Dienvidvjetnama

Dienvidvjetnama, oficiāli Vjetnamas Republika (Việt Nam Cộng hòa), bija valsts Vjetnamas dienvidos no 1955. līdz 1975. gadam. Vjetnamas Republika tika radīta pēc referenduma 1955. gadā, kurā tika izvēlēts, ka Vjetnamas Valsts kļūs par republiku un kurā tika atstādināts bijušais imperators Bao Dai.

Việt Nam Cộng hòa Vjetnamas Republika ← 1955 – 1975 → Karogs Ģerbonis Devīze Tổ quốc - Danh dự - Trách nhiệm (Tēvzeme — gods — pienākums) Himna Tiếng Gọi Công Dân (Sauciens iedzīvotājiem) Location of Vjetnamas Dienvidvjetnamas atrašanās vieta Dienvidaustrumāzijā no 1954. līdz 1976. gadam. Pārvaldes centrs Saigona (mūsdienu Hošimina) Valoda(s) Vjetnamiešu (Oficiālā) Franču (de facto izmantota oficiāli) Reliģija Budisms Romas katolicisms Konfūcisms Daoisms Valdība Unitāra prezidentāla republika (1955.—1963. un 1967.—1975.) Militārā diktatūra (1963.—1967.) Prezidents  - 1955.—1963. Ngo Diņ Djems Vēsturiskais laikmets Vjetnamas karš un Aukstais karš  - Referendums par valsts izveidošanu 1955. gada 23. oktobrī  - Pasludināta 1955. gada 26. oktobrī  - 1963. gada apvērsums 1963. gada 2. novembrī  - Parīzes miera līgums 1973. gada 27. janvārī  - Saigonas ieņemšana 1975. gada 30. aprīlī Platība  - 1955. 173 809 km² Iedzīvotāju skaits  - 1955.. gadā ap 12 000 000   - 1974.. gadā ap 19 582 000  Nauda Dongs

Galvaspilsēta bija Saigona. Vjetnamas Republiku par Dienvidvjetnamu sāka dēvēt 1954. gadā, kad Ženēvas konferencē Vjetnama tika sadalīta Dienvidvjetnamā un Ziemeļvjetnamā.

1959. gadā ar Ziemeļvjetnamas finansētā un trenētā Vjetkonga sacelšanos sākās Vjetnamas karš. Lai gan 1973. gadā tika noslēgts miera līgums, karš turpinājās, līdz 1975. gadā Vjetkonga un Ziemeļvjetnamas spēki ieņēma Saigonu un Vjetnamas Republika beidza pastāvēt.

Politiskā sistēma un iekšpolitika

Dienvidvjetnama bija republika ar prezidentālu pārvaldes formu. Galvenās politiskās institūcijas bija:

• Prezidents: valsts un izpildvaras vadītājs. Pirmais prezidents bija Ngo Diņ Djems, kurš vēlāk tika gāzts militārā apvērsuma rezultātā un noslepkavots. Viņam sekoja vairāki līderi, tostarp ģenerālis Ngujens Vans Tjē, kurš bija prezidents no 1967. līdz 1975. gadam.
• Nacionālā asambleja: likumdevēja iestāde, kas tika ievēlēta vispārējās vēlēšanās.
• Tiesu vara: valsts pārvaldes vara, kas nodrošināja tiesiskumu valstī.

Faktiski Djems ieviesa stingru autoritāru režīmu, apspiežot politisko opozīciju un ierobežojot vārda brīvību. Viņa režīms aktīvi vērsās pret komunistu aktīvistiem un aizdomās turētajiem komunistu atbalstītājiem.Svarīgus amatus valdībā ieņēma Djema radinieki un tuvi līdzgaitnieki, tostarp viņa brālis Ngo Diņ Ņu, kurš vadīja izlūkdienestus un kontrolēja lielu daļu valsts iekārtu.

Djems arī bija katolis, un viņa režīms diskriminēja budistu vairākumu. Tas izraisīja masveida protestus, kuru kulminācija bija budistu mūka Thita Kuanga Dika pašsadedzināšanās 1963. gadā, pievēršot starptautisku uzmanību budistu apspiešanai. ASV sniedza ievērojamu atbalstu Djema režīmam, uzskatot to par uzticamu partneri cīņā pret komunismu. Tomēr laika gaitā Vašingtona arvien vairāk vilcinājās ar Djemu, ņemot vērā viņa brutālo valdīšanu un nespēju panākt stabilitāti.

Pieaugošā neapmierinātība valsts iekšienē un ASV spiediens noveda pie militārā apvērsuma 1963. gada 1. novembrī, kurā Djems tika gāzts un nogalināts. Apvērsumu organizēja Dienvidvjetnamas ģenerāļu grupa ar slepenu CIP atbalstu. Pēc Djemas slepkavības Dienvidvjetnamā sākās politiskās nestabilitātes periods, ko raksturoja vairāki militārie apvērsumi un valdības maiņas. Pie varas nākušie ģenerāļi bieži vien nespēja kontrolēt situāciju un nodrošināt stabilitāti. 1963. gada novembrī varu pārņēma Revolucionārā komiteja ģenerāļa Zionga Vana Miņa vadībā, bet jau 1964. gada janvārī to gāza ģenerālis Ngujens Hans. Jaunās valdības turpināja represijas pret opozīciju un aktīvistiem. Turklāt korupcija un slikta pārvaldība mazināja sabiedrības uzticību varas iestādēm.

Pēc vairākiem politiskās nestabilitātes gadiem 1967. gadā pie varas nāca ģenerālis Ngujens Vans Tjē, kurš bija Dienvidvjetnamas prezidents līdz pat tās krišanai 1975. gadā. Tjē izdevās atjaunot relatīvu politisko stabilitāti un centralizēt varu. Viņš izveidoja stingru kontroli pār valsts iestādēm un armiju. Viņa režīms bija atkarīgs no amerikāņu atbalsta, īpaši saistībā ar notiekošo karu ar Ziemeļvjetnamu. Tjē turpināja īstenot represīvu politiku, apspiežot politisko opozīciju un ierobežojot pilsoniskās brīvības. Plašsaziņas līdzekļu un politisko partiju kontrole bija stingra. 1975. gada 21. aprīlī Tjē atkāpās no amata un pameta valsti.

Ekonomika

Dienvidvjetnamas ekonomikas centrā bija lauksaimniecība, kas eksportēja pārtikas produktus, piemēram, rīsus un kafiju, un vieglā rūpniecība. Kara laikā ekonomika bija lielā mērā atkarīga no ASV palīdzības un militārajiem izdevumiem: ASV piešķīra ievērojamus ekonomiskos resursus Dienvidvjetnamas ekonomikas atbalstam, tostarp infrastruktūras, lauksaimniecības un rūpniecības attīstības programmām. Ekonomiskā palīdzība ietvēra arī humāno palīdzību, jo īpaši kara skartajās teritorijās.

Ārpolitika

Dienvidvjetnama īstenoja proamerikānisku un prorietumniecisku ārpolitiku. Dienvidvjetnama bija Dienvidaustrumu Āzijas līguma organizācijas (SEATO), kas tika izveidota, lai cīnītos pret komunisma izplatību reģionā, dalībniece. SEATO sabiedrotie sniedza Dienvidvjetnamai dažāda veida atbalstu, tostarp militāro un ekonomisko palīdzību.

Galvenie sabiedrotie bija ASV, Dienvidkoreja, Filipīnas, Austrālija un citas brīvās pasaules valstis. ASV sniedza ievērojamu militāro atbalstu, tostarp ieroču piegādes, Dienvidvjetnamas karaspēka apmācību un tiešu ASV karavīru piedalīšanos kaujas operācijās. ASV militārā klātbūtne sasniedza maksimumu 60. gadu vidū, kad Dienvidvjetnamā atradās vairāk nekā 500 000 ASV karavīru.

ASV aktīvi atbalstīja Dienvidvjetnamas valdību starptautiskajā arēnā, veicinot tās atzīšanu un leģitimitāti. ASV diplomātija centās izolēt Ziemeļvjetnamu un nepieļaut tās atzīšanu ANO un citās starptautiskās organizācijās.

Arī Dienvidkoreja nosūtīja ievērojamus savu karavīru kontingentus, lai cīnītos Dienvidvjetnamas pusē. Filipīnas arī sniedza Dienvidvjetnamai militāro palīdzīb, ekonomisko un politisko atbalstu. Turklāt Manila kalpoja kā svarīgs loģistikas un militārais centrs ASV operācijām reģionā.

Taizemei bija svarīga loma kā loģistikas un militārajam partnerim, nodrošinot bāzi ASV operācijām un izvietojot karaspēku Dienvidvjetnamā.

Pēc Djema gāšanas 1963. gadā Dienvidvjetnamā vairākus gadus valdīja militāra diktatūra un nestabilitāte, kas vēl vairāk vājināja tās pozīcijas pret Ziemeļiem.

Neraugoties uz ievērojamo atbalstu, Dienvidvjetnama nespēja izturēt Ziemeļspēku uzbrukumu. 1973. gadā pēc Parīzes nolīgumu parakstīšanas ASV sāka atvilkt karaspēku no valsts, atstājot Dienvidvjetnamu vienatnē ar pieaugošo Ziemeļvjetnamas spēku spiedienu. 1975. gada 30. aprīlī Saigona krita, iezīmējot Vjetnamas Republikas galu un valsts apvienošanos komunistiskā režīma pakļautībā.

Skatīt arī

• Ziemeļvjetnama
• Vjetnamas karš