Kapitulācija (no latīņu: capitulatio — 'vienošanās') ir kādas karojošās puses vai pušu pretošanās pārtraukšana visā karadarbības rajonā, noteiktā zonā, cietoksnī, uz jūras vai apdzīvotā vietā un padošanās naidniekam uz tā diktētu vai kopīgi izstrādātu noteikumu pamata.[1][2]

Ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels naktī no 8. uz 9. maiju paraksta Vācijas bezierunu kapitulācijas aktu

Bezierunu kapitulācija nozīmē, ka zaudējusi puse pilnībā pārtrauc karadarbību bez jebkādiem noteikumiem.[2] Šis termins parādījās Amerikas pilsoņu kara laikā.[3] Vēlāk tas tika atkal lietots Otrā pasaules kara laikā, kad 1943. gadā tika noteikts, ka karš pret Vāciju un Japānu turpināsies līdz šo valstu bezierunu kapitulācijai.

Kapitulācijas kārtību regulē dažādas starptautiskas vienošanās. Piemēram Hāgas konvencija nosaka, ka kapitulācijai ir jānotiek ievērojot militāro cieņu, kā arī to, ka pēc kapitulācijas akta noslēgšanas, abām pusēm ir rūpīgi jāapspriež turpmākās darbības.[4]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca, Rīga: Nordik, 1998.
  2. 2,0 2,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 641. lpp.
  3. С. Н. Бурин. На полях сражений Гражданской войы в США. М: «Наука», 1988, стр. 53 (krieviski)
  4. Hague II (July 29, 1899), Annex to the Convention, Article 35 (angliski)

Ārējās saites labot šo sadaļu