Vikipēdija

Evo Moraless

Huans Evo Moraless Ajma (spāņu: Juan Evo Morales Ayma, dzimis 1959. gada 26. oktobrī Orinokā), zināms arī vienkārši kā Evo (izrunā: /ˈeβo/) ir bolīviešu politiķis, no 2006. gada līdz 2019. gada novembrim bija Bolīvijas prezidents,[2] pirmais valsts pamatiedzīvotājs, kuram izdevās kļūt par Bolīvijas prezidentu.[3] Viņš ieviesa dažādas kreisas reformas, lai mazinātu nevienlīdzību un nabadzību, kā arī samazinātu ārvalstu uzņēmumu, īpaši ASV, ietekmi Bolīvijas saimniecībā.

Evo Moraless
Evo Morales
65. Bolīvijas prezidents
Amatā
2006. gada 22. janvāris — 2019. gada 11. oktobris
Viceprezidents (i) Alvaro Garsija Linera
Priekštecis Eduardo Rodrigess
Pēctecis Žanine Anjesa
Dzimšanas dati 1959. gada 26. oktobrī (65 gadi)
Valsts karogs: Bolīvija Orinokas kantons, Oruro departaments, Bolīvija
Politiskā partija Kustība uz sociālismu (MAS)
Reliģija Romas katoļu[1] / Amerikas pamatiedzīvotāju reliģijas
Paraksts

Jaunība un aktīvisms

labot šo sadaļu

Dzimis 1959. gada 26. oktobrī, nelielā ciematā Isaljavi (Isallawi), kas atrodas Orinokas kantonā, Oruro departamentā. Viens no septiņiem aimaru Djonisio Moralesa Čokes un Marijas Ajmas Mamani ģimenes bērniem. Tomēr izdzīvot izdevās tikai Evo, viņa māsai Esterei un brālim Ugo. Bērnībā uzauga, runājot aimaru valodā, viņa vecāku ģimene audzēja lamas.[4]

No 1977. līdz 1978. gadam Moraless dienēja obligātajā militārajā dienestā. Pēc atgriešanās viņa ģimene pārvācās uz Kočabambas departamentā esošo Čapares provinci, jo Isaljavi lauksaimniecību bija traucējis el ninjo. Šeit Evo iemācījās arī kečvu valodu. Viņš iesaistījās kokas audzēšanā, kuras lapas indiāņi tradicionāli patērē košļājot, un iestājās vietējajā cocalero jeb kokas audzētāju arodbiedrībā. 1980. gadā notika valsts apvērsums un galēji labējais valsts prezidents Luiss Garsija Mesa aizliedza politiskās partijas. 1980. gados ASV rīkoja karu pret narkotikām, kas skāra vietējos kokas lapu audzētājus, jo no tām ir iespējams ražot arī kokaīnu. Evo aktīvi iesaistījās politikā pēc tam, kad vietējo kokas audzētāju karavīri apsūdzēja par kokaīna kontrabandu un policija viņu piekāva un sadedzināja dzīvu. 1982. gadā kreisais Ernans Siless Svaso kļuva par Bolīvijas prezidentu demokrātiskā ceļā, taču tad ieviesa neoliberālas reformas un privatizēja lielu daudzumu valsts uzņēmumu ar ASV atbalstu. Sākās strauja inflācija un bezdarbs sasniedza 25%, Evo Moraless kļuva par arodbiedrības vietējās nodaļas ģenerālsekretāru. ASV turpināja savu cīņu pret kokas audzēšanu, sūtīja uz Bolīviju savus karavīrus, lai tie palīdz Bolīvijas armijai iznīcināt kokas laukus un vardarbīgi apspiest kokas audzētājus. Evo aizstāvēja tos audzētājus, kas atteicās no viņiem piedāvātās kompensācijas un atteicās pārtraukt audzēt tradicionālo koku. Arodbiedrība to uzskatīja par kultūras apdraudējumu un ASV iejaukšanos uzskatīja par amerikāņu imperiālismu.[4]

1980. gadu otrajā pusē cocalero arodbiedrība organizēja plašus protestus pret kokas auga aizliegšanu. Evo šajā laikā ieņēma dažādus augstus amatus šajā arodbiedrībā. 1989. gadā Mobilā policijas vienība lauku apgabaliem (Unidad Móvil Policial para Áreas Rurales, UMOPAR) viņu piekāva un atstāja nomirt kalnos, taču arodbiedrības biedri viņu atrada un izglāba. Kādu laiku Moraless apsvēra domu par partizānu karu, taču drīz nosvērās par labu vēlēšanu ceļam. 1994. gada augustā viņš tika arestēts, taču drīz pēc tam viņu atbrīvoja.[4]

Iesaistīšanās politikā

labot šo sadaļu

1995. gada 27. martā arodbiedrības izveidoja "politisko instrumentu" Asambleju tautu suverenitātei (Asamblea por la Sobernía de los Pueblos, ASP). Bolīvijas Nacionālā vēlēšanu tiesa neatzina to par politisko partiju. Lai šo problēmu apietu, ASP vēlēšanās piedalījās ar apvienību Vienotie kreisie (Izquierda Unida', IU). Viņi uzvarēja vairākos apgabalos un Evo tika ievēlēts Nacionālajā Asamblejā par Čapares pārstāvi. 1997. gada vēlēšanās viņi ieguva 4 vietas parlamentā, iegūstot 3,7% valsts mērogā, bet veselus 17,5% Kočabambas departamentā.

Nesaskaņu dēļ par to, kurš vadīs partiju, Evo ar saviem atbalstītājiem atšķēlās no ASP un nodibināja jaunu partiju — Politisko instrumentu tautu suverenitātei (Instrumento Político por la Soberanía de los Pueblos, IPSP). Uz IPSP pārgāja tik daudz ASP biedru, ka ASP praktiski izjuka un tās vadītājs iestājās citā, centriski labējā koalīcijā. Moraless panāca, ka viņi var pārņemt izbeigušos, bet reģistrētu partiju Kustību uz sociālismu (Movimiento al Socialismo — MAS). Tā izveidojās jauna politiskā partija ar nosaukumu Kustība uz sociālismu — politiskais instruments tautu suverenitātei (Movimiento al Socialismo — Instrumento Político por la Soberanía de los Pueblos, MAS-IPSP jeb vienkārši MAS). MAS nebija diez cik bagāta, tādēļ paļāvās galvenokārt uz brīvprātīgo darbu. Tā arī strādāja nevis kā atsevišķa organizācija, bet kā politiskais spārns sociālai kustībai.[4]

2000. gadā sākās plaši protesti, kad Tunari ūdens korporācija sāka pārdot ūdeni divreiz dārgāk. Notika arī vardarbīgas sadursmes ar policiju. MAS iestājās pret šāda veida netaisnībām un kļuva populāra kā atšķirīga protesta partija un tā arī turpināja kļūt populārāka. 2002. gada prezidenta vēlēšanās MAS ieguva 20,94% balsu, kļūstot par otru lielāko Bolīvijas partiju. ASV vēstniecība Bolīvijā atklāti izrādīja nepatiku pret MAS, pirms vēlēšanām paziņojot, ka ASV palīdzības programmas Bolīvijai tiks atsauktas, ja MAS uzvarēs, taču tas tikai palielināja MAS reitingus.

Prezidentūra

labot šo sadaļu

Pirmais termiņš (2006—2009)

labot šo sadaļu

2003. gadā sākās plaši protesti pret Bolīvijas dabasgāzes ieguves vietu pārdošanu ASV kompānijām par cenu, kas mazāka par tirgus cenu. Sadursmēs gāja bojā 80 cilvēki un vēl vairāki simti ievainoti.[5] Tas izraisīja politisku nestabilitāti un 2005. gada vēlēšanās Evo Moraless ieguva 53,7% balsu un 2006. gada 22. janvārī tika inaugurēts prezidenta amatā. Inaugurācijas ceremonijā klāt bija arī Venecuēlas prezidents Ugo Čavess un Brazīlijas prezidents Lula da Silva.[6]

Īsi pēc ievēlēšanas Moraless sāka ieviest kreisās reformas. Jau 2006. gada maijā viņš nacionalizēja Bolīvijas naftas un dabasgāzes rezerves.[7] Valdība ieguva papildu līdzekļus, jo 2002. gadā no dabasgāzes iegūšanas tika iegūti 173 miljoni ASV dolāru, taču 2006. — 1,3 miljardi dolāru. Tika paaugstināts arī uzņēmumu peļņas nodoklis naftas un gāzes ieguves uzņēmumu nenacionalizētajai daļai — kādreizējo 18% nodokļu likmes vietā ieviesa 82% nodokļu likmi.[8] 2007. gadā tika nacionalizēts metalurģijas uzņēmums Vinto,[9] 2008. gadā — telekomunikācijas uzņēmums Entel.[10] Viņa valdība arī cēla ceļus, pievilka elektrību un ūdensvadu lauku apgabaliem, kur infrastruktūra līdz šim bija ļoti slikta. Tika ieviestas arī labklājības programmas, piemēram, valsts nodrošināta pensija, maksājumi mātēm, kuru bērni iziet medicīnas pārbaudes un iet skolā, kā arī bezmaksas traktoru nodošana zemniekiem.[11] Ar Pasaules Banku tika noslēgts līgums, kurā tika noteikts mērķis izskaust galēju nabadzību un pārveidot saimniecības izaugsmi labklājībā.[12] Pirmā prezidentūras gada laikā Moralesa valdība samazināja valsts ārējo parādu par vairāk kā 35% un termiņš beidzās bez fiskālā deficīta — Bolīvijā tā nebija bijis trīsdesmit gadu.[13]

2006. gadā Bolīvija iesaistījās starpvaldību organizācijā Bolivāriešu aliansē mūsu Amerikas tautām (Alianza Bolivariana para los Pueblos de Nuestra América, ALBA), kurā tā bija kopā ar Venecuēlu, Kubu, taču vēlāk tai pievienojās arī citas valstis. Ar šīm valstīm tika noslēgts Tautu tirdzniecības līgums (Tratado de Comercio de los Pueblos), lai veicinātu Latīņamerikas iekšējo tirdzniecību.[14] 2006. gadā notika Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas. MAS ieguva 137 no 255 vietām. Šīs asamblejas mērķis bija izstrādāt jaunu konstitūciju.

Lai gan 2008. gadā opozīcija, kas bija koncentrējusies valsts austrumos, aicināja rīkot Moralesa valdības atcelšanas referendumu, tajā par viņa un viņa valdības palikšanu nobalsoja 67,4% vēlētāju. Kad atklājās, ka ASV valdības organizācija USAID ir iedevusi 4,5 miljonus dolāru pret MAS noskaņotajām austrumu reģionu pašvaldībām, Moraless izraidīja ASV vēstnieku Filipu Goldbergu, paziņojot: "Nebaidoties no impērijas, es pasludinu Goldberga kungu, ASV vēstnieku, par persona non grata", ar vārdu "impērija" domājot ASV. Moraless arī apgalvoja, ka ASV vēstnieks "rīko sazvērestību pret demokrātiju un vēlas Bolīvijas sašķelšanos".[15][16] Kad 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Baraks Obama, ASV un Bolīvijas attiecības nedaudz uzlabojās, kā arī sākās sarunas par diplomātisko attiecību atjaunošanu.[17]

2009. gadā notika referendums par Bolīvijas jaunās konstitūcijas apstiprināšanu. Tā paredzēja Bolīvijas Republiku pārsaukt par Bolīvijas Daudznacionālo valsti (spāņu: Estado Plurinacional de Bolivia), nošķīra baznīcu no valsts, noteica divu prezidentālo termiņu limitu, noteica bolīviešu tiesības uz ūdeni, pārtiku, bezmaksas veselības aprūpi, izglītību un mājokli, decentralizēja valsts pārvaldi, atļaujot daļēju reģionu autonomiju aizliedza ārvalstu armijas bāzes un uzsvēra Bolīvijas etnisko dažādību.

Otrais termiņš (2009—2014)

labot šo sadaļu

2009. gada decembrī notika pirmās vēlēšanas pēc jaunās konstitūcijas pieņemšanas. Prezidenta termiņu skaitīšana sākās no jauna, tādēļ pēc jaunās konstitūcijas šis bija Evo Moralesa pirmais termiņš.[18] Viņa jaunajā Ministru kabinetā puse ministru bija sievietes.[19]

Moraless apmeklēja 2009. gada ANO klimata pārmaiņu konferenci, kur klimata pārmaiņu radīšanā vainoja kapitālismu, kā arī aicināja ieviest finanšu transakciju nodokli, no kura finansēt klimata pārmaiņu mazināšanu.[20]

Otrā termiņa laikā Moraless saskārās arī ar iekšēju pretestību. 2010. gada maijā viņš paaugstināja minimālo algu par 5%. Tas izsauca protestus, jo cenu kāpuma dēļ daudzi to uzskatīja par pārāk nelielu pielikumu. Notika arī protesti pret bezdarbu, sliktu infrastruktūru un subsīdiju samazināšanu naftas un gāzes industrijai, kas izsauca cenu kāpumu. Citi protesti sākās, kad tika plānots lielceļš no Beni uz Kočabambu, kurš tika plānots caur nacionālo parku. Indiāņu organizācijas un vides aktīvisti baidījās, ka tas veicinātu mežu izciršanu un pārkāptu gan jauno konstitūciju, gan ANO Pamatiedzīvotāju tiesību deklarāciju. Lai gan beigās valdībai izdevās panākt, ka lielākā daļa nacionālā parka kopienu piekrīt ceļa būvniecībai, Moraless tomēr to aizliedza izbūvēt. 2013. gadā valdība atļāva meklēt dabasgāzi nacionālajos parkos, kas izsauca plašu vides aktīvistu nosodījumu.

2011. gada Lībijas pilsoņu kara laikā attiecību normalizēšana ar ASV tika pārtraukta un Moraless aicināja Obamam atņemt Nobela miera prēmiju.[21]

2012. gada oktobrī tika pieņemts Mātes Zemes likums, ar kuru Bolīvijā aizliedza audzēt ģenētiski pārveidotus organismus. Tas saskārās ar pretestību no sojas audzētājiem, kuri uzskatīja, ka tiek samazināta viņu starptautiskā konkurētspēja.[22]

2013. gada 2. jūlijā, lidojot no Maskavas uz Bolīviju, Francija, Itālija un Spānija aizliedza Bolīvijas prezidenta lidmašīnai šķērsot viņu gaisa telpu un Portugāle liedza tai nosēsties, lai uzpildītu degvielu. Izlūkošanas dienestiem bija nepatiesas ziņas, ka kopā ar Moralesu no Maskavas lido bijušais ASV Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Edvards Snoudens.[23] Citi Latīņamerikas līderi to nosodīja kā nacionālās suverenitātes apšaubīšanu un necieņu pret visu reģionu.[24] Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsektretārs Pans Kimuns pēc šī gadījuma uzsvēra, ka "valsts galva un viņa vai viņas lidaparāts bauda imunitāti un neaizskaramību".[25]

Trešais termiņš (2014—2019)

labot šo sadaļu

Jaunās konstitūcijas dēļ termiņu skaitīšana bija sākusies no jauna, tādēļ šis pēc konstitūcijas bija otrais termiņš. Tam gan nepiekrita opozīcija, kas uzskatīja, ka Moraless pārkāpj konstitūciju.[18] Savu uzvaru 2014. gada vēlēšanās, kur ieguva 60% balsu, Evo veltīja Fidelam Kastro un 2013. gadā nomirušajam Ugo Čavesam.[26] 2015. gada 17. oktobrī Moraless kļuva par visilgāk valdījušo prezidentu Bolīvijas vēsturē, būdams amatā 9 gadus, 8 mēnešus un 24 dienas.[27] Elija Meja O'Hagana laikrakstā The Guardian raksta, ka Evo Moralesa neparastā popularitāte ir vairāk saistāma nevis ar viņa pretimperiālisma retoriku, bet gan ar viņa veiktajām neparastajām sociālekonomiskajām reformām, kas ir samazinājušas nabadzību par 25%, galējo nabadzību par 43% un reālo minimālo algu pacēlušas par 87,7%. Pārmaiņas izpelnījās atzinību pat no tādām organizācijām kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka.[28]

2016. gada februāra sākumā mediji baumoja, ka Moralesam esot bērns no Gabrielas Sapatas Montaņo un ka viņš tādēļ esot slēdzis viņas darbavietai izdevīgus darījumus. Moraless atzina, ka viņiem esot bijis bērns, taču noliedza apsūdzības par darījumiem un sacīja, ka viņš vairs nesazinās ar Montaņo kopš 2007. gada.[29]

2016. gada 21. februārī notika referendums par konstitucionālām izmaiņām, kas atļautu prezidentam un viceprezidentam kandidēt uz trešo termiņu pēc kārtas. Tomēr Moralesa popularitāte bija kritusies un referendumā par šo priekšlikumu nobalsoja tikai 48,7% vēlētāju. 2019. gada 20. oktobrī Moraless, pretrunā valsts konstitūcijai, kandidēja un uzvarēja prezidenta vēlēšanās. 10. novembrī, pēc vairākas nedēļas ilgiem protestiem pret iespējamo krāpšanos vēlēšanās, viņš atkāpās no amata.[2]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Agencia Boliviana de Informacion
  2. ↑ 2,0 2,1 «Bolīvijas prezidents Evo Moraless atkāpies no amata». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2019-11-11.
  3. ↑ «Profile: Evo Morales». BBC News Online. 2005. gada 14. decembris. Retrieved February 1, 2007
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Getting to Know Evo» (angliski). TeleSUR. Skatīts: 2016. gada 17. jūlijā.
  5. ↑ «Bolivian Leader Resigns and His Vice President Steps In» (angliski). The New York Times. Skatīts: 2016. gada 17. jūlijā.
  6. ↑ «Bolivia's new leader vows change» (angliski). BBC News. Skatīts: 2016. gada 17. jūlijā.
  7. ↑ «Bolivian Nationalizes the Oil and Gas Sector» (angliski). The New York Times. Skatīts: 2016. gada 17. jūlijā.
  8. ↑ «Bolivia's Nationalization by Decree» (angliski). UpsideDownWorld.org. Skatīts: 2016. gada 17. jūlijā.
  9. ↑ «Bolivian troops seize key smelter» (angliski). BBC News. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  10. ↑ «Bolivia orders nationalization of telecom Entel» (angliski). USA Today. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  11. ↑ «The explosive apex of Evo's power» (angliski). The Economist. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  12. ↑ «New World Bank Group Partnership with Bolivia to Benefit More than 4.5 Million People» (angliski). Pasaules Banka. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  13. ↑ «Evo Morales, President of Bolivia» (angliski). LatinoLife.co.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  14. ↑ «Bolivia, Cuba and Venezuela cement trade alliance» (angliski). Cuba-Solidarity.org.uk. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  15. ↑ «Washington versus Morales» (angliski). Iran Review. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.[novecojusi saite]
  16. ↑ «Bolivia expels US ambassador Philip Goldberg» (angliski). The Telegraph. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  17. ↑ «Morales' Big Win: Voters Ratify His Remaking of Bolivia» (angliski). Time. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  18. ↑ 18,0 18,1 «Bolivia's parliament passes law to let Evo Morales run for another term» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā. Critics accuse the 55-year-old, who has been elected three times, of already defying that ban. The president argues the first term did not count as it preceded the adoption of the constitution.
  19. ↑ «Bolivian women spearhead Morales revolution» (angliski). BBC News. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  20. ↑ «Evo Morales stuns Copenhagen with demand to limit temperature rise to 1C» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  21. ↑ «Bolivian president says Obama should lose Nobel Peace Prize over Libya» (angliski). CBS News. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  22. ↑ «Bolivian farmers urge rethink on Mother Earth law» (angliski). Reuters. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  23. ↑ «Bolivia: Presidential plane forced to land after false rumors of Snowden onboard» (angliski). CNN. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  24. ↑ «Latin American Leaders Angry Over Rerouting Of Bolivian Plane Amid Snowden Scandal» (angliski). Fox News. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  25. ↑ «Latin American nations voice concerns to Ban over rerouting of Bolivian leader's plane» (angliski). UN News Center. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  26. ↑ «Bolivia elects Evo Morales as president for third term» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  27. ↑ «Andrés de Santa Cruz y Evo Morales» (spāniski). Página Siete. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. augustā. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  28. ↑ Ellie Mae O'Hagan. «Evo Morales has proved that socialism doesn’t damage economies» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.
  29. ↑ «Gabriela Zapata Montaño, la exnovia que puso en aprietos al presidente de Bolivia Evo Morales» (spāniski). BBC. Skatīts: 2016. gada 18. jūlijā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Evo_Moraless&oldid=4026960"