Georgijs Žukovs
Georgijs Žukovs (krievu: Георгий Константинович Жуков, dzimis 1896. gada 1. decembrī [v.s. 19. novembrī], miris 1974. gada 18. jūnijā) bija PSRS maršals. Viens no pazīstamākajiem padomju augstākajiem virsniekiem Otrā pasaules kara laikā.
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis Kalugas guberņā nabadzīga zemnieka ģimenē. Devās peļņā uz Maskavu, kur 1915. gadā iesaukts armijā. Pirmā pasaules kara laikā divreiz apbalvots ar Jura krustu. Pēc Oktobra revolūcijas iestājās boļševiku partijā. Karoja Krievijas pilsoņu karā. 1921. gadā apbalvots ar Sarkanā Karoga Ordeni par Tambovas sacelšanās apspiešanu.[1] 1923. gadā Žukovs kļuva par pulka, bet 1930. gadā - par brigādes komandieri.
1938. gadā tika nosūtīts uz Mongoliju, kur 1939. gada maijā - septembrī komandēja PSRS un Mongolijas spēkus Halhingolas kaujās, kur Žukovs guva uzvaru, tiem laikiem novatoriski izmantojot tanku vienības. Par šo kauju ieguva Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. 1940. gadā Žukovam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe.
Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Žukovs piedalījās Besarābijas (toreiz Rumānijas daļa, tagad Moldova) militārās okupācijas plānošanā un realizācijā. 1941. gadā maijā piedalījās plāna izstrādē, kurā tika ierosināts izdarīt preventīvu triecienu pret Vāciju, tomēr Hitlers uzbruka ātrāk, un PSRS nācās aizstāvēties. Sākoties Vācijas uzbrukumam PSRS, Georgijs Žukovs bija Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks, tomēr pēc neveiksmēm kara sākumā tika atcelts no amata un iecelts par Rezerves frontes komandieri. Kā Rezerves frontes pavēlnieks piedalījās Sarkanajai armijai neveiksmīgajā Smoļenskas kaujā, kurā vadīja Jeļņas uzbrukumu - kur viņa komandētie spēki tika aplenkti, un sakauti.
Pēc Jeļņas operācijas Žukovs tika norīkots par Ļeņingradas frontes pavēlnieku, bet pēc tam, tika iecelts par Rietumu frontes pavēlnieku, kas Maskavas kaujas laikā cīnījās uz dienvidiem no Maskavas. 1942. gadā kā šīs frontes pavēlnieks Žukovs vadīja Rževas - Vjazmas operāciju (sauktu arī par "Rževas gaļasmašīnu" ("Ржевская мясорубка")), kura kļuva par vienu no asiņainākajām kaujām Austrumu frontē - 4 mēnešu laikā pušu zaudējumi bija no 500 000 līdz 1 000 000 padomju un no 300 000 līdz 450 000 vācu pusē, tomēr operācijas rezultāti bija visai pieticīgi. 1942. gada augustā Žukovs tika nozīmēts par Augstākā Virspavēlnieka vietnieku un PSRS Aizsardzības komisāra pirmo vietnieku, bet par Rietumu frontes virspavēlnieku iecelts Ivans Koņevs. Kā Stavkas pārstāvis piedalījās Kurskas kaujā, tomēr Žukova reālais ieguldījums padomju uzvarās tiek vērtēts pretrunīgi. 1944. gada vasarā kā Stavkas pārstāvis kopā ar Aleksandru Vasiļevski vadīja Operāciju "Bagrations", kuras rezultātā tika ieņemta Baltkrievija un Polijas austrumdaļa. 1945. gada aprīlī - maijā kā 1. Baltkrievijas frontes pavēlnieks vadīja Berlīnes kauju un bija padomju pārstāvis bezierumu kapitulācijas akta parakstīšanā 8. maijā Berlīnes pievārtē. Žukova reālais ieguldījums padomju uzvarā vēl ir vēsturnieku pētniecības objekts. Būdams enerģisks un noteikts komandieris, Žukovs tomēr esot zemu vērtējis atsevišķu kareivju dzīvības, bieži karodams "ar masu", nevis "ar tehniku". Viņš arī esot bijis viens no retajiem padomju komandieriem, kuram bijis drosmes iebilst Staļinam.
Pēc kara maršals Žukovs kļuva par Padomju okupācijas zonas pavēlnieku, tomēr drīz tika atcelts no amata un norīkots par Odesas kara apgabala pavēlnieku (1946–1948), iespējams viņa tolaik milzīgās popularitātes dēļ, kas varētu apdraudēt Staļinu. Vēlāk tika iecelts par Urālu kara apgabala pavēlnieku (1948-1953).
Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā Žukovs atgriezās Maskavā un tika iecelts par aizsardzības ministra vietnieku. Kad 1953. gada jūnija beigās Hruščovs panāca pārējo Prezidija locekļu atbalstu Berijas arestam, šīs operācijas izpildi Hruščevs uzdeva Žukovam. Viņš piedalījās arī kara tribunālā, kas piesprieda Berijam nāvessodu 1953. gada decembrī.
Maršala Žukova vadībā 1954. gada 14. septembrī Padomju armija Tockas poligonā 215 km no Čkalovas veica slepenu atombumbas izmēģinājumu, lai izpētītu sprādziena ietekmi uz militāro tehniku un personālu. Uzskata, ka no radiācijas cieta apmēram 45 000 cilvēku, dažu gadu laika pēc sprādziena no apstarojuma izraisītām slimībām mira vairāki tūkstoši cilvēku.[2] Kā PSRS Aizsardzības ministrs Žukovs vadīja Ungārijas revolūcijas sagrāvi. 1957. gadā Hruščevs atcēla Žukovu no amata.
Miris Maskavā 1974. gadā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgijs Žukovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ (krieviski) В огне революции и гражданской войны skatīts 21-03-2009
- ↑ Human Nuclear Experiments Arhivēts 2014. gada 17. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Carah Ong, Nuclear Age Peace Foundation