Naoss (sengrieķu: ναός) agrāk nozīmēja templi, īpaši tā iekšējo daļu, neatkarīgi no tā, vai tam bija viens joms, vai vairāki.[1] Mūsdienās termins "naoss" attiecas galvenokārt uz peripteru, lai apzīmētu tempļa centrālo struktūru, kuru veido sienas, pretstatā peristāzei (tempļa perimetra kolonādei), kas to ieskauj. Naoss ietver sevī cellu kā galveno telpu un parasti priekštelpu, sauktu par pronaosu, kā arī nepieciešamības gadījumā opistodomu (aizmugurējo zāli) un aditonu (telpu priekš priesteriem). Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju, naoss simbolizē "debesu iekšējo daļu", t.i. dievu mītnes vietu. Bieži vien par naosu sauc tikai periptera centrālo zāli kā sinonīmu cellai, kas būtībā ir naosa latīņu nosaukums.

Periptera plāns ar naosu (iekrāsots tumši pelēks).
Pestumas Hēras tempļa naosa pamati un kolonāde.

Doriskajos tempļos naosa aizmugurējā daļa parasti veidoja opistodomu jeb aizmugurējo zāli, kas formāli atbilst pronaosam, bet bez ieejas cellā. Taču joniskā ordera tempļos opistodoms ir sastopams tikai dažos vēlās klasikas un hellēnisma perioda tempļos (pirmo reizi precīzi dokumentēts Atēnas templī Prienē). Opistodoms tika projektēts ne tik daudz praktiskam pielietojumam, cik, drīzāk, estētiskiem apsvērumiem, lai peripteram piedotu nobeigtības iespaidu, kur abi tempļa gali vizuāli neatšķiras.

Lielās Grieķijas tempļos Sicīlijā un Dienviditālijā naosā bieži vien bija vēl viena istaba, t.s. aditons, kas līdz agrīnajam klasiskajam laikam bija paredzēta priesteriem. Taču šajā reģionā opistodoms, iespējams, tika veidots tikai sākot ar agrīno klasisko periodu.

Naoss pareizticīgo baznīcās

labot šo sadaļu

Pareizticīgo baznīcu celtnēs par naosu sauc publisko telpu starp priekštelpu un altāri. Krustveida kupolu baznīcās naoss veido baznīcas centrālo daļu.

  1. Wilhelm Pape: Handwörterbuch der griechischen Sprache. Band 2. 3. Auflage. Vieweg & Sohn, Braunschweig 1914, 228. lpp.