Peripters

Peripters (sengrieķu: περίπτερος — kolonnu ieskauts; no περί — apkārt un πτερόν — spārns, sānu kolonāde) ir arhaikas un klasikas perioda sengrieķu tempļu pamattips. Tā ir plāna taisnstūrveida celtne, no četrām pusēm apjozta ar kolonādi. Attālums no kolonādes līdz naosa sienām ir viens interkolumnijs. Apkārt no visām pusēm visbiežāk tika pielietots doriskais orderis, kolonnas stāvēja vienā rindā.

Periptera plāns.

Iekšpusē peripters sastāvēja no pronaosa un naosa (latīņu: cella). Naosa aizmugurē parasti tika izveidots opistodoms. Kā tempļu lielākajā daļā ieeja tradicionāli atradās austrumu pusē. Peripters noformējās 7. gadsimta pr.Kr. sākumā un kļuva par izplatītāko arhaiskā perioda tempļu tipu.

Jēdzienu ieviesa Vitrūvijs, kurš sistematizēja sengrieķu tempļu tipus: megarons, prostils, amfiprostils, peripters, dipters.

Pats pazīstamākais līdz mūsdienām nonākušais peripters ir Atēnu akropoles Partenons (447.—438. gads pr.Kr.). Periptera ārējās formas savos darbos izmantoja 17.-19. gadsimta klasicisma, neoklasicisma un ampīra arhitekti.

Periptera paraugi

Partenons (Atēnu akropole) Partenons (Atēnu akropole)  Hēfesta templis (Atēnu agora) Hēfesta templis (Atēnu agora)  Hēras templis (Pestuma) Hēras templis (Pestuma)  Doriskais templis (Segesta) Doriskais templis (Segesta)