Rīgas domkapituls

Rīgas domkapituls (vācu: Domkapitel) jeb Rīgas Svētās Jaunavas Marijas konvents bija Rīgas augstāko baznīckungu kolēģija pie Rīgas arhibīskapa galvenās, proti, Doma baznīcas (1202-1566). Rīgas domkapituls valdīja kopā ar Rīgas arhibīskapu un tajā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki domkungi jeb kanoniķi, kas dzīvoja pēc baznīcas likumiem jeb "kanona". Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gadsimtā pat noteica valsts politiku.

Vecā Rīgas domkapitula klostera skolas ēka pirms nojaukšanas 1888. gadā.

Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi, zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. 14. gadsimtā Rīgas Domkapitula tiešā valdījumā atradās Ķizbeles draudzes novads ar Krimuldas pili, Doles pils Doles salā, zemes Daugavas kreisajā krastā starp Doles salu un Rīgas patrimoniālo apgabalu, nami Rīgā un zemes gabali Rīgas lauku apgabalā, kā arī Dundagas pils un Tārgales draudzes novads Ziemeļkurzemē, kas ietvēra sevī 30 ciemus ar vairākām muižām, kā arī daudz citu īpašumu.

Sastāvs

Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors (prior) jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un Rīgas Domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus kantors (cantor), finansu lietas 13. gadsimtā kamerārijs (camerarius), bet vēlāk fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius), bet par svētajiem traukiem, drēbem, zvaniem un citām baznīcas mantām rūpējās mantzinis (custos). Bez tam domkapitula sastāvā bija arī lielāko draudžu baznīckungi: Ķizbeles baznīckungs (plebanus de Cubezele) un Sv. Pētera baznīcas baznīckungs (plebanus sancti Petri) un divi priesteri (sacerdos). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai, katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā.

Vēsture

1202. gadā Livonijas bīskapa Alberta brāli Engelbertu ievēlēja par Rīgas Svētās Jaunavas Marijas konventa jeb Rīgas domkapitula prāvestu. Viņa laikā domkapituls dzīvoja pēc augustīniešu mūku ordeņa regulas jeb statūtiem (1202-1209). Rīgas baznīcas prāvests Johans ar saviem domkungiem minēti kā līguma ar Jersikas ķēniņu Visvaldi liecinieki 1209. gada beigās. 1209. gadā notika pāreja uz premonstriešu ordeņa statūtiem, un melno ietērpu nomainīja uz baltām vilnas drānām. 1211. gadā Doma baznīcai piešķīra zemes gabalu klostera būvei, kurā mitinājās domkapitula locekļi. 1214. gadā pāvests Inocents III atcēla Livonijas bīskapijas atkarību no Brēmenes metropolijas, ko 1215. gadā apstiprināja IV Laterana koncils Romā. Līdztekus Rīgas domkapitulam, 13. gadsimtā arī citās Livonijas Konfederācijas bīskapijās nodibināja domkapitulus (Tērbatā, Aizputē, Hāpsalā un Rēvelē).

Pēc 1373. gada domkapituls divas reizes mēģināja atgriezties pie Sv. Augustīna reglamenta (1373-1394, 1423-1452) un valkāja melnus, ar siksnu apjoztus svārkus un melnu kapuci. Laikā, kad Livonijas ordenis guva virsroku pār Rīgas arhibīskapiem, visi domkapitula locekļi bija arī ordeņa brāļi (1394-1423, 1452-1566). Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas fogts.

Zemes valdījumi

Rīgas bīskapi Alberts un Nikolajs piešķīra Rīgas domkapitulam atsevišķus īpašumus, kurus Romas pāvests apstiprināja 1231. gadā. Saskaņā ar kapitula satversmi šīs zemes palika domkungu kopīpašumā. Bez domkungu kopmitekļa Doma klosterī un tīrumiem Rīgas vārtu priekšā domkapitula īpašumi atradās arī Vējzaķa un Mārtiņa salās, viņam piederēja Māras dzirnavas (pie tagadējā Māras dīķa) un dzirnavas pie Juglas, divas skolas pie Doma un Pētera baznīcām, Titurgas muižiņa Daugavas kreisā krastā iepretī Doles salai. Pārējā Vidzemē domkapitulam piederēja Ķizbele (agrākais Kaupo novads), ciemi Krimuldas un Turaidas draudzēs ar Krimuldas pili kā centru, kur 14. gadsimtā dzīvoja kapitula fogts. Tāpat domkapitulam piederēja Jaundoles pils, kas pirmo reizi pieminēta 1359. gadā un vairākas muižiņas starp Doli un Salaspili, Vatrānes muiža (1388), Suntažu muiža (1436), Engelartas muiža un Turaidas pārceltuve pār Gauju. Tāpat domkapitulam kādu laiku piederēja arī Daugavgrīvas un Rīgas cisterciešu klosteru zemes.

Pēc Kursas dalīšanas līguma 1248. gadā Rīgas domkapituls ieguva Tārgales un Dundagas kiligundas ar Roņu salu, domkapitula fogts rezidēja Dundagas pilī ar pārvaldes un tiesas kunga laicīgo varu. No 1251. gada domkapitulam piederēja arī puse Zemgales, pēc 1254. gada Zemgales dalīšanas līguma noslēgšanas Rīgas domkapituls ieguva Dobenes un Spārnenes pilsnovadus. 1272. gadā tas atdeva Dobenes un Spārnenes novadu daļas Livonijas ordenim. 1439. gadā Rīgas domkapituls savus Kursas īpašumus pārdeva Kurzemes bīskapam.