Vikipēdija

Cilvēkpērtiķi un cilvēks

(Pāradresēts no Hominīdi)

Cilvēkpērtiķi un cilvēks jeb hominīdi (Hominidae) ir primātu dzimta, pie kuras pieder orangutani, gorillas, šimpanzes un cilvēki, kā arī vairākas citas izmirušas ģintis. Cilvēkpērtiķu dzimtā ir 4 mūsdienās dzīvojošu sugu ciltis, kas iedalās 2 apakšdzimtās: Āfrikas cilvēkpērtiķu un cilvēka apakšdzimtā (Homininae) un Āzijas cilvēkpērtiķu apakšdzimtā (Ponginae).[1]

Cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimta
Hominidae (Gray, 1825)
Bonobo (Pan paniscus)
Bonobo (Pan paniscus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)
ApakškārtaSausdeguna pērtiķi (Haplorrhini)
InfrakārtaAugstākie primāti (Simiiformes)
SīkkārtaVecās pasaules pērtiķi un cilvēks (Catarrhini)
VirsdzimtaAugstākie šaurdeguna pērtiķi un cilvēks (Hominoidea)
DzimtaCilvēkpērtiķi un cilvēks (Hominidae)
Iedalījums
Cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimta Vikikrātuvē

Evolūcija

labot šo sadaļu
 
Pirmie no kopējā cilvēkpērtiķu priekšteča atdalījās orangutani, attēlā Sumatras orangutans (Pongo abelii)

Pirms 22 miljoniem gadiem miocēna sākumā Austrumāfrikā mājoja daudzas dažādas, kokos dzīvojošas primātu sugas. Viktoriapitēku (Victoriapithecus) fosilijas ir apmēram 20 miljonus gadu vecas, tās ir vecākās Vecās pasaules primātu fosilijas. Vecākās seno cilvēkpērtiķu fosilijas ir apmēram 13 miljonus gadu vecas. Tie ir prokonsuli (Proconsul), rangvapitēki (Rangwapithecus), dendropitēki (Dendropithecus), limnopitēki (Limnopithecus), naholapitēki (Nacholapithecus), Equatorius, nianzapitēki (Nyanzapithecus), afropitēki (Afropithecus), heliopitēki (Heliopithecus) un keniapitēki (Kenyapithecus). Lielākā daļa seno hominīdu fosiliju atrastas Austrumāfrikā, taču ir atradumi arī no citām vietām, piemēram, otavipitēki (Otavipithecus) atrasti kādā Namībijas alā, bet pjerolapitēki (Pierolapithecus) un driopitēki (Dryopithecus) atrasti Francijā, Spānijā un Austrijā. Plašā atradumu ģeogrāfija liecina, ka miocēna laikā Āfrikā un Vidusjūras baseinā bija samērā līdzīgs un silts klimats. Jaunākās miocēna fosilijas ir oreopitēku (Oreopithecus) fosilijas (apmēram 9 miljonus gadu vecas), kas atrastas gan Āfrikā, gan Eiropā, sevišķi daudz Itālijā.[2]

Kopējs priekštecis visām cilvēkpērtiķu sugām dzīvoja pirms 14 miljoniem gadu. Toties pirms 12 miljoniem gadu orangutanu cilts atdalījās no pārējām trim cilvēlpērtiķu ciltīm.[3] Savukārt cilvēkpērtiķu dzimta no gibonu dzimtas (Hylobatidae) atdalījās pirms apmēram 15—20 miljoniem gadu.[1] Līdz šim nav atrastas gibonu seno priekšteču fosilijas, kas pārliecinoši liecinātu par to izcelšanos, bet orangutanu priekšteči varētu būt pirms 10 miljoniem gadu dzīvojušie sivapitēki (Sivapithecus) no Indijas un grifopitēki (Griphopithecus) no Turcijas.[4] Pārējām trim mūsdienās dzīvojošām ciltīm pēdējie kopīgie priekšteči varētu būt nakalipitēki (Nakalipithecus), kuru fosilijas atrastas Kenijā, un uranopitēki (Ouranopithecus), kuru fosilijas atrastas Grieķijā. Molekulārie pētījumi liecina, ka laikā pirms 8—4 miljoniem gadu no cilvēku līnijas vispirmas atdalījās gorillas un pēc tam šimpanzes. No šī laika tikpat kā nav saglabājušās fosilijas. Tā kā gorillas un šimpanzes mājo lietus mežos, tad apstākļu nepiemērotības dēļ fosilijas nav saglabājušās. Toties hominīni bija piemērojušies dzīvei sausākā vidē. Senākie no hominīniem, iespējams, ir Čadas sāhelantrops (Sahelanthropus tchadensis), kas dzīvoja pirms 7 miljoniem gadu, un Tugenas ororīns (Orrorin tugenensis), kas dzīvoja pirms 6 miljoniem gadu. Nākamā senākā grupa ir ardipitēki (Ardipithecus), kas dzīvoja pirms 5,5—4,4 miljoniem gadu.

Sistemātikas vēsture

labot šo sadaļu
 
Kādreiz cilvēkpērtiķi un cilvēki netika sistematizēti kopīgā dzimtā kā tas ir mūsdienās, attēlā rietumu gorilla (Gorilla gorilla)

Pēdējo gados cilvēkpērtiķu dzimtas klasifikācija ir mainīta vairākas reizes. Izmaiņas pamatā ir skārušas vārda hominīdi lietošanas paplašinājumu. Iesākumā šis vārds tika lietots tikai, lai apzīmētu cilvēkus — saprātīgo cilvēku un tā tuvākos izmirušos radiniekus pēc cilvēkpērtiķu atdalīšanās.[2] Taksonomiskās vienības pielietojums izmainījās pamazām, līdz mūsdienās tas aptver cilvēkus, cilvēku priekštečus un cilvēkpērtiķus.[2] Izmaiņas ir balstītas uz ģenētiskajiem pētījumiem un faktu, ka cilvēkpērtiķi ir daudz tuvāk radniecīgi cilvēkam, nekā zinātnieki domāja sākotnēji. Vistuvākie cilvēka radinieki ir Āfrikas cilvēkpērtiķu apakšdzimtas (Homininae) ciltis — gorillas un šimpanzes. Radniecība ir tik tuva, ka daži zinātnieki pat ierosina gorillas un šimpanzes ietvert cilvēku ģintī (Homo). Turklāt senie hominīni, piemēram, australopitēki ir tuvāk radniecīgi cilvēkam, nekā jebkura mūsdienās dzīvojošā cilvēkpērtiķu suga.[5]

Kopumā mūsdienu sistemātika joprojām ir neskaidra, bet šobrīd pie cilvēkiem piederošām sugām tiek klasificētas tās sugas, kuru DNS sakrīt ar cilvēka genomu vairāk kā par 97% un kuru savstarpējās attiecības ir bijušas vairāk attīstītas, kā tas šobrīd ir cilvēkpērtiķu barā, kuriem ir bijusi, iespējams, saziņa ar valodu un kurus var aprakstīt ar cilvēka prāta teoriju (angļu: theory of mind) — spēja sajust tādus personības garīgos stāvokļus kā ticība, nodomi, vēlmes, tēlošana, zināšanas, empātija, spēja apzināties, ka gan pats, gan citi izjūt šos stāvokļus.[6] Cilvēkam šī spēja parādās no apmēram 4—4,5 gadu vecumam, bet līdz šim nav pierādīts vai noliegts, ka gorillām un šimpanzēm cilvēka prāta teorija attīstās.[7] Nav iespējams arī pierādīt, vai senajiem hominīniem bija attīstīta cilvēka prāta teorija.

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Lielākā daļa cilvēkpērtiķu, izņemot cilvēku, pārvietojas uz visiem četriem locekļiem, attēlā šimpanze (Pan troglodytes)
 
Cilvēki ir vienīgie mūsdienās dzīvojošie hominīni

Cilvēkpērtiķi ir lieli primāti, bez astes. Mazākais no tiem ir bonobo, kas sver 30—60 kg,[8] bet lielākais ir gorilla, kas sver 140—160 kg.[9][10] Kopumā tēviņi ir lielāki un spēcīgāki nekā mātītes, lai gan dzimumu dimorfisms ir atšķirīgs atkarībā no sugas. Lai arī lielākā daļa cilvēkpērtiķu sugu pārvietojas uz visiem 4 locekļiem, tomēr visas sugas spēj pārvietoties uz divām kājām un lietot rokas priekšmetu nešanai vai atsevišķos gadījumos darba rīku izmantošanai.[11] Cilvēku zobi un žokļi ir izteikti mazāki nekā pārējiem cilvēkpērtiķiem. Šī adaptācija, iespējams, radusies, pateicoties karstumā apstrādātai (ceptai, vārītai) barībai.[12][13]

Lielākā daļa cilvēkpērtiķu ir visēdāji, bet vienlaikus lielākā daļa priekšroku dod augļiem. Šimpanzes un orangutāni pamatā pārtiek no augļiem, bet gorillas barojas arī ar lapām, jauniem dzinumiem, dažādām zālītēm. Toties cilvēks pamatā barojas ar ēdieniem no graudiem, kas tiek papildināti ar dažādiem augļiem, dārzeņiem, zaļumiem, saknēm un gaļu.

Grūtniecības periods ilgst 8—9 mēnešus. Parasti piedzimst viens mazulis, retāk divi. Mazuļi piedzimst bezpalīdzīgi, un vecāki par tiem rūpējas vairākus gadus. Lielākā daļa dzimumgatavību sasniedz 8—13 gadu vecumā. Cilvēkpērtiķiem nav noteiktas pārošanās sezonas.[11]

Mūsdienās dzīvojošo sugu sistemātika

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Hominidae - The family of Man[novecojusi saite]
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Paleoantropoloģijas termini latviešu valodā
  3. ↑ We are humans and apes
  4. ↑ Morphology Of The Primates And Human Evolution
  5. ↑ Schwartz, J.H. (1986) Primate systematics and a classification of the order. Comparative primate biology volume 1: Systematics, evolution, and anatomy (ed. by D.R. Swindler, and J. Erwin), pp. 1—41, Alan R. Liss, New York.
  6. ↑ Cilvēka prāta teorija[novecojusi saite]
  7. ↑ Behavioral and Brain Sciences
  8. ↑ «ARKive: Bonobo (Pan paniscus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. augustā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
  9. ↑ «ARKive: Eastern gorilla (Gorilla beringei)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. augustā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
  10. ↑ «ARKive: Western gorilla (Gorilla gorilla)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
  11. ↑ 11,0 11,1 Harcourt, A.H., MacKinnon, J. & Wrangham, R.W. (1984). In Macdonald, D. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 422–439. ISBN 0-87196-871-1.
  12. ↑ Post-Pleistocene changes in the human dentition
  13. ↑ Richard Wrangham (2007). "Chapter 12: The Cooking Enigma". In Charles Pasternak (ed.). What Makes Us Human?. Oxford: Oneworld Press. ISBN 978-1-85168-519-6.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cilvēkpērtiķi
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Cilvēkpērtiķi_un_cilvēks&oldid=3783495"