Ķīpsala

Ķīpsala (agrāk saukta par Žagaru salu) ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, vidēji liela sala Daugavas lejteces kreisajā krastā, Kurzemes rajonā. Ķīpsala ir arī kā atsevišķa apkaime. Ķīpsalu no kreisā krasta atdala Zunds, jeb Zundas kanāls un salas DR daļā Āzene. Salas garums ir aptuveni 2,7 km, bet platums aptuveni 500 metri — platība aptuveni 1 km². Vidējais salas augstums ir aptuveni 3—5 metri virs Daugavas ūdens līmeņa. Salas augstākā daļa ir Balasta dambja pusē, bet zemākā salas vieta ir Ķīpsalas Z daļa un josla gar Zundu, bet paaugstināta uzskalojot smiltis.

Ķīpsala
Ķīpsala, Balasta dambis. 2006. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Kurzemes rajons
Platība	1,975 km²
Iedzīvotāju skaits	1104 (2018)
Ievērojamas celtnes	Saules akmens Preses nams Vanšu tilts
Ūdenstilpes	Daugava, Zunds, Āzene Āgenskalna līcis, Roņu dīķis
Transports
Autobuss	13. 30. 37. 41. 53. 57.
Trolejbuss	5. 12. 25.
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1048 LV-1081
Ārējā saite	apkaimes.lv

Ķīpsalu galvenokārt veido 8—15 metrus biezs aluviālo smilšu nogulumu slānis ar dūņainu smilšu starpkārtām. Apakšdaļā grants, bet gar Zundu dūņaina smilts, bet pamatu veido devona dolomīts. Galvenās Ķīpsalas ielas ir Krišjāņa Valdemāra, Āzenes, Ķīpsalas, Zvejnieku, Matrožu, Ogļu ielas, kā arī Balasta dambis.

Vēsture

Salas veidošanās un apbūve

Ķīpsala ar Pētera Ķīpja sētu (Peter Kiepe) un apkārtējās salas 17. gadsimta kartē. Apvilkta Hāgena muižiņa (Broces kopija no Ē. Tolka kartes, 1700)

Līdz 17. gadsimta otrajai pusei Ķīpsalu dēvēja par Žagarsalu — kāda uz salas dzīvojoša zvejnieka vārdā, kuram pie Daugavas atradusies zvejas vieta. Taču pamazām Žagarsalas vārds izgāja no aprites un sala tika pārsaukta par Ķīpsalu. 17. gadsimta beigās uz salas atradās nedaudz vairāk kā desmit zvejnieku sētu, tostarp arī Pētera Ķīpja sēta, no kuras cēlies salas tagadējais nosaukums. Izcelsme skaidrota arī ar veclejasvācu "kip" — ķīpa, ādu sainis, saistīts ar salas kādreizējo izmantošanu.

Tagadējo konfigurāciju Ķīpsala ieguvusi, saplūstot vairākām mazām salām. 17. gadsimtā Ķīpsalas teritorija bija daudz mazāka nekā šobrīd, bet 18. gadsimtā līdz ar inženiera G. E. fon Veismaņa projektēto dambi, kas savienoja Ķīpsalu ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu, kura atradās iepretim Āgenskalna līcim, Daugavas straume mainījās un ap Ķīpsalu radās smilšu sēkļi, veicinot Ķīpsalas teritorijas paplašināšanos, kā rezultātā tā saplūda ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu. 18. gadsimtā Ķīpsalai konfigurāciju izmainīja arī blakus esošā no Daugavas sanesumiem izaugusī Darvas sala, kur bijušas pilsētas darvas noliktavas, pievienojoties salu grupai. Pilnībā Ķīpsalas teritorija nostiprinājās 20. gadsimta sākumā, kad aizbēra agrāko atteku paliekas starp Burkānu salu un Mazo Klīversalu, lai gan "līdz pat Otrajam pasaules karam par Ķīpsalu dēvēja tikai salas rietumu galu, bet pārējās daļas — atbilstoši vēsturiskajiem nosaukumiem".

Salas iedzīvotāju nodarbošanās pamatā bija saistīta ar jūru un Daugavas ūdeņiem — salu apdzīvoja zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki, pārcēlēji, tādēļ arī liela daļa ielu iemantojušas ar atbilstošus nosaukumus — Matrožu, Tīklu, Enkuru, Kaiju, Zvejnieku, Loču, Ogļu.

Salas ielu tīkls nostabilizējies 19. un 20. gadsimta mijā, un ar šajā pašā laikā iegūtajiem ielu nosaukumiem palicis nemainīgs kopš 20. gadsimta sākuma, kad salā bija 13 ielas. Satiksmi ar Pārdaugavu nodrošināja pārceltuve cilvēkiem un pajūgiem, kas savienoja Ķīpsalas vidusdaļu ar Iļģuciemu. Rīdzinieki, izmantojot šo pārceltuvi, ērti varēja sasniegt Slokas, Buļļu un Daugavgrīvas ceļu. Attīstīta bija arī ūdens satiksme ar citām Rīgas daļām, jo līdz Otrajam pasaules karam no Ķīpsalas uz citām pilsētas daļām regulāri kursēja tvaikonītis, kam Daugavmalā, Enkura ielas galā atradās speciāli izbūvēta piestātne — 1891. gadā izbūvētais FG dambis — laukakmeņiem pildīta koka pāļu rinda, kas ir būtisks 19. gadsimta hidrotehnisko būvju piemērs.

Balasta dambis Ķīpsalā

18. gadsimtā Rīgā ienākošajiem kuģiem bija nepieciešama vieta lielā balasta izkraušanai, un šim nolūkam Rīgas rāte ierādīja teritoriju Ķīpsalā, kur no gadsimtu gaitā izkrautā balasta materiāla izveidojies Balasta dambis — Ķīpsalas lielākā un arī arhitektoniski bagātākā iela. 18. gadsimtā notika dambja celtniecības darbi pēc G. E. Veismaņa projekta, gadsimtu vēlāk norisa atjaunošanas darbi. Ilgus gadus Balasta dambis bija vienīgā bruģētā iela Ķīpsalā. Dzīvojamā apbūve izvietojusies ielas vienā pusē, jo pretējo malu apskalo Daugava. Lai nostiprinātu krastu gar ielu, 1885. gadā tika uzbūvēta laukakmeņu nostiprinājumu konstrukcija. Daugavas krastā pie Balasta dambja 20. gadsimta 1930. gados bija ierīkota pilsētas peldētava.

20. gadsimts

20. gadsimta 1920. un 1930. gados Ķīpsala bija pamesta un nekopta vieta pašā Rīgas centra pievārtē, daļēji klāta ar privātu apbūvi un noliktavām, taču lielākā platība bija neizmantoti smilšu klajumi. 1925. gadā arhitekts Arnolds Lamze izstrādāja Rīgas ģenerālplānu, kas paredzēja Ķīpsalā būvēt valdības centru un sabiedriskās ēkas, iecerot salas savienošanai ar Rīgas centru celt tiltu. Tā kā plāns netika īstenots, Ķīpsalas attīstība līdz pat sešdesmitajiem gadiem palika iekonservēta, līdz padomju varas gados tika izstrādāts Ķīpsalas detālplānojums, paredzot dzīvojamo apbūvi ar piecstāvu ēkām tipiskā sociālistiskā garā, taču šis projekts tika noraidīts, līdz septiņdesmitajos gados izlēma Ķīpsalā būvēt Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz — Rīgas Politehniskā institūta) studentu pilsētiņu (arhitekti D.Danneberga, K. Alksnis, Z. Lazdiņš u.c.). Lai gan iecerēts bija visu salas teritoriju pārvērst par studentu pilsētiņu, ierobežoto materiālo iespēju dēļ mācību korpusi un dienesta viesnīcas aizņem tikai agrāk neapdzīvoto salas daļu. Līdz ar Preses nama ēkas uzcelšanu (arh. J. Vilciņš) 1978. gadā Ķīpsala arvien straujāk attīstījās kā sabiedrisks centrs, līdz ar to loģiska kļuva arī tilta izbūve, lai savienotu salu ar pilsētas centru. Ķīpsalas teritoriālo vienotību un telpiski vizuālo struktūru izmainīja 1981. gadā atklātais Vanšu tilts pār Daugavu, vizuāli un funkcionāli atšķeļot dienvidu galu no pārējās salas teritorijas.

21. gadsimts

Starptautiskais izstāžu centrs "Ķīpsala"

Salas dienvidu daļā lokalizējas sabiedriskā apbūve — Preses nams, Saules akmens (2004. gadā ekspluatācijā nodotā tālaika Hansabankas centrālā biroja ēka), RTU fakultātes, kā arī iepirkšanās centrs "Olimpia". Netālu no Rīgas Tehniskās universitātes dienesta viesnīcu kompleksa atrodas viesnīca "Islande Hotel". Būtiskas sabiedriskās celtnes ir arī 1997. gadā atvērtais Starptautiskais izstāžu centrs "Ķīpsala", kurā regulāri notiek izstādes, konferences un dažādi sarīkojumi, kā arī Ķīpsalas peldbaseins. Tam blakus esošas M. Gaiļa celtās rindu mājās kalpo kā norobežojums, atdalot salas vēsturisko apbūvi no padomju arhitektūras. Nozīmīgs Latvijas keramikas mākslas centrs ir 1964. gadā dibinātā Ķīpsalas keramiķu darbnīcas izstāžu zāle un studija, kas atrodas Balasta dambī 34. Turpat Mazā Balasta dambī 8 atklāts arhitektes Zaigas Gailes projektētais Žaņa Lipkes memoriāls pie malkas šķūņa, kurā Lipke Otrā pasaules kara laikā slēpis ebrejus.

Salas apbūve

Lai gan "17. gadsimtā tā sauktie kāpostu dārzi aizņēma lielāko daļu no zemes gabalu platības Ķīpsalā", uz salas atradās arī noliktavas un sala tika pakāpeniski apbūvēta ar nelielām viensētas dzīvojamajām ēkām. "Mājiņas bija mazas, celtas pēc senas tradīcijas, segtas ar lubu jumtiem". Pieaugot turībai, kādreizējās zvejnieku sīkās guļbūvītes nomainīja nelieli divstāvu koka īres nami un pat lepnas savrupmājas, pēc tā laika modes celtas vai nu eklektisma vai jūgenda garā. Gandrīz visos šo namu pagalmos bija ledus pagrabi zivju glabāšanai un no vecu burinieku apšuvuma plankām celtas saimniecības ēkas, daudziem piederēja arī lielākas vai mazākas zivju kūpinātavas. 19. un 20. gadsimta mijā salas ziemeļu daļā izveidojusies mazstāvu dzīvojamā apbūve, kas šobrīd ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, turklāt Ķīpsalas teritorija ietilpst UNESCO Pasaules Kultūras un dabas mantojuma vietas — Rīgas vēsturiskā centra — aizsargjoslā.

Salas vēsturiskā apbūve Ģipša ielā

Ķīpsalas 17. un 18. gadsimta koka apbūve cieta 1822. gada priekšpilsētu dedzināšanas laikā, tāpat salas iedzīvotājiem bīstams bija arī Daugavas ūdens līmeņa maiņas, piemēram, 1786. gadā ledus sastrēgums pārpludinājis salu un izpostīja Mazajā Klīversalā esošās kaņepju noliktavas. Neskatoties uz to, Ķīpsala vēsturiski ir viena no apdzīvotākajām vietām Pārdaugavā. Ūdens tuvums tomēr izrādījies ļoti nozīmīgs Ķīpsalas vēsturiskajā attīstībā un nodrošināja iztiku salas iedzīvotājiem. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, 1773. gadā Ķīpsalā tika atvērta skola.

19. gadsimta vidū Ķīpsalā bija jau 52 apbūvēti zemesgabali. 19. gadsimtā salas apbūve vairs nebija pakārtota tikai dzīvošanai, jo Ķīpsalā darbojās arī rūpnīcas un kokzāģētavas. Salas vidū, A. Augsburga kuģu rūpnīcā, tika būvēti un remontēti tvaikonīši, kas uzturēja satiksmi Daugavā, savukārt salas vidusdaļā 1863. gadā tika dibināta krīta ražotne — vēlākā Celma & Bēma ģipša fabrika. Pakāpeniski attīstoties ražošanai, 19. gadsimta beigās koka ēkas tikai aizvietotas ar mūra apbūvi tā sauktajā "ķieģeļu stilā" ar polihromi figurālu ķieģeļu mūri. Fabrikas darbība aprāvās līdz ar Otro pasaules karu, padomju varas gados telpas piemēroja saimnieciskai darbībai. Savu atdzimšanu bijusī rūpnieciskā objekta teritorija piedzīvoja 2003. gadā, kad pēc Zaigas un Māra Gaiļu iniciatīvas tā tika pārveidots par mūsdienīgu dzīvojamo kompleksu, kļūstot par pirmo piemēru Latvijā, kur agrāka rūpnieciskā ražotne top par ekskluzīva plānojuma un dizaina dzīvokļu ēku.

Ķīpsalas dienvidu galā pie Āgenskalna līča atrodas 1878. gadā dibinātā Rīgas jahtkluba ēka, kas celta tā dēvētajā vasarnīcu stilā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 1898. gadā. Arī 1895. gadā dibinātais Vidzemes jahtklubs par savu bāzes vietu izvēlējās Ķīpsalu, ceļot klasicisma stila koka namu pēc E. Fon Trompovska projekta Balasta dambī 20/22.

Būtisku attīstību Ķīpsalas koka arhitektūras mantojuma saglabāšanā devusi arhitekte Zaiga Gaile, pēc kuras iniciatīvas tika restaurētas četras vēsturiskas ēkas — "Ķīpsalas kolekcija". To veido 19. gadsimta vidus klasicisma stila ēka, kas pārcelta no Baznīcas ielas un šobrīd atrodas Balasta dambī Nr. 60a, 19. gadsimtā celtais nams Balasta dambī 60, barokālā stila dzīvojamā māja Ogļu ielā 6, kas pārvietota no A. Briāna ielas. Kolekcijā restaurēts arī jūgendstila un tautiskā romantisma sintēzē pēc arhitekta Eižena Laubes projekta 1909. gadā celtais īres nams Zvejnieku ielā 5a, kam raksturīgs īpaši krāšņs eksterjers bagātināts ar konsolēm, stilizēta pildrežģa formām un citām dekoratīvām detaļām, mūra cokola stāvs atvēlēts veikaliem. Balasta dambī 68b atrodas vēl kāds Z. Gailes restaurēts nams — bijusī zivju žāvētava.

Zundas grāvis

Zunda grāvis (Zundas kanāls jeb Zunds) ir Daugavas atteka, kas Ķīpsalu atdalīja no sauszemes, bija praktiska strūgu piestātnes vieta, pateicoties aizvējam un upes rimtajam plūdumam. Liela daļa Rīgā iebraukušo strūgu tika izjaukta un lietotas kā celtniecības materiāls, līdz ar to "Ķīpsalā vēl joprojām atrodas vismaz trīs no strūgu plankām celtas saimniecības ēkas".

Skatīt arī

• Kurzemes rajons
• Saules akmens
• Preses nams

Piezīmes un atsauces

• Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
• Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķīpsala.
• Ķīpsala portālā apkaimes.lv
• Ķīpsala portālā vietas.lv
• Viss Notiek — Ķīpsala^{[novecojusi saite]}