Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par pilsnovadu. Par ezeru skatīt rakstu Dobene (ezers).

Dobenes pilsnovads (latīņu: castrum Dobene) jeb Dubene bija zemgaļu pilsnovads Zemgales rietumu daļā starp zemgaļu un kuršu apdzīvotajām zemēm tagadējo Auces un Dobeles novadu rietumu daļā (Vītiņu pagasts, Lielauces pagasts, Zebrenes pagasts, Bikstu pagasts). Pilsnovada ziemeļrietumu daļu tagad aizņem Brocēnu novada Blīdenes pagasts.

Pilsnovada pārvaldes centrs atradās Dobes pilskalnā pie Kokmuižas (vācu: Dobelsberg vai Dobesberg), kur tagad atrodas Incēnu pilskalns. Dobenes pārvaldei tika iecelts savs fogts, kuru padzina 1259. gada Zemgaļu sacelšanās laikā.

RobežasLabot

Zemgaļu Dobenes pilsnovads robežojās ar zemgaļu Žagares, Spārnenes un Dobeles pilsnovadiem, kā arī žemaišu Knituvas zemi. No kuršu pakļautībā esošās zemes starp Skrundu un Zemgali to šķīra grūti caurejamu mežu josla.

VēstureLabot

Pēc Zemgales sadalīšanas līguma 1254. gada aprīlī Dobenes zemi piešķīra Rīgas arhibīskapijas domkapitulam, kas nosūtīja uz novadu savus garīdzniekus un soģus nodevu ievākšanai. Zemgaļu sacelšanās laikā soģi tika padzīti. 1259. gada ziemā Livonijas konfederācijas karaspēks iebruka Zemgales rietumu daļā ar nolūku izveidot militāro bāzi zemgaļu sacelšanās apspiešanai. Pēc sakāves pie Tērvetes pils ordeņa mestrs pieņēma uzcelt pili Dobes kalnos pie Kokmuižas. 1260. gada 13. janvārī Dobes pils ordeņa garnizona uzturēšanas vajadzībām Rīgas domkapituls atdeva ordeņa pārvaldē Dobenes pilsnovadā 150 arklus lielu teritoriju ar šādiem ciemiem: Velsene (32 arkli), Segeme (43 arkli), Augegoge (13 arkli), Wancule (23 arkli), Padouge (35 arkli)[1]

Drīz vien ordeņa garnizonam uzbruka žemaišu karaspēks, bet kaujā pie Dobes nespēja to ieņemt. Pēc Durbes kaujas zaudējuma 1260. gadā krustneši paši pameta Dobes pili. Lai apspiestu zemgaļu sacelšanos un atgūtu varu pār zaudētajām zemēm ar ordeņa karaspēka palīdzību, 1271. gada 27. augustā Rīgas domkapituls apņēmās atdot ordenim vienu no saviem pilsnovadiem - Dobeni vai Spārneni. Livonijas ordenim gada laikā, sākot no 29. septembra, zemgaļu atkalpakļaušanai bija jāuzceļ savu pili pie Tērvetes pilskalna. [2] Pēc ordeņa cietokšņa uzcelšanas Tērvetes Svētkalnā (Heiligenberg) 1272. gada 7. oktobrī Dobenes novadu Rīgas arhibīskaps piešķīra Livonijas ordenim.

Pēc Zemgales galīgās pakļaušanas 14. gadsimtā Dobenes pilsnovads kopā ar Spārnenes, Tērvetes un Dobeles pilsnovadiem tika pakļauts Dobeles komturiem.

Dobenes pilsnovada teritorijaLabot

Dobenes pilsnovada teritorija ir nosakāma pēc 1272. gada 7. oktobrī Rīgā noslēgtā līguma starp Rīgas domkapitulu un Livonijas ordeni, kurā domkapituls atteicās no Dobenes, bet turpināja pārvaldīt Spārnenes pilsnovadu. Dobenes pilsnovadā šajā laikā ietilpa šādas apdzīvotas vietas:

Eglonene (tagad Aglounai Lietuvā), Wancule, Augegua, Padaugua, Velsene, Sigemoa, Iusa, Aren, Batsenen, Babutua, Paliten, Sateigalen, Scemua, Pelliseden, Dravenen, Blidenen (tagadējā Blīdene) [3]

Novada dienvidu daļa ietiepās tālu Lietuvas Akmenes rajona teritorijā, ietverot Papiles pilskalnu pie Ventas.[4]

DokumentiLabot

Vienošanās par Rietumzemgales dalīšanu 1254.gada aprīlī:

"Rīgas arhibīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācmestrs [Sainas] Eberhards apliecina, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales [bīskapijas] dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti:

  • 1. arhibīskapam piekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Dobene un Spārnene, Vācu ordenim Tērvete un Dobele;
  • 2. katrs zemes kungs iegūst savu daļu ar desmito tiesu, patronāta un citām tiesībām un laicīgiem ienākumiem, izņemot vienīgi archibīskapam un archidiakonam rezervētās tiesības;
  • 3. neviens no trim partiem nedrīkst otra daļā viņam par ļaunu iegūt īpašumus ar pirkumu vai citu tiesisku darījumu."

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot