Vikipēdija

Bosnijas banats

Bosnijas banats (serbhorvātu: Бановина Босна, Banovina Bosna) bija viduslaiku valsts, kas atradās galvenokārt mūsdienu Bosnijā un Hercegovinā. Lai gan Ungārijas karaļi Bosniju uzskatīja par Ungārijas kroņa zemju daļu, Bosnijas banats gandrīz visu savu pastāvēšanas laiku bija faktiski neatkarīga valsts.[1][2][3] Banats tika izveidots 12. gadsimta vidū un pastāvēja līdz 1377. gadam ar pārtraukumiem Šubiču dzimtas vadības laikā no 1299. līdz 1324. gadam. 1377. gadā tas kļuva par karalisti. Lielākā daļa no tā vēstures bija pilna ar reliģiski politiskām pretrunām ap vietējo kristiešu bosniešu baznīcu, kuru kā ķecerīgu nosodīja dominējošās baznīcas, proti, Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo, ar katoļu baznīcas spiedienu uz bosniešiem caur ungāriem.[4][5]

Бановина Босна (Banovina Bosna)
Bosnijas banats
Autonoma kņaziste
1154 – 1377 →
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Bosnijas
Location of Bosnijas
Bosnijas banata ekspansija
Pārvaldes centrs Jaice, Mile, Visoko, kopš 14. gadsimta Bobovaca
Valoda(s) bosniešu valoda,
latīņu valoda
Reliģija Bosnijas baznīca,
katolicisms,
pareizticība
Valdība Monarhija
Vēsturiskais laikmets Vēlie viduslaiki
 - Pirmais Bosnijas bana Boriča pieminējums 1154
 - Bosnijas karalistes izveide 1377

Vēsture labot šo sadaļu

Vēsturiskais fons labot šo sadaļu

1136. gadā Ungārijas karalis Bēla II pirmo reizi iebruka Augšbosnijā un izveidoja titulu "Bosnijas bans", kas sākotnēji bija tikai goda tituls viņa pieaugušajam dēlam Lāslo II. 12. gadsimtā Bosnijas banata valdītāji rīkojās arvien autonomāk no Ungārijas un/vai Bizantijas. Abas vietējās lielvaras vienmēr maz kontrolēja kalnainos un visumā nomaļos reģionus, kas bija Bosnijas banata pamatdaļa.[6]

Agrā vēsture un bans Kulins labot šo sadaļu

Bans Boričs bija pirmais zināmais Bosnijas valdnieks,[7][8] pirmoreiz pieminēts 1154. gadā kā Ungārijas vasalis,[1][3] kurš piedalījies Braničevas aplenkumā kopā ar citiem Ungārijas karaļa spēkiem.[9][10] 1167. gadā viņš bija iesaistīts ungāru uzbrukumos bizantiešiem, dodot karaspēku ungāru armijai.[1] Karš beidzās ar ungāru armijas atkāpšanos pēc Sirmiumas kaujas netālu no Belgradas tai pašā gadā.[1] Boriča iesaistīšanās karā liecina, ka Bosnija bija pakļauta toreizējai Ungārijas karalistei.[11] Ungāri līga mieru uz Bizantijas noteikumiem un atzina impērijas kontroli pār Bosniju, Dalmātiju, Horvātiju uz dienvidiem no Krkas upes, kā arī Fruška Goru.[12] Bosnija no 1167. līdz 1180. gadam bija Bizantijas daļa, taču, tā kā Bosnija bija attāla zeme, valdīšana pār to, iespējams, bija nomināla.[1]

Pēc imperatora Manuila I Komnēna nāves 1180. gadā Bosniju pārvaldīja bizantiešu ieceltais bans Kulins, kuram izdevās atbrīvoties no Bizantijas ietekmes, noslēdzot aliansi ar Ungārijas karali Bēlu III, kopā ar Serbijas valdnieku Stefanu Nemaņu un viņa brāli Humas Miroslavu viņš veiksmīgi karoja pret bizantiešiem 1183. gadā. Kulins nodrošināja mieru, kļūdams par nominālu vasali Ungārijas karalim,[13] lai gan nav datu, ka ungāri būtu kontrolējuši Bosnijas centrālo daļu.[14]

Tā laika pāvesta emisāri sazinājās tieši ar Kulinu un dēvēja viņu par "Bosnijas valdnieku".[3] Kulinu laikabiedri un viņa pēctecis Matejs Ninoslavs bieži dēvēja par "Veliki ban bosanski" (Lielo bosniešu banu).[3]

1189. gadā bans Kulins bosniešu kirilicā — bosančicā izdeva pirmo zināmo rakstisko Bosnijas dokumentu, kas tagad pazīstams kā Bana Kulina harta, diplomātisku dokumentu par tirdzniecības attiecībām ar Raguzas pilsētu (Dubrovniku).[15] Kulina valdīšana iezīmēja arī sākumu strīdam, kurā iesaistījās vietējā Bosnijas baznīca (bogomilisma atzars) — kristiešu sekta, kuru gan Romas katoļu, gan austrumu pareizticīgo baznīca uzskatīja par ķecerīgu. Viņa vadības laikā pastāvēja tā sauktais "Bosnijas miera un labklājības laikmets".[16]

Ķecerība un Bilinopoļes atteikšanās labot šo sadaļu

 
Bana Kulina plāksne no 1193, atrasta Biskupičos
 
Bana Kulina harta, tirdzniecības nolīgums starp Bosniju un Raguzas Republiku

1203. gadā Serbijas lielkņazs Vukans Nemaņičs apsūdzēja Kulinu ķecerībā un iesniedza oficiālu apelāciju pāvestam. Bilinopoļē Kulins parakstīja atteikšanos no ķecerības, paziņojot, ka viņš vienmēr ir bijis uzticams katolis, un tā pasargāja Bosnijas banatu no ārēja iebrukuma. Kulinam izdevās arī saglabāt Bosnijas diecēzi Raguzas arhidiecēzes vadībā, tādējādi ierobežojot Ungārijas ietekmi. Daļa autoru uzskata, ka ķecerība bijusi nejaušu kļūdu līmenī nezināšanas, nevis apzināti ķecerīgas doktrīnas dēļ.[17] Kulins arī atkārtoti apliecināja uzticību Ungārijai, taču, neskatoties uz to, Ungārijas vara palika tikai nomināla.[17] Bans Kulins nomira 1204. gadā, par viņa amata mantinieku kļuva viņa dēls Stjepans Kuliničs, kurš arī publiski turējās pie katolicisma.

Ungārijas karalis Andrāšs II 1225. gadā nodeva daļu tiesību uz Bosniju pāvestam, kurš līdz tam cerēja, ka karalis kā Bosnijas augstākais valdnieks pats iznīdēs tur ķecerību, bet rezultātā tas tika uzdots arhibīskapam Ugrinam Čākam.[18] Stjepans Kuliničs tika atcelts 1232. gadā ar varu Bosnijas baznīcas spiediena rezultātā, un pretkatoliskā partija kļuva par galveno.

Kuliniču nomainīja ar muižnieku, kuru sauca Matejs Ninoslavs (1232—1250). Tas sabojāja attiecības ar Serbiju, jo iepriekšējais valdnieks bija saistīts ar Nemaņiču dinastiju. Ap šo laiku Ninoslava radinieks, vēlākais Prijezda I, atgriezās katoļticībā pēc neilga laika Bosnijas baznīcā. Pats Ninoslavs galu galā kļuva par Bosnijas baznīcas sargu. 1234. gadā Andrāšs II atdeva tiesības uz Bosnijas banatu hercogam Kolomanam. Arī Kuliniću dinastijas Bosnijas troņa likumīgais pēctecis grāfs Usoras Sibislavs, bijušā bana Stjepana dēls, sāka uzbrukt Ninoslava pozīcijām, mēģinot iegūt banatu sev. Pāvests Gregors IX 1235. gadā, viņaprāt, ķecerīgo Bosnijas bīskapu nomainīja ar toreizējo dominikāņu ordeņa lielmestru un vēlāk par svēto pasludināto Johannesu no Vildeshauzenas un apstiprināja hercogu Kolomanu par jauno likumīgo Bosnijas banu. Lai šo kandidātu uzspiestu Bosnijai, sākās karš.

Bosnijas krustakarš labot šo sadaļu

 
Bosnijas banats 1358. gadā

Bosnijas krustakarš ieceltā bīskapa Johannesa un Kolomana vadībā ilga piecus gadus.[19] Karš rezultātā tikai deva vēl lielāku atbalstu Ninoslavam, jo vienīgi Sibislavs krustakarā nostājās pāvesta pusē. Ninoslavs 1240. gada 22. maijā izdeva ediktu par Raguzas Republiku, norādot, ka ņems to savā aizsardzībā Serbijas karaļa Stefana Vladislava uzbrukuma gadījumā. Savukārt Raguzas atbalsts bija būtisks Mateja Ninoslava darbībai ciešo ekonomisko saišu dēļ. Vienīgā nozīmīgā ietekme uz vēsturi, ko panāca Bosnijas krustakarš, bija vietējo iedzīvotāju pret Ungāriju vērstā noskaņojuma pieaugums, kas vēlāk atviegloja Bosnijas Osmaņu iekarošanu 1463. gadā[19] un saglabājās arī pēc tam.[20]

Tāpat vēl vairāk sabojājās Bosnijas un Serbijas attiecības, jo Serbija nesūtīja Ninoslavam nekādu atbalstu pretēji tradicionālajai aliansei. Kolomans nodeva Bosnijas banata pārvaldi Ninoslava brālēnam Prijezdam, kuram to izdevās noturēt tikai divus vai trīs gadus. 1241. gadā Ungārijā iebruka mongoļi un tatāri, un Kolomanam nācās atgriezties no Bosnijas. Matejs Ninoslavs nekavējoties atguva varu, savukārt Prijezda aizbēga trimdā uz Ungāriju. Karalis Bēla IV atkāpās zem tatāru spiediena, kas ļāva Ninoslavam atjaunot kontroli pār lielāko daļu Bosnijas. Horvāti veiksmīgi cīnījās pret tatāriem, izdzenot viņus atpakaļ caur Bosniju, kas zemei sagādāja daudz postījumu. 1244. gada martā tika atjaunots Raguzas edikts. Ninoslavs iesaistījās pilsoņu karā, kas izcēlās Horvātijā starp Trogiru un Splitu, nostājoties Splitas pusē. Ungārijas karalis Bēla IV bija ar to neapmierināts un nosūtīja karaspēku uz Bosniju, bet pēc tam puses noslēdza mieru. 1248. gadā Ninoslavs ar viltību izglāba savas zemes no kārtējā pāvesta krustakara, kuru pieprasīja Ungārijas arhibīskaps.

Atlikušajā valdīšanas laikā bans Ninoslavs nodarbojās ar iekšlietām Bosnijā. Viņa nāve pēc 1249. gada, iespējams, 1250. gadā, izraisīja konfliktus par troni; gan Bosnijas baznīca, gan ungāru puse vēlējās kādu no savas ietekmes sfēras. Galu galā karalis Bēla IV iekaroja un pakļāva Bosniju, un viņam izdevās par Bosnijas banu atkal iecelt Ninoslava katolisko brālēnu Prijezdu. Bans Prijezda nežēlīgi vajāja Bosnijas baznīcu.

Tomēr 1253. gadā pret Bosniju tika uzsākta vēl viena Ungārijas ekspedīcija, taču nebija pierādījumu, ka tā būtu sasniegusi Bosnijas banatu. Ar savu vasaļu starpniecību Ungārija tolaik faktiski kontrolēja tikai Usoras un Soli ziemeļu reģionus. Bosnijas banats turpināja pastāvēt kā faktiski neatkarīga vienība arī pēc Ninoslava.[1]

Kotromaniču dinastija labot šo sadaļu

Prijezda I, Kotromaniču dinastijas dibinātāja, valstība bija ievērojami mazāka nekā Ninoslava vadītā, jo Usoras un Soli reģionus bija atdalījis Ungārijas kronis. 1284. gadā šī teritorija tika piešķirta Ungārijas karaļa Lāslo IV svainim, gāztajam Serbijas karalim Dragutinam. Tajā pašā gadā Prijezda noorganizēja sava dēla Stjepana I laulību ar Dragutina meitu Elizabeti. Laulībai bija lielas sekas turpmākajos gadsimtos, kad Stjepana un Elizabetes Kotromaniču pēcnācēji pretendēja uz Serbijas troni.[21] Prijezda vecuma dēļ bija spiests atstāt troni 1287. gadā un drīz mira savā īpašumā Zemļenikā.

Ungāri 13. gadsimtā atkārtoti apliecināja savu varu pār ziemeļu teritorijām, ieskaitot Soli, Usoru, Vrbasu, Sanu. Teritorija, kuru kontrolēja lojālais Ungārijas vasalis bans Prijezda, domājams, atradās mūsdienu Bosnijas ziemeļu daļā starp Drinas un Bosnas upēm. Bosnijas banats uz dienvidiem no turienes palika neatkarīgs, taču nav zināmi tā valdnieki, bana Ninoslava pēcteči.[22]

Titulu mantoja Prijezda II, kurš valdīja neatkarīgi 1287.—1290. gadā, bet vēlāk kopā ar brāli Stjepanu I Kotromaniču.

Restaurācija un paplašināšana labot šo sadaļu

 
Tvrtko kopā ar māti, brāli un māsīcu Elizabeti pie tēvoča Stjepana nāves gultas, kā tas attēlots uz t.s. svētā Simeona lādes 1370. gadu beigās

13. gadsimta beigās un apmēram 14. gadsimta pirmajā ceturksnī līdz Bliskas kaujai Bosnijas banats atradās Horvātijas banu Šubiču dzimtas pakļautībā. Pēc sakāves Bliskas kaujā Mladenu II sagūstīja Kārols I, kurš viņu aizveda uz Ungāriju, un tas izraisīja Kotromaniču dinastijas atjaunošanu.[23][1]

Stjepans II bija Bosnijas bans no 1314. gada, bet faktiski no 1322. līdz 1353. gadam, kopā ar savu brāli Vladislavu Kotromaniču 1326.—1353. gadā.[1]

1326. gadā bans Stjepans II militārā aliansē ar Raguzas Republiku uzbruka Serbijai un iekaroja Zahumļes (Humas) kņazisti,[1] tā iegūstot vairāk Adrijas jūras piekrastes, sākot no Neretvas ietekas līdz Konavlei, un šajās teritorijās bija daudz pareizticīgo Ohridas arhibīskapijas pakļautībā un jaukti pareizticīgo un katoļu iedzīvotāji piekrastes rajonos un Stonas apkārtnē.[1] Viņš arī iespiedās Horvātijas Završjē. Pēc Serbijas karaļa Stepana Uroša II Milutina nāves 1321. gadā viņam parādījās iespēja atgūt Usoras un Soli zemes, kuras viņš pilnībā pakļāva 1324. gadā.[1]

1329. gadā bans Stjepans II Kotromaničs veica vēl vienu iebrukumu Serbijā, uzbrūkot Vitomiram no Trebiņes un Konavles, taču galveno viņa spēku daļu uzveica jaunais karalis Dušans, kurš komandēja karaļa Stefana Dečanska spēkus Pribojā. Kotromaniča zirgs kaujā tika nogalināts, un arī viņš būtu zaudējis dzīvību, ja vasalis Vuks nebūtu atdevis viņam savu zirgu, pēc tam pats ejot bojā. Tomēr banam izdevās pievienot savām zemēm Nevesiņi un Zagorji.

Savas valdīšanas laikā Stjepans valdīja pār zemēm no Savas līdz Adrijas jūrai un no Cetiņes līdz Drinai. Viņš dubultoja savas valsts izmērus un panāca pilnīgu neatkarību no apkārtējām valstīm.[1] Bans Stjepans II noskaņoja karojošos Venēciju un Ungārijas karaļus viens pret otru, pamazām valdot arvien neatkarīgāk un drīz vien sāka sadarboties ar dažiem Horvātijas un Ungārijas muižniekiem pret viņa Ungārijas sizerēnu un sievastēvu.

1346. gadā Zadara atgriezās Venēcijas sastāvā, un Ungārijas karalis, redzēdams, ka ir zaudējis karu, 1348. gadā noslēdza mieru. Horvātijas bans Mladens II Šubičs visu šo laiku apsūdzēja Stjepana II politiku nodevībā, un abu banu attiecības arvien pasliktinājās. Ap 1342. gadu tika izveidots Bosnijas franciskāņu vikariāts.[1] Stjepana II Kotromaniča valdīšanas laikā Bosnijas banatā brīvi darbojās visas trīs baznīcas (Bosnijas baznīca, pareizticīgo, katoļu).

Tvrtko I valdīšana labot šo sadaļu

 
Ķaraļa Tvrtko I Kotromaniča harta, kas rakstīta Moštrē

Stjepans II mira 1353. gadā, un par pēcteci kļuva viņa brāļadēls Tvrtko. Tomēr Tvrtko tajā laikā bija tikai aptuveni piecpadsmit gadus vecs,[1] tāpēc viņa tēvs Vladislavs valdīja kā reģents.[24] Drīz pēc valdīšanas sākuma Tvrtko kopā ar tēvu apceļoja visu valstību, lai pieņemtu vasaļu uzticības apliecinājumus.[25] Tvrtko māte Jelena Šubiča nomainīja Vladislavu kā reģente pēc viņa nāves 1354. gadā. Viņa nekavējoties devās uz Ungāriju, lai saņemtu piekrišanu Tvrtko statusam no karaļa Lajoša I, viņa sizerēna. Pēc viņas atgriešanās, Jelena sasauca muižnieku sanāksmi (stanaku) Milē pilsētiņā, kurā māte un dēls apstiprināja īpašumus un privilēģijas muižniekiem "visā Bosnijā, Doņikraji (Bosnijas rietumos), Zagorjē un Humas zemē".[24]

Jaunais bans ievērojami palielināja savu varu.[26] Kaut arī viņš pastāvīgi uzsvēra pakļaušanos karalim, Tvrtko Doņikraji muižnieku lojalitāti Lājošam sāka uzskatīt par nodevību pret sevi.[27] 1363. gadā starp abiem valdītājiem izcēlās konflikts[26][28] un aprīlī Ungārijas karalis sāka gatavot armiju.[28] Lājoša vadīta armija uzbruka Doņikraji,[29] kur muižniecības lojalitāte dalījās starp Tvrtko un Lājošu.[26] Mēnesi vēlāk Ungārijas palatīna Nikolasa Konta un Estergomas arhibīskapa Nikolasa Apāti vadīta armija uzbruka Usorai.[29][26] Vlatko Vukoslavičs dezertēja pie Lājoša un atdeva viņam svarīgu cietoksni Kļuču, bet Vukacs Hrvatiničs spēja aizstāvēt Sokogradas cietoksni, piespiežot ungārus atkāpties.[26] Usorā Srebrenikas cietoksnis izturēja karaliskās armijas uzbrukumu,[26] kura atkāpās, pazaudējot pat karaļa zīmogu.[29] Veiksmīgā Srebrenikas aizsardzība iezīmēja Tvrtko pirmo uzvaru pār Ungārijas karali.[26] Taču vietējo magnātu vienotība zuda, tiklīdz ungāri tika sakauti, tā vājinot Tvrtko un apvienotās Bosnijas pozīcijas.

 
Bosnijas banats 1373. gadā

Anarhija saasinājās, un nākamā gada februārī magnāti sacēlās pret Tvrtko un gāza to no troņa.[1][24] Viņu nomainīja jaunākais brālis Vuks,[24][1] Tvrtko un Jelena patvērās Ungārijas karaļa galmā, kur viņus uzņēma bijušais Tvrtko ienaidnieks un joprojām sizerēns karalis Lājošs.[1] Tvrtko martā atgriezās Bosnijā un līdz mēneša beigām atjaunoja kontroli pār daļu valsts, ieskaitot Doņikraji, Humu un Usoru.[1][24]

Visu nākamo gadu Tvrtko atspieda Vuku uz dienvidiem, galu galā piespiežot viņu bēgt uz Raguzu. Sanko, Vuka pēdējais atbalstītājs, padevās Tvrtko vasaras beigās, un viņam tika atļauts saglabāt savus īpašumus.[26][30] Raguzas amatpersonas centās panākt mieru starp naidīgajiem brāļiem,[30] un 1368. gadā Vuks lūdza pāvestu Urbānu V iejaukties viņa pusē kopā ar karali Lājošu I.[26][30] Šie centieni bija veltīgi; bet līdz 1374. gadam Tvrtko bija samierinājies ar Vuku ar ļoti dāsniem noteikumiem.[30]

Tvrtko laikā blakus esošajā Serbijā karaļa Stefana IV nāve 1355. gadā drīz noveda pie kādreiz varenās Serbijas caristes sabrukuma. Tā sadalījās autonomās kņazistēs, kuras katra par sevi nespētu pretoties Bosnijai. Tas pavēra ceļu Tvrtko valstības paplašināšanai uz austrumiem, taču iekšējās problēmas neļāva viņam veiksmīgi izmantot šo iespēju.

Uz 14. gadsimta vidu Bosnijas banats sasniedza sava uzplaukuma griestus Tvrtko Kotromaniča vadībā, kurš formāli nāca pie varas 1353. gadā un kronēja pats sevi 1377. gada 26. oktobrī, tā banata vietā izveidojot Bosnijas karalisti.[31]

Ekonomika labot šo sadaļu

Bosnijas ekonomikas pamatu veidoja metālu rūdu un metālizstrādājumu (galvenokārt sudraba, vara un svina) eksports, jo šīs preces kopā ar citām, piemēram, vasku, zeltu, medu un jēlādām, caur Dināru Alpiem uz jūras krastu tika vestas pa kādreizējo romiešu tirdzniecības ceļu Via Narenta, kur tos galvenokārt nopirka Ragūzas un Venēcijas republikas.[24] Piekļuve ceļam Via Narenta bija izšķiroša Bosnijas ekonomikai, kas kļuva iespējama tikai pēc tam, kad banam Stjepanam II izdevās pārņemt kontroli pār šo ceļu Humas iekarošanas laikā. Galvenie tirdzniecības centri bija Fojnica un Podvisoki.

Reliģija labot šo sadaļu

 
Johanness no Vildeshauzenes, Bosnijas bīskaps

No Romas un Konstantinopoles nākamās kristīgās misijas 9. gadsimtā sāka virzīties uz Balkāniem, kristianizējot dienvidu slāvus un nosakot robežas starp Romas un Konstantinopoles baznīcu jurisdikcijām. Tad Austrumu un Rietumu šķelšanās noveda pie Romas katoļticības ieviešanas Horvātijā un lielākajā Dalmācijas daļā, savukārt Serbijā valdīja austrumu pareizticība.[32] Atrodoties pa vidu, kalnainā Bosnija nomināli atradās Romas pakļautībā, bet slikto ceļu un kontaktu dēļ katoļticība nekad netika pilnībā nostiprināta.[33] Tādējādi viduslaiku Bosnija palika "zeme starp ticībām", nevis abu baznīcu tikšanās vieta,[33] noveda pie unikālas reliģijas vēstures un "neatkarīgas un nedaudz ķecerīgas baznīcas" rašanās.[32]

Kamēr Bosnija vēlajos viduslaikos vismaz nomināli palika katoļticīga, Bosnijas bīskaps bija vietējais garīdznieks, kuru izvēlējās bosnieši un pēc tam nosūtīja Raguzas arhibīskapam vienīgi ordinēšanai. Kaut arī pāvestība jau uzstāja uz latīņu valodas lietošanu kā liturģisko valodu, Bosnijas katoļi saglabāja baznīcas slāvu valodu.[34] Franciskāņu ordenis ieradās Bosnijā 13. gadsimta otrajā pusē, un tā mērķis bija izskaust Bosnijas baznīcas mācību.[35] Stefanam II Kotromaničam bija nozīmīga loma franciskāņu vikariāta izveidē. Līdz 1385. gadam viņiem Bosnijā jau bija četri klosteri Olovo, Milē, Kraļeva Sutjeskā un Lašvā.[36]

Valdnieku saraksts labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 Fine, 1994
  2. ↑ Paul Mojzes. Religion and the war in Bosnia. Oxford University Press, 2000, p 22; "Medieval Bosnia was founded as an independent state by Ban Kulin (1180-1204).".
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Vego, 1982
  4. ↑ Tone Bringa. Being Muslim the Bosnian Way. Princeton University Press, 1995. 15. lpp.
  5. ↑ Curta, 2006
  6. ↑ Fine, 1994, 14. lpp., 44, 148. lpp.
  7. ↑ Nada Klaić. Srednjovjekovna Bosna: politički položaj bosanskih vladara do Tvrtkove krunidbe, 1377. g. Grafički zavod Hrvatske, 1989. ISBN 9788639901042.
  8. ↑ Mustafa Imamović. Historija države i prava Bosne i Hercegovine. M. Imamović, 1999. ISBN 978-9958-9844-0-2.
  9. ↑ Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti u Zadru.
  10. ↑ Goldstein, Ivo. (1997), Bizantska vlast u Dalmaciji od 1165. do 1180. godine
  11. ↑ Brkovic, Milko Bosansko-humski kršćani u križištu papinske i ugarske politike prema Bosni i Humu. Fenomen "Krstjani" u srednjovjekovnoj Bosni i Humu. Zagreb : Hrvatski institut za povijest, 2005. 129–178. lpp. ISBN 978-9985-9642-5-5. U ratu što ga je protiv cara Emanuela vodio kralj Gejza II., sudjelovao je i ban Borić (1154.-1163.), prvi poznati bosanski ban. Borićevo sudjelovanje u ratu na strani ugarsko-hrvatskog vladara svjedoči da je Bosna u to doba za-konito pripadala Ugarsko-Hrvatskom Kraljevstvu. Bizantski je pisac Cinam opisao taj rat i izričito naveo da je bosanski ban bio saveznik ugarsko-hrvat-skog vladara.
  12. ↑ Treadgold 1997.
  13. ↑ Vego, 1982, 105. lpp., 44, 148. lpp.
  14. ↑ Fine, 1994, 14. lpp.
  15. ↑ Suarez, S.J., Woudhuysen
  16. ↑ Noel Malcolm. Bosnia: A Short History. London : New York University Press, 1996. gada 1. oktobris. 364. lpp. ISBN 978-0814755617.
  17. ↑ 17,0 17,1 Fine, 1994, 47. lpp.
  18. ↑ Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti u Zadru.
  19. ↑ 19,0 19,1 Van Antwerp Fine, John (1994), The Late Medieval Balkans: A Critical Survey from the Late Twelfth Century to the Ottoman Conquest, University of Michigan Press, pp. 277, ISBN 0472082604
  20. ↑ Van Antwerp Fine, John (2007), The Bosnian Church: Its Place in State and Society from the Thirteenth to the Fifteenth Century, Saqi, pp. 126, 132, ISBN 978-0863565038
  21. ↑ Ćirković, 1964, 75. lpp.
  22. ↑ Fine, 1994, 275. lpp.
  23. ↑ Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti Zadru.
  24. ↑ 24,0 24,1 24,2 24,3 24,4 24,5 Ćirković, 1964
  25. ↑ Ćošković, 2009
  26. ↑ 26,0 26,1 26,2 26,3 26,4 26,5 26,6 26,7 26,8 Fine, 1994, 369. lpp.
  27. ↑ Ćirković, 1964, 125. lpp.
  28. ↑ 28,0 28,1 Ćirković, 1964, 128. lpp.
  29. ↑ 29,0 29,1 29,2 Ćirković, 1964, 129. lpp.
  30. ↑ 30,0 30,1 30,2 30,3 Ćirković, 1964, 132. lpp.
  31. ↑ Ćirković, 2004
  32. ↑ 32,0 32,1 Fine, 1991, 8. lpp.
  33. ↑ 33,0 33,1 Fine, 1994, 17. lpp.
  34. ↑ Fine, 1994, 18. lpp.
  35. ↑ «Bosna Srebrena u prošlosti i sadašnjosti | FMC Svjetlo riječi». Svjetlorijeci.ba. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-02-24. Skatīts: 2016-08-17. Arhivēts 2014-02-24 Wayback Machine vietnē.
  36. ↑ Fine, 1994, 281, 282. lpp.

Avoti labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bosnijas_banats&oldid=3857945"