Bassa (sengrieķu: Βασσαι — "aiza") ir teritorija starp seno grieķu vēsturiskajiem apgabaliem Arkādiju, Trifiliju un Mesēniju. Šajā kalnainajā apvidū Katiliona kalna rietumu nogāzē 1130 m augstumā v.j.l. Figālijas iedzīvotāji uzcēla svētnīcu, veltītu Apollonam Epikūrijam. Izveidoto templi ar pilsētu savienoja 13 km garš ceļš. Apollons Epikūrijs nozīmē Apollons-glābējs, un šāds nosaukums, domājams, tika dots tāpēc, ka tas palīdzēja figāliešiem cīņā ar Spartu, vai arī tāpēc, ka viņš atbrīvoja pilsētu no mēra epidēmijas, kas Peloponēsas kara laikā bija plaši izplatīta.

Bassa
Βασσαι
Apollona Epikūrija tempļa drupas
Bassa (Grieķija)
Bassa
Bassa
Atrašanās vieta Valsts karogs: Grieķija Pelponēsa, Grieķija
Koordinātas 37°25′47″N 21°53′59″E / 37.42972°N 21.89972°E / 37.42972; 21.89972Koordinātas: 37°25′47″N 21°53′59″E / 37.42972°N 21.89972°E / 37.42972; 21.89972
Veids templis
Vēsture
Kultūras grieķu
Piezīmes
Izrakumi no 1836. gada
Stāvoklis drupas
Publiska piekļuve arheoloģiskais parks

Vēsture labot šo sadaļu

Svētnīcas vēsture Bassā ir saistīta ar karadarbību, kas notika Arkādijas teritorijā. Arkādieši savienībā ar messēniešiem izgāja pret kaimiņos esošo Spartu. Tempļa pirmais celtniecības posms attiecas uz arhaisko periodu. 7. gadsimta pr.Kr. beigās šeit jau atradās neliela apmetne, bet augsnes augšējā kārtā bija atrastas votīvas plāksnes, māla vāzes un statuetes, bronzas un dzelzs zobeni. Iespējams, 6-5. gadsimtā pr.Kr. templi pārbūvēja, jo tuvumā tika atrasti šī perioda arhitektūras elementi. Arhitekta Iktina celtais, līdz mūsdienām nonākušais templis attiecas uz 430-420. gadiem pr.Kr.

Sakarā ar to, ka templis atrodas tālu no grieķu centriem, tas uz ilgu laiku bija aizmirsts, taču pateicoties tam šī celtne tik labi saglabājās līdz mūsu dienām. To nejauši atrada franču arhitekts 1765. gadā. Pirmie nopietnie izrakumi šeit tika veikti 1836. gadā. Tajās piedalījās arī krievu gleznotājs Kārlis Brilovs, kurš uzgleznoja tempļa drupas.

Plānojums un eksterjers labot šo sadaļu

Apllona Epikūrija templis ir salīdzinoši neliels (38,3 x 14,5 m) un veidots kā pagarināts peripters, kura pamatā ir 15 x 6 doriskās kolonnas. Tas tradicionāli sastāv no trim telpām: pronaosu, naosu un opistodomu. Orientācija ziemeļu-dienvidu virzienā ir ļoti netipiska sengrieķu tempļiem, taču to var izskaidrot ar izvietojumu uz stāvas nogāzes. Vēl viens izskaidrojums tempļa neparastajai orientācijai var būt tāds, ka templī ir iekļauts senākais mazais templis, kas orientēts rietumu-austrumu virzienā, un kuram ir īpašas durvis cellas garajā sienā. Tagad tas tiek uzskatīts par vienu no naosa nodalījumiem. Templis veidots no Arkādijas kaļķakmeņa (akmeņlauztuves atrodas nedaudz uz ziemeļiem), bet frīze ir izkalta no marmora.

Interjers labot šo sadaļu

 
Tempļa skulpturālais interjers, eksponēts Britu muzejā.

Heksastila ārējai doriskajai kolonādei, kas darināta rupjā manierē, kā arī necili veidotajam antablementam ar reti dekorētām metopām ir pretstatīts bagātīgs skulpturāls interjers.

Cella sadalīta divos nodalījumos, starp kuriem vidū izvietota brīvi stāvoša kolonna, kas vainagota ar pirmo kaļķakmens korintisko kapiteli. Cellas iekšpusē pie tās sienām piebūvētas šķērssienas (arhaiska īpatnība), kas nobeidzas ar saplūstošām ar tām joniskajām kolonnām (kopā desmit kolonnas) ar kapiteļiem volūtām no trim pusēm, bet virs tiem iet joniskas frīzes, kas pārvietotas no ārsienām uz naosu. Tās veltītas amazonomahijas un kentauromahijas tēmām. "Viss šajā frīzē ir izvērsts otrādi un salauzīts: proporcijas pārspīlētas, akcenti nobīdīti, rakursi saplacināti. Formas uzslāņojas cita citai, drūzmējas un mīņājas. Sarežģītas epizodes, kas iekļauj līdz piecām figūrām, savirknētas tīši asimetriski, stūraini. To garīgā jēga ir traģiska."

Tempļa galvenā īpatnība ir triju orderu savienošana tajā (doriskais heksostils, joniskās kolonnas un frīze, korintiskā kolonna). Tāpat, kā Partenonā, Bassas tempļa celtniecībā bija izmantotas optiskas īpatnības — piemēram, šķība grīda.

Interesi izraisa Apollona kulta statuja, kas vēlreiz uzsver asimetrisko un gleznaino tempļa noformējumu. Pēc vienas no versijām, tā atradās pretī ieejai mazā cellas nodalījumā, tempļa dienvidu daļā. Tādā veidā to izgaismoja lecošās saules pirmie stari. Apollona statuja nav saglabājusies, jo it kā 4. gadsimtā pr.Kr. tika aizvesta uz jaunizveidoto Peloponēsas pilsētu, Megalopoli, un ieguva tur jaunu vietu. Apmeklētājam ir divas iespējas tuvoties statujai — vai nu viņš tuvojas durvīm mazajā cellas nodalījumā, un tad viņš redz dieva statuju savā priekšā frontāli, bet tādā gadījumā iekšējā telpa izvēršas viņa priekšā pilnīgi asimetriski, jo galvenā ieejas ass ir stipri nobīdīta uz malu. Izejot caur durvīm, apmeklētājs redz savā priekšā statuju, pa kreisi — gludu sienu, bet pa labi gar korintiskās kolonnas malām atveras durvis uz citām telpām un kolonādēm, pie tam pati cellas lielā nodalījuma telpa ir piesātināta ar formām. Ieejot templī pa galveno ziemeļu ieeju, skatītājs redz savā priekšā simetrisku, dažādi noformētu telpu anfilādi, taču dziļumā caur spraugu pa labi no kolonnas viņš redz pagrieztu pa kreisi Apollona statuju, kas ienes asimetriju visā kompozīcijā.

Pēc citas versijas, kuru izteica grieķu arheologs Nikolass Aluriss, Bassā nebija kulta statujas — tās lomu pildīja korintiskā kolonna, kas sadalīja/savienoja divas tempļa daļas.