Dalībnieks:Welfints/Smilšu kaste

Šī ir dalībnieka Welfints smilšu kaste. Smilšu kaste ir dalībnieka lapu apakšlapa, kurā var tikt veikti dažādi eksperimenti. Šis nav enciklopēdijas raksts. Izveido pats savu smilšu kasti šeit.

Raksta veidošanas procesā var noderēt lapas: "Raksta izveidošana", "Rakstu vednis", "Vikipēdijas palīdzība".

Zooloģiskais dārzs

Zooloģiskais dārzs, dažreiz saīsināti dēvē par zooparku, zoo vai zoodārzu, ir cilvēka izveidota, ierobežota vieta dažādu dzīvnieku turēšanai un to apskatei. Mūsdienās zoodārzos vairs ne tikai izrāda dzīvniekus apskatei, bet arī pēta, cenšas saglabāt un pavairot izmirstošas sugas, kā arī izglītot apmeklētājus.

Par pirmo zooloģisko dārzu var uzskatīt pirms 3000 gadiem Ķīnas imperatora izveidoto dzīvnieku kolekciju, kuru pats imperators sauca par "parku zinātkārajiem". Imperators dzīvniekus turēja, lai tos pētītu un gūtu jaunas zināšanas par to paradumiem. Eiropā pirmie publiskie zooloģiskie dārzi tika izveidoti 9. gadsimtā, un mūsdienās teju vai visās lielpilsētās ir zooloģiskie dārzi. Pasaules lielākie zooloģiskie dārzi atrodas Sandjego, Kalifornijas štatā, Londonā, Apvienotajā Karalistē, un Berlīnē, Vācijā.

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmo "zvēru dārzu" ierīkoja Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā Goldingenā (mūsd. Kuldīga), aiz pils dārza Ventas krastā, pēc hercoga Frīdriha Kazimira rīkojuma 1690. gadā. Tā kā pilij piederošā teritorija tam bija par mazu, hercogs līdz 1693. gadam iepirka zemi no Kuldīgas namniekiem par 2400 dālderiem. Zvēru dārzu ietvēra žogs, tajā tika iestādīti koki un salaisti vietējās faunas dzīvnieki. Bija nozīmēts īpašs zvēru dārza uzraugs. Hercoga Pētera Bīrona laikā zvēru dārzs nodots Kuldīgas hercoga muižai, kur tas pildīja t.s. "briežu dārza" funkcijas. Lēmumu par mūsdienīga zooloģiskā dārza ierīkošanu 1907. gadā pieņēma Rīgas mērs Georgs Armitsteds, atvēlot tam teritoriju Ķeizarmežā, kur tika ierīkots Rīgas Zooloģiskais dārzs.

Zooloģisko dārzu veidi

Safari parks

Safari parks, saīsināti Safari ir zooloģiskā dārza veids, kurā dzīvnieki tiek turēti lauka apstākļos lielās, nožogotās teritorijās. Safari parkiem apmeklētāji brauc cauri, atrodoties automašīnās, kas bieži dod iespēju dzīvniekus apskatīt tuvplānā. Dažreiz apmeklētājiem ir iespēja dzīvniekus barot cauri automašīnas logam. Pirmo safari parku nodibināja Vipsneidas parkā Bedfordšīrā Anglijā 1931. gadā, un mūsdienās tā platība ir 2,4 km².

Publiskie akvāriji

Publiskie akvāriji ir paredzēti ūdens floras un faunas apskatei, un tie parasti ir izvietoti zooloģiskajos dārzos vai speciālās celtnēs. Pirmais publiskais akvārijs tika atklāts Londonas zooloģiskajā dārzā 1853. gadā. Latvijā publiskais akvārijs ir apskatāms Rīgas zooloģiskajā dārzā.

Ceļmalas zooloģiskie dārzi

Ceļmalas zooloģiskie dārzi ir sastopami Ziemeļamerikā pārsvarā mazāk apdzīvotās vietās. Tie parasti ir neliela izmēra un nereti paredzēti, lai piesaistītu uzmanību citām iestādēm, piemēram, degvielas uzpildes stacijām. Šajos zooloģiskajos dārzos dzīvnieki bieži ir apmācīti veikt dažādus trikus, un tiem ir iespējams piekļūt tuvāk nekā lielajos zooloģiskajos dārzos.

Bērnu zoodārzs

Bērnu zoodārzā atrodas mājdzīvnieki un atsevišķi savvaļas dzīvnieki, kuri ir piemēroti, lai apmeklētāji tiem varētu pieskarties un tos pabarot. Ieteicams šos dzīvniekus barot ar barību, kas ir speciāli nopērkama šim mērķim, kā arī nav vēlama dzīvnieku pārbarošana. Bērnu zoodārzi parasti ir citu lielāku zoodārzu sastāvdaļa, un pirmo reizi bērnu zoodārzu atklāja 1938. gadā Londonas zoodārzā. Mūsdienās daudz kur Eiropā veido šādus zoodārzus, lai bērniem no mazākajām pilsētām būtu iespēja kontaktēties ar dzīvniekiem. Latvijā bērnu zoodārzs ir apskatāms Rīgas zooloģiskajā dārzā.

Dzīvnieku atrakciju parks

Dzīvnieku atrakciju parks ir kombinācija starp atrakciju parku un zooloģisko dārzu komerciāliem un izklaidējošiem nolūkiem. Pārsvarā tie ir ūdens zīdītāju parki - delfināriji, kuros delfīni un roņi ir apmācīti veikt dažādus trikus. Latvijai tuvākais dzīvnieku atrakciju parks atrodas Klaipēdā Lietuvā.

Dzīvnieku resursi

Mūsdienās lielākā daļa no dzīvniekiem, kas dzīvo zooloģiskajos dārzos ir dzimuši nebrīvē. Bet ne visus dzīvniekus, kas dzīvo zoodārzos, izdodas sapārot, turklāt ir dzīvnieku sugas, kuras nebrīvē pārojas nelabprāt, piemēram, gepardi un lielās pandas. Viens no veidiem, kas tiek izmantots, lai sapārotu šādus dzīvniekus ir spermas ievākšana no tēviņa un ievadīšana mātītē ^[1]. Tie ir iemesli, kuru dēļ starp zoodārziem notiek pastāvīga apmaiņa ar dzīvniekiem. Lai nebūtu nepieciešams sugas pārstāvjus iegūt no savvaļas, tos iepērk no citiem zoodārziem. Tomēr arī lielie zooloģiskie dārzi vēl joprojām ķer dzīvniekus savvaļā un iepērk tos no malu medniekiem. 2003. gadā Sandjego un Tampas zooloģiskie dārzi iepirka 11 Āfrikas ziloņus no Svatinis. 2006. gadā zooloģiskie dārzi Denverā, Hjūstonā, Arizonā, Sanantonio, Sandjego, Tampā no malu medniekiem iepirka 33 pērtiķus, kas bija nelegāli izvesti no Āfrikas, tā vietā, lai atdotu šos dzīvniekus rehabilitācijas centriem un varētu dzīvniekus atgriezt savvaļā, ^[2].

Publiskajiem akvārijiem un jūras dzīvnieku atrakciju parkiem dzīvnieku resursi visbiežāk tiek iegūti no savvaļas. Jūras zīdītājiem un daudzām zivīm ir sarežģīta vairošanās, tādēļ šajos zooloģiskā dārza veidos daudzos gadījumos nerodas pēcnācēji, un ir nepieciešami jauni dzīvnieki no savvaļas. Turklāt akvārijus ir nepieciešams speciāli kopt, kas ir sarežģīti un bieži netiek nodrošināts pietiekamā līmenī, kā rezultātā daļa dzīvnieku aiziet bojā. ^[3]

Viens no zooloģiskā dārza mērķiem ir pasargāt retos un aizsargājamos dzīvniekus no izmiršanas, tos audzējot iekštelpās un reintroducējot savvaļā. Šī mērķa attīstībai pasaulē ir izveidotas vairākas starptautiskas programmas, kas uzrauga un attīsta aizsargājamo sugu vairošanās iespējas zooloģiskajos dārzos. Pasaulē, pateicoties zooloģisko dārzu apdraudēto sugu vairošanās programmām, ir izdevies reintroducēt vai palielināt skaitu savvaļā tādām sugām kā lielā panda, Amerikas dzērve ^[1] Eiropas bizons, Prževaļska zirgs, Kalifornijas kondors^[3].

Eiropā apdraudēto sugu vairošanos zoodārzos uzrauga un attīsta Eiropas apdraudēto sugu programma, kas dibināta 1985. gadā. Dibinot programmu, tajā iekļāva 17 aizsargājamo sugu programmas. Dažas no sugām, kurām ir speciālas aizsardzības programmas, ir: Sumatras tīģeris, sarkanā panda, Eiropas ūdrs, Kongo pāvs. Tā kā, lai uzturētu dzīvotspējīgu vienas sugas populāciju, ir nepieciešamas lielas teritorijas, viens zooloģiskais dārzs to nespēj paveikt, tāpēc ir nepieciešams zooloģisko dārzu tīkls, un katrai sugai ir nepieciešams savs koordinators, kas atbild par sugas labklājības stāvokli zooloģiskajos dārzos.^[4] Šobrīd programma ir iekļauta Eiropas zooloģisko dārzu un akvāriju apvienības programmu sarakstā. Apvienība ir dibināta 1992. gadā ar mērķi uzlabot komunikāciju starp Eiropas zooloģiskajiem dārziem, lai veicinātu sugu aizsardzību. Apvienības galvenie uzdevumi ir komunikācijas, dzīvnieku transportēšanas nodrošināšana starp zoodārziem, aizsargājamo sugu saglabāšanas programmu izpildes pārraudzība un savstarpējo projektu un izglītošanas veicināšana. Apvienībā šobrīd ir 44 valstis un 370 biedru institūcijas to skaitā Latvijā Rīgas zooloģiskais dārzs ^[5].

Dzīvnieku labklājība

Pret dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos ir dažāda attieksme. Daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju uzskata, ka dzīvnieku turēšana nebrīvē zoodārzos ir ētiski problemātiska vairāku iemeslu dēļ. Tomēr zooloģiskais dārzs var būt patvērums dzīvniekiem, kas traumu dēļ vairs nespēj izdzīvot savvaļā, bet zoodārzā var nodzīvot vēl vairākus gadus.

Dzīves apstākļi

Nereti zoodārzos netiek nodrošināti dažādu sugu dzīvniekiem nepieciešamie dzīves apstākļi. Pētījumi liecina, ka polārlāči, lauvas, tīģeri un gepardi izjūt paaugstinātu stresu nebrīves apstākļos. Turklāt daudzie gepardu un pērtiķu izbēgšanas mēģinājumi un gadījumi liecina, ka dzīvnieki vēlas atgriezties savvaļā ^[3] . Nepiemēroti iekārtotās un nelielās teritorijās netiek nodrošināti piemēroti apstākļi normālai uzvedībai, piemēram, lidošanai, peldēšanai, skriešanai, lielu distanču staigāšanai, medīšanai, līķēšanai, rakšanai, izpētīšanai un partnera izvēlei. Nepietiekamās normālās uzvedības dēļ dzīvniekiem rodas stresa apstākļi, rezultātā rodoties neraksturīgai, neirotiskai vai pašiznīcinošai uzvedībai, piemēram, nepārtraukta soļošana, šūpošanās, galvas kratīšana, restu graušana un pašsakropļošanās ^[2]. Teritorijas, kas ir nepietiekami iekārtotas dzīvnieku labklājībai, var izraisīt dzīvniekos garlaicību. Tomēr mūsdienās zooloģiskie dārzi cenšas palielināt teritorijas izmērus lielajiem dzīvniekiem vai samazināt to skaitu, pārvedot uz citiem zooloģiskajiem dārziem, kur ir vairāk brīvas vietas. Tāpat cenšas labiekārtot teritorijas ar dabiskiem apstākļiem raksturīgiem elementiem, piemēram, agrāk zoodārzos pērtiķi dzīvoja higiēniski sterilās teritorijās ar vannas istabas iekārtojumu - flīzēm un tērauda restēm, bet mūsdienās tie dzīvo teritorijās ar mākslīgajiem mežiem ^[3].

Dzīves ilgums

Lielākajai daļai zooloģiskajā dārzā dzīvojošo dzīvnieku dzīves ilgums palielinās, pateicoties augstajai dzīves kvalitātei ^[3]. Tomēr ne visām sugām, ne visos zoodārzos ir augsta dzīves kvalitāte un nepiemēroto apstākļu dēļ dzīves ilgums var būt stipri mazāks kā savvaļā, piemēram, zooloģiskajā dārzā Japānā ziloņu dzīves ilgums ir par 17 gadiem īsāks nekā savvaļā.

Sociālās attiecības

Daudzas no dzīvnieku sugām ir ar barveida vai ģimenes attiecībām, bet zoodārzos tas bieži netiek ņemts vērā vairošanās programmu stratēģiju dēļ. Dzīvniekiem nav iespējams izveidot kontaktus ar citiem dzīvniekiem, jo nereti tie tiek pārvesti uz citiem zoodārziem. Tāpat dzīvniekiem nav iespējas izvēlēties dabiskos partnerus. Lielu skandālu izraisīja gadījums, kad Kopenhāgenas zooloģiskajā dārzā tika nogalināta un izbarota lauvām 18 mēnešus vecā žirafe Mariuss. Kā iemesls tam minēts tas, ka Mariuss aizņēmis dzīves vietu ģenētiski nozīmīgākam dzīvniekam, kurš esot bijis nepieciešams, lai zoodārzs varētu turpināt nodarboties ar aizsargājamu sugu pavairošanu^[6] . Tomēr lielākā daļa zoodārzos turēto dzīvnieku sugu parasti nav iekļautas apdraudēto sugu programmās,^[7] kā arī zoodārzos periodiski tiek nonāvēti liekie dzīvnieki - vietas trūkuma dēļ, lai mazinātu tuvradnieciskas krustošanās riskus vai citu iemeslu dēļ.^[8] CAPS pētījumi liecina, ka gandrīz puse Eiropas aizsargājamo sugu programmā no iekļautajām sugām nemaz nav aizsargājamas un gandrīz 25% no šīm sugām nemaz nav apdraudētas. Tas nozīmē, ka programmas nosaukums ir maldinošs un zināmā mērā apkrāpj cilvēkus, kas vēlas ziedot naudu, lai aizsargātu retās sugas un tās reintroducētu savvaļā ^[8]. Turklāt lielākā daļa no zoodārzu retajām sugām nemaz nevarēs atgriezties savvaļā, tāpēc, ka zoodārzos netiek mācīts kā izdzīvot, kā arī dzīvnieki zoodārzos slimo ar cilvēku slimībām, kuras nedrīkst nokļūt savvaļā. Turklāt lielākoties zooloģiskie dārzi ar sugu pavairošanu nodarbojas, lai varētu tirgoties savā starpā un piesaistītu cilvēku uzmanību ar pievilcīgiem lielo dzīvnieku mazuļiem. Lielāks skaits dzīvnieku mazuļu rada lielāku cilvēku pieplūdumu zoodārzam, bet arī lielāku skaitu ar dzīvniekiem no vienas sugas, un līdz ar to sāk pietrūkt vietas vecajiem dzīvniekiem, kas tiek novērtēti kā mazāk vērtīgi, jo nav vairs cilvēku interesēs. Šie dzīvnieki tiek pārdoti mazākiem zoodārziem vai nogalināti. Turklāt zooloģiskie dārzi pārsvarā pāro un vairo tikai lielos, cilvēkiem pievilcīgos dzīvniekus nevis tos, kuriem tiešām ir nepieciešami īpaši aizsargājami apstākļi un reintroducēšana savvaļā ^[2].

Cilvēku ietekme

Cilvēki ir zoodārzu galvenais ienākumu avots, kas noved pie tā, ka zoodārzi vairāk cenšas ieguldīt naudu cilvēku nevis dzīvnieku interesēs, tādējādi gūstot lielāku labumu savam ekonomiskajam stāvoklim. Nereti dažādos zoodārzos dzīvnieki tiek apmācīti veikt dažādus trikus vai tiem, piemēram, Ķīnā šova dēļ izbaro citus dzīvniekus dzīvā veidā. Tādējādi dzīvnieki mēdz tikt pakļauti nežēlīgiem apstākļiem ^[2]. Tāpēc daudz kur cilvēkus aicina ziedot naudu nevis zooloģiskajiem dārziem, bet organizācijām, kas tieši strādā ar dzīvniekiem, nepieciešamās dzīves vides atjaunošanu vai atgriešanu savvaļā, piemēram, rehabilitācijas centriem. Tomēr zooloģiskie dārzi atstāj arī pozitīvu ietekmi, jo tie nereti daudziem cilvēkiem ir vienīgā vieta, kur viņi var sastapties ar dzīvniekiem un par tiem mācīties. Līdz ar to, lai gan zoodārzi nav ideālais variants dzīvnieku sugu saglabāšanai, tie var atstāt ietekmi uz apmeklētājiem un pārliecināt tos, ka ir nepieciešams saglabāt dzīvnieku dabisko dzīves vidi ^[3].