Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par Jūrmalas pilsētas daļu. Par citām jēdziena Dzintari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Dzintari ir viena no Jūrmalas pilsētas daļām tās centrā. Atrodas 19 km attālumā no Rīgas centra. Izveidojušies kā prestižu savrupmāju rajons turīgākajiem vasarniekiem. Pēc Otrā pasaules kara šeit tika izvērsta arī lielu sanatoriju un atpūtas namu celtniecība. Elektriskā dzelzceļa stacijas Dzintari tagadējā ēka uzbūvēta 1980. gadā.[2]

Dzintari
Skatu tornis Dzintaros.JPG
Skatu tornis Dzintaru mežaparkā
Dzintari location map.png
Dzintaru novietojums Jūrmalā
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Jurmala.svg Jūrmala
Platība 3,8 km2
Iedzīvotāju skaits 2050 (2008)[1]
Augstums 3 m
Ievērojamas celtnes Dzintaru koncertzāle
Ūdenstilpes Lielupe
Parki Dzintaru Mežaparks
Transports
Autobuss 3. 4.
Minibuss 1. 5.
Cits Vilciens (Dzintaru stacija)
Papildinformācija
Pasta indekss LV-2015

Satura rādītājs

NosaukumsLabot

Līdz 1922. gadam Dzintaru nosaukums bija Edinburga, kas dots sakarā ar Krievijas ķeizara Aleksandra II meitas, kas atkārtoti atpūtusies Rīgas jūrmalā, precībām ar Lielbritānijas karaļnama pārstāvi Edinburgas hercogu.

17. gadsimtā tagadējā Dzintaru apkaime dēvēta par Avotiem pēc kādas Bulduru muižas zvejnieku mājas nosaukuma, tomēr 1922. gadā Edinburgas latviskais nosaukums atvasināts no dzintara vārda.

VēstureLabot

 
Dzintaru pludmale pirms Pirmā pasaules kara
 
M. Maksimoviča sanatorija (celta 1906)

Dzintari izvietojušies uz Bulduru muižas zemes. Pirmos zemes gabalus Bulduru muižas 2. meža iecirknī zemes grāmatā ierakstīja 1871. gadā. Laikā, kad blakus esošās privātā Firksu majorāta zemes (Majori) 1870. gados strauji attīstījās kā tirdzniecības un izpriecu vieta, Dzintari veidojās kā turīgo rīdzinieku un iebraukušo Krievijas aristokrātu apmešanās vieta ar krāšņām celtnēm. 1879. gadā te Lomača zemes gabalā ar kņaza Oginska atbalstu uzbūvēja kūrmāju, kam vēlāk piebūvēja Jūras paviljonu, kas no 1910. gada tika izmantots kā kazino — azartspēļu (franču preferansa) vieta. 1907. gadā nodibināja Edinburgas peldu biedrību, kas apkopa plašo mežaparku. 1912. gadā pie Jūras paviljona pludmalē notika parauglidojumi ar aeroplānu.[3]

1897. gadā Dzintaros uzcēla teātra skatuvi, kur regulāri uzstājās varietē teātru trupas un orķestri ne tikai no Rīgas, bet arī no Pēterburgas Marijas teātra un Varšavas Filharmonijas. 1905. gada revolūcijas sākuma periodā, februārī un martā, pēc atbrīvošanas no apcietinājuma Kevičas pansijā Dzintaru prospektā 39 atpūtās krievu rakstnieks Maksims Gorkijs, bet 1914.-1915. gadā Maksimoviča sanatorijā Dzintaru prospektā 11 ārstējās krievu simbolisma dzejnieks Valērijs Brjusovs. Bermontiādes kauju laikā 1919. gada 3. novembrī Latvijas armija trijos bruņotos kuteros Edinburgas pludmalē nesekmīgi mēģināja izcelt jūras desantu.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1920. gada 2. martā Latvijas valdība Dzintarus iekļāva jaunizveidotajā Rīgas Jūrmalas pilsētā. Dzintaros šajā laikā cēla pārsvarā tipveida ģimeņu mājas, kurās izmantotas Jūrmalā iecienītās klasiskās formas un nacionālā romantisma arhitektūras detaļas. Pēc Jūras paviljona nodegšanas Dzintaros uzcēla jaunu koncertzāli (1936), kas pārņēma agrāko Dubultu un Majoru brīvdabas koncertdārzu tradīcijas.

Pēc Otrā pasaules kara 1946. gada sākumā Dzintari bija Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona sastāvdaļa. 1945. gadā Turaidas ielā 13 izveidoja Teodora Zaļkalna Mākslinieku jaunrades namu. Kopš 1959. gada 11. novembra Dzintari atrodas apvienotajā Jūrmalas pilsētā.

2015. gada decembrī Dzintaru pludmalē starp Dzintariem un Majoriem ierīkota apgaismojuma līnija un izbūvētas koka pastaigu laipas.[4]

Ievērojamas ēkasLabot

 
Kristapa Morberga vasarnīca 19. gs. beigās
 
Jūras paviljons Dzintaros (celts 1909)

Morberga vasarnīcaLabot

Atrodas Dzintaru prospektā 52/54 un mūsdienās tiek dēvēta kā Kristapa un Augustes Morbergu vasarnīcas ēku un botāniskā dārza ansamblis.

Galvenā ēka celta 1883. gadā un piederēja vienam no lielākajam Rīgas latviešu būvuzņēmējiem, arhitektam un mecenātam Kristapam Morbergam. Neogotiskās koka arhitektūras piemineklis, kas 19. gadsimta beigās apdarināts ar dzelzs loksnēm. Pēc savas nāves K. Morbergs savus nekustamos īpašumus novēlēja Latvijas Universitātei. Pēc Latvijas okupācijas to atsavināja un pārdēvēja par Maksima Gorkija vārdā nosaukto sanatoriju. Siltumnīcas un augļu dārza vietā uzcēla primitīvu silikātķieģeļu kopmītni. Pēc īpašuma atgūšanas LU veica vasarnīcas ēku un interjera restaurāciju (2007—2008) un atjaunoja eksotisko augu stādījumus ap ēkām.

Jūras paviljonsLabot

1909. gadā celtais Dzintaru kūrmājas "Jūras paviljons" atradās kāpas virsotnē pie pludmales netālu no tagadējās Dzintaru koncertzāles. Tā apjoma kompozīcija bija klasiska — ar diviem trīsstāvu korpusiem un to savienojošu paviljona tipa garenceltni. Arhitektonika moderna un jūgendstilam atbilstoša — atklāti eksponētas celtnes karkasa konstrukcijas, kuru lineārie ritmi saplūda ar līdzīgām, bet jau tīri dekoratīvām detaļām (apļiem, ovāliem). Plašais vidus stiklojums izslēdza sienas materialitāti, ļaujot uztvert telpu plašumu un vieglumu. 1930. gadu vidū Jūras paviljons nodega.[5]

Dzintaru koncertzāleLabot

 
Dzintaru koncertdārzs 1920. gados

Pirmo Dzintaru koncertskatuvi uzbūvēja 1897. gadā. Iepretim Dubultu un Majoru koncertdārziem, Edinburgas koncertdārzs bija vairāk orientēts uz deju mūzikas vakariem, operetes un varietē mākslinieku izrādēm. Tomēr 1910. gadā tā vadība nolīga 70 mākslinieku lielu orķestri no Berlīnes Franca Blona vadībā, bet 1911. gadā izveidoja savu simfonisko orķestri Gvido Samsona-Himmelstjerna vadībā. Pirmā pasaules kara sākums 1914. gadā pārtrauca Varšavas Filharmonijas orķestra koncertsezonu Dzintaros.

1920. gada jūnijā atsākās vasaras simfoniskie koncerti ar Nacionālo operas orķestri. 1936. gadā atjaunotajā koncertdārzā Turaidas ielā 1 pēc arhitekta V. Mellenberga projekta atklāja slēgto koncertzāli ar 690 vietām. 1960. gadā arhitekta M. Ģelža vadībā tai piebūvēja vasaras koncertzāli ar teicamu akustiku un apmēram 2000 sēdvietām. 1986. gadā Dzintaru koncertzālē notika Čatokvas konference, kurā tikās ASV un PSRS sabiedriskie pārstāvji. 2005. gadā koncertzāle saņēma Gustava Mālera balvu par izciliem sasniegumiem muzikālas kultūras veicināšanā.[6] 2004. — 2006. gadā notika Dzintaru koncertzāles rekonstrukcija un to aptverošā parka paplašināšana un labiekārtošana.

Koncertzālē uzstājušies dziedātāji I. Galante, H. Kareras, M. Kabaljē, J. Obrazcova, F. Šaļapins, L. Sobinovs, F. Stravinskis, I. Glazunovs, pianisti G. Ginsburgs, H. Neihauzs, R. Pauls, S. Rihters, vijolnieki I. Bezrodnijs, L. Kogans, G. Krēmers, D. Oistrahs, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Brēmenes simfoniskais orķestris, Kremerata Baltika un daudzi citi mūziķi.[7]

Brīvdabas koncertzālē notiek džeza un klasiskās mūzikas festivāli, baleta festivāli, humora šovi, citu starpā, jauno izpildītāju konkurss “Jaunais Vilnis” un klasiskās mūzikas festivāli „Summertime”.

AtsaucesLabot

  1. Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums
  2. T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 70. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0
  3. P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 155 lpp.
  4. «Dzntaru pludmalē ierīkots apgaismots pastaigu celiņš». TVNET. 2015. gada 30. decembrī.
  5. Rīgas Jūrmala. Edinburgas "Jūras paviljons"
  6. «Dzintaru koncertzāles vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 18. jūnijā.
  7. Dzintari Archived 2014. gada 10. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Jūrmalas pilsētas domes mājas lapa