Vikipēdija

Dzirciems (Rīga)

apkaime Rīgā
Šis raksts ir par apkaimi Rīgā. Par citām jēdziena Dzirciems nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Dzirciems ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā. Dzirciema apkaime ir viena no centrālajām Pārdaugavas apkaimēm. Tā robežojas ar Iļģuciema, Ķīpsalas, Āgenskalna, Zasulauka un Imantas apkaimēm. Dzirciema apkaimes robežas ir dzelzceļš, Slokas iela, Dagmāras iela, Lilijas iela, Tvaikoņu iela, Zunds, Raņķa dambis, Kliņģeru iela, Kuldīgas iela, Slokas iela, Jūrmalas gatve.

Dzirciems
Dzirciema iela
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Platība 2,444 km²
Iedzīvotāju skaits 11 273 (2020)
Ūdenstilpes Zunds
Parki Dzegužkalns
Transports
Autobuss 3., 4., 4z., 13., 21., 30., 37., 38., 39., 41., 46., 54., 63.
Trolejbuss 9., 25.
Tramvajs 1., 2., 5.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1007; LV-1083
Ārējā saite apkaimes.lv

Dzirciema apkaimes kopējā platība ir 2,444 km², kas ir apmēram divas reizes mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā, bet tādējādi šo apkaimi ir vieglāk asociēt ar vienotu telpisku un funkcionālu vienību. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7689 metri.

Dzirciema apkaimē atrodas Dzegužkalna parks ar Dzegužkalnu, kas ir augstākais punkts Rīgā (28 metri virs jūras līmeņa). Dzirciema apkaimē atrodas Rīgas Stradiņa universitāte, Stomatoloģijas institūts, kā arī Rīgas laku un krāsu rūpnīca.

Dzirciema reljefs un ielu tīkls, tāpat kā blakus esošajās apkaimēs, stipri mainīts līdz ar daudzstāvu mikrorajonu celtniecību padomju gados. 1980. gados gar Lielezeres ielu vēl bija saglabājies grāvis — paliekas no Bundziņupītes, kas kādreiz te tecējusi, iespējams, uz Nordeķu parka dīķiem.

Sākotnēji tagadējo Dzirciema apkaimi neizdalīja kā atsevišķu teritoriālo vienību un tāpat kā apgabalu līdz Spilves pļavām dēvēja par Iļģuciemu. Tikai kopš 20. gadsimta 70. gadiem Dzirciema ielai piegulošās Nordeķu un Zasulauka teritorijas saka dēvēt par Dzirciemu.[1]

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Dzirciema, Iļģuciema un Zasulauka apkaimes ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876).

Dzirciema apkaimē senākais ciems veidojās uz Sv. Jura hospitālim piederošās zemes. To dēvēja par Jura jeb Zunda ciemu un tas iedzīvotāju skaita ziņā bija lielākais ciems Pārdaugavā. 1692. gadā šeit bija uzceltas 102 dzīvojamās mājas. Ciems aizņēma teritoriju iepretim Ķīpsalai, starp Zundu un tagadējo Daugavgrīvas ielu. Ciema izaugsmi veicinošs faktors bija pārceltuve. Ciema pirmie iedzīvotāji pārsvarā bija latvieši, kas nodarbojās ar dārzkopību un zvejniecību, izplatīts bija arī pārcēlāju un mastu šķirotāju amats. Kopš 17. gadsimta beigām te pakāpeniski veidojās turīgo latviešu slānis, kas galvenokārt bija iesaistīti tirdzniecības palīgamatos — preču transportā, šķirošanā, svēršanā un sākotnējā apstrādē.[2] Ciems tika nopostīts Ziemeļu kara laikā. Lai gan 18. gadsimtā šeit izveidojās jauna apbūve, taču savu kādreizējo nozīmi un lielumu ciems vairs neatguva. Līdz pat Pirmajam pasaules karam zīmētajās kartēs un plānos šo Pārdaugavas daļu atzīmēja kā atsevišķu teritoriālu vienību un dēvēja par Zundu vai Zunda ciemu.[3]

18. gadsimta beigās Sv. Jura ciema teritorijā uz dzīvi apmetās Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls, tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds. Viņš nodibināja firmu Helmund & Sohn, nopirka astoņus zemes gabalus, kur uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem — krūku fabriku (pie tagadējās Ūdens ielas).[4]

19. gadsimta otrajā pusē Zundā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības uzņēmumus un ap šo laiku Daugavgrīvas iela jau bija apbūvēta visā garumā. Līdzās alus darītavām, kokzāģētavām un manufaktūrām viens pēc otra tika atvērti arī krogi un traktieri. To veicināja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja celt mūra ēkas. Arī pašlaik teritoriju starp Daugavgrīvas ielu un Zundu aizņem galvenokārt rūpnieciskā apbūve — gan darbojošās ražotnes, gan pamestas noliktavu ēkas.

Rūpnīcu korpusos, kas tagad zināmi kā Daugavgrīvas ielas 31, laika gaitā darbojušies dažādi uzņēmumi. Tur atradās Rīgas Politehnikuma doc. R. H. Mantela un inž. M. Salātes 1879. gadā dibinātā Mašīnu fabrika, kas līdz 1904. gadam būvēja tvaikoņus. 1910. gadā šo rūpnīcu paplašināja, izveidojot čuguna un metālu lietuvi, kur ražoja tvaika mašīnas, turbīnas u.c. 20. gados un 30. gadu sakumā šajā teritorijā izvietojās O. Bērtiņ-Bērziņa parketa un koka preču fabrika, bet pēc Otra pasaules kara šī bija Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorija.[5]

 
"Rīgas laku un krāsu rūpnīca" skats no Dzegužkalna

Ievērojamu platību aizņem Rīgas laku un krāsu rūpnīca Daugavgrīvas ielā 63/65. Līdz 20. gadsimta 1930. gadu vidum tur darbojās 1898. gadā dibinātā anilīnkrāsu fabrika Leopold Cassella & Co, bet kopš 1951. gada — Rīgas laku un krāsu rūpnīca.

Daugavgrīvas ielā 82/84, pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa sazarojuma, 1863. gadā sāka darboties alus darītava "Iļģuciems". 1876. gadā fabrika nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās veikt jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas vecajā vietā uzcēla pilnīgi jaunu, daudz modernāku alus brūzi. Kā viena no pirmajām visā Krievijas Impērijā tā uzsāka iesala ekstrakta ražošanu. Pavisam netālu, Daugavgrīvas ielā 57/61, atradās otra 1870. gadā dibinātā alus darītava — "Tanheizers". (ražošanas korpusi celti 20. gadsimta sākumā).[6] 1937. gadā tā tika nacionalizēta un iekļauta a/s "Aldaris", bet 1945. gadā apvienota ar augstākminēto alus darītavu "Iļģuciems".

Daugavgrīvas ielā 43 20. gados darbojās E. Veisa "pianoforte fabrika", bet pēc arhitekta P. Blūma domām šai vietā vismaz jau kopš 19. gadsimta sākuma varēja būt atradies t.s. Zasumuižas krogs.[5]

19. gadsimta beigās vairākus Zunda zemes gabalus sāka izmantot bagātais koktirgotājs Georgs Vilhelms Šrēders (Schröder). 1902. gadā viņš uzcēla modernu daudzdzīvokļu īres namu Bezdelīgu un Ūdens ielas stūrī, kas uzskatāma par pirmo un vienīgo lielo un nozīmīgo celtni senā Zunda ciema vietā.[7]

 
Dzegužkalna parks. 2008. gads

Uz rietumiem no senā Zunda ciema atrodas Dzegužkalns (dēvēts arī par Jēru kalnu) — augstākais kalns Rīgā (28 metri virs jūras līmeņa). Tā bija 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā. Kalna nosaukums cēlies no netālajām Piņku muižai piederīgā zemnieka Dzeguzes (Seggus) mājām. Šaipus Buļļu ielai kāpu vaļņu nogāzē kopš 17. gadsimta bija iekārtota apbedījumu vieta. 1845. gadā Rīgas rāte te nolēma ierīkot kapsētu pilsētas visu kristīgo konfesiju trūcīgajiem iedzīvotājiem, kur par kapa vietu nebija jāmaksā. 1907. gadā šo kapsētu slēdza. 1893. gadā vairāk nekā divu hektāru plašajā teritorijā sāka iekārtot Dzegužkalna parku, kas veidots gan ainaviskā, gan regulārā stilā — pēc pilsētas dārzu direktora G. Kūfalta projekta. 1911. gadā parks jau bija labi iekopts: bija nostiprināti celiņi, izveidoti apstādījumi, sastādīti ceriņi un citi košumkrūmi. Kalna galā uzcēla nelielu kafijas paviljonu, bet nogāzē — estrādi. No 1929. gada parka labiekārtošanas darbus veica pēc A. Zeidaka projekta.

Netālu no Dzegužkalna, aptuveni pie tagadējā Buļļu un Daugavgrīvas ielu sazarojuma 18. gadsimta vidū atradusies latviešu mastu šķirotājam Jānim Šteinhaueram piederoša muižiņa, kuras zemes pletās uz ziemeļiem no tagadējiem Mārtiņa kapiem starp Slokas un Daugavgrīvas ielām. Šteinhauers te uzcēlis holandiešu tipa vējdzirnavas un pie nelielas, garām tekošas upītes 1764. gadā ierīkojis papīra dzirnavas — pirmo Rīgas papīra manufaktūru.[8]

Dzirciema teritorijā jau 1667. gadā sāka darboties t.s. Zunda skola, kurā varēja mācīties vietējo latviešu zvejnieku un laivinieku bērni. 1689. gadā atvēra vēl vienu skolu latviešu bērniem.

Dzirciema attīstības pamatā bija koka un mūra mazstāvu dzīvojama apbūve. Senie kvartāli mijas ar jauniem daudzstāvu apbūves kvartāliem. 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma apbūve saglabājusies Buļļu ielas sākumposmā pie Dzegužkalna un Dzirciema ielas atsevišķos posmos.

Dzirciema iela ir viena no lielākajām Dzirciema satiksmes trasēm, kas ved arī caur Iļģuciemu. Tā veidojusies kā ceļš no Buļļu ielas uz Lielo muižu. 30. gados, plānojot Iļģuciema apbūvi, bija paredzēts t.s. Dzirciema ielas caurlauzums no Buļļu ielas līdz Purva ielai. Turpmāk Dzirciema ielas līnija mainīta saskaņā ar Iļģuciema kompleksās apbūves rekonstrukcijas 1968. gada detālplānojumu.

Dzirciema ielā 16 atrodas viens no lielākajiem augstskolu kompleksiem Latvijā — Rīgas Stradiņa universitāte (arh. V. Čikste, 1987), kas sastāv no dažāda izmēra un augstuma būvapjomiem. Līdz 20. gadsimta sākumam aptuveni šajā vietā bija Zasu muižas (Sasenhof) zeme — purvainas pļavas, kur vēlāk ierīkots parks ar dīķi, kurā zemes gabala īpašnieks R. Trijecs audzējis zivis.[9]

Izglītība

labot šo sadaļu

Dzirciemā izvietotas vairākas skolas: Rīgas 41. vidusskola, Rīgas 34. vidusskola, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, kā arī Rīgas Stradiņa universitāte. 2017. gadā Pārdaugavas Dzirciema, Āgenskalna un Iļģuciema apkaimēs darbojās divas valsts ģimnāzijas, kā arī septiņas vidusskolas, kaut skolēnu skaits (568) bija pietiekams tikai divām vidusskolām. Ņemot vērā skolēnu dzīvesvietu izvietojumu un obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indeksu apkaimes skolās — Rīgas 34. vidusskolai (50,1%), Rīgas 41. vidusskolai (50,5%) un Iļģuciema vidusskolai (33,1%), tika ierosināts šo septiņu vidusskolu vietā izveidot divas vidusskolas.[10]

Infrastruktūra

labot šo sadaļu

Tirdzniecības centri un degvielas uzpildes stacijas

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Rīgas ielas. 2. sējums. Rīga : Drukātava. 2008. 287. lpp. ISBN 978-9984-798-39-4.
  2. ↑ No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. Arhivēts 2014. gada 17. janvārī, Wayback Machine vietnē. arhivi.lv
  3. ↑ No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. Arhivēts 2014. gada 17. janvārī, Wayback Machine vietnē. arhivi.lv — 9. lpp.
  4. ↑ No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. Arhivēts 2014. gada 17. janvārī, Wayback Machine vietnē. arhivi.lv — 15. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 Rīgas ielas. 2. sējums. Rīga : Drukātava. 2008. 242. lpp. ISBN 978-9984-798-39-4.
  6. ↑ No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. Arhivēts 2014. gada 17. janvārī, Wayback Machine vietnē. arhivi.lv — 19. lpp.
  7. ↑ No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. Arhivēts 2014. gada 17. janvārī, Wayback Machine vietnē. arhivi.lv — 16. lpp.
  8. ↑ Rīgas ielas. 2. sējums. Rīga : Drukātava. 2008. 186. lpp. ISBN 978-9984-798-39-4.
  9. ↑ Rīgas ielas. 2. sējums. Rīga : Drukātava. 2008. 230. lpp. ISBN 978-9984-798-39-4.
  10. ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzirciems_(Rīga)&oldid=4074410"