Baltgalvas grifs

Baltgalvas grifs (Gyps fulvus) ir vanagu dzimtas (Accipitridae) maitas putns, kas pieder pie tipisko grifu ģints (Gyps). Tas mājo Eirāzijā, sākot ar Dienvideiropu un virzienā uz austrumiem līdz Indijas ziemeļu daļai un Pakistānai, tas sastopams arī nelielās, sadrumstalotās populācijās Ziemeļāfrikā. Eiropā ligzdo 19 000 līdz 21 000 šo putnu pāru, un to skaits pēdējos gados ir pieaudzis.

Baltgalvas grifs Aegypiinae (Hablizl, 1783))
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta	Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta	Grifu apakšdzimta (Aegypiinae)
Ģints	Tipiskie grifi (Gyps)
Suga	Baltgalvas grifs (Gyps fulvus)
Izplatība
Baltgalvas grifs Vikikrātuvē

Izplatība

Baltgalvas grifs Latvijā ir rets ieceļotājs

Baltgalvas grifs barību meklē, izmantojot savu izcilo redzi

Lielākā daļa Eiropas baltgalvas grifu mājo Spānijā (vairāki desmiti tūkstošu), bet tie sastopami arī Francijas Pirenejos un Centrālā masīva reģionā, kur pēdējos gados veiksmīgi reintroducēti (apmēram 500 putni), Balkānos (lielākās populācijas mājo Grieķijā), Sardīnijā, Krētā un Kiprā. Baltgalvas grifs veiksmīgi reintroducēts Itālijas centrālajā daļā Apenīnos un to skaits šajā reģionā lēnām pieaug. Baltgalvas grifi sastopami arī ziemeļrietumu Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā, Indijā un Himalaju dienvidos. Eiropas populācijas ziemo ligzdošanas areālā.

Jaunie, neligzdojošie putni mēdz klejot. Tos arvien biežāk var novērot Eiropas ziemeļu pusē. 2007. gada vasarā Beļģijā un Nīderlandē uzturējās apmēram 100 baltgalvas grifi.

Latvijā

Latvijā baltgalvas grifs ir rets ieceļotājs – līdz šim reģistrēti 7 novērošanas gadījumi, pēdējais no tiem – 2012. gadā Aizkraukles novadā. Pirms tam tas novērots 2003. gadā Kuldīgas novada Vārmē, 2000. gadā Dienvidkurzemes novada Otaņķos, savukārt 1949. gadā viens putns nošauts Saldus novada Lutriņos. Senākie novērojumi veikti 1910. gadā Dienvidkurzemes novada Priekules apkārtnē, 1914. gadā Ogres novada Krapē un 1939. gadā Rēzeknes novada Dricēnos. Visbiežāk Latvijas teritorijā ieklejo jauni, nepieauguši putni.

Izskats un īpašības

Baltgalvas grifs ir liela auguma plēsīgais putns. Tā ķermeņa garums ir 95—105 cm, spārnu izplētums 225—280 cm. Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Tēviņa masa ir 6,2—10,5 kg, mātītes 6,5—11,3 kg. Indijas pasuga (G.f.fulvescens) ir lielāka un tās mātīte var sasniegt 7,1 kg masu. Nebrīvē dzīvojošie baltgalvas grifi var izaugt vēl lielāki, sasniedzot pat 15 kg masas.

Baltgalvas grifam ir plati, gari spārni, garš kakls, maza ar gaišām dūnām klāta galva un īsa, melna aste. Spārnu apakšpuse divkrāsaina – spārnu segspalvas gaišākas par melnajām lidspalvām, uz segspalvām vāji izteiktas baltas svītras. Planējot spārnus tur nedaudz uz priekšu un mazliet V veidā paceltus. Spārna aizmugurējā mala izliekta – spārns pie locītavas ir šaurāks. „Pirksti” ļoti gari. Pieaugušajiem putniem ķermeņa apspalvojums var būt no riekstu brūna līdz bāli pelēkam. Tam ir arī balta vai gaiši ruda apkakle un baltām vai krēmīgi dzeltenām pūkām klāts kakls. Kaklu putns lidojot un reizēm arī sēžot tur ierautu plecos. Knābis dzeltenīgs, jaunajiem putniem – pelēks. Jaunie putni ir līdzīgi pieaugušajiem, tikai spārnu apakšpuses segspalvas vienkrāsainākas, daudz gaišākas un izteiktāk kontrastē ar melnajām vai tumši brūnajām lidspalvām. Mugurpuse mazliet tumšāka nekā pieaugušajiem, apkakle gaiši brūna. Jaunajiem putniem acis tumši brūnas, bet ar laiku kļūst gaišākas, pieaugušajiem – dzeltenīgi brūnas. Gan jaunajiem, gan pieaugušajiem putniem kājas ir pelēkas. Jaunie putni pieaugušā putna apspalvojumu iegūst 4 gadu vecumā.

Baltgalvas grifs ir lielisks lidotājs, kas spēj ilgstoši planēt, tikpat kā nekustinot spārnus, izmantojot siltās gaisa straumes. Paceļoties tas dažas reizes spēcīgi sasit spārnus un uzķer gaisa straumes, kas to paceļ gaisā.

Uzvedība un barība

Baltgalvas grifu bars mielojas ar briedi kalnos Spānijā

Šie putni ir maitēdāji un barību meklē, lidojot un vērojot apkārtni. Viņi pārtiek galvenokārt no vidēju un lielu zīdītāju mīkstajiem audiem. No rīta kolonijas putni izlido vienā virzienā. Barības meklējumos katrs putns riņķo virs kādas teritorijas redzamības attālumā no kaimiņa. Karstā laikā putni paceļas maksimāli iespējamā augstumā, nenovēršot skatu no zemes. Ja kāds no kolonijas pamana barošanās iespējas un laižas lejup, pārējie tam seko. Nolaišanās notiek pakāpeniski, riņķojot virs noskatītā dzīvnieka un daļēji sakārtojot bara hierarhiju. Ļoti bieži pie kritušajiem dzīvniekiem pirmie ierodas Ēģiptes grifi un kraukļi, kas apēd mīkstākās daļas, piemēram, mēli, acis utt.

Pirmais baltgalvas grifs no bara beidzot nolaižas zemē apmēram 100 metru attālumā no mirušā dzīvnieka. Pārējie tam seko. Uz zemes izceļas neliels ķīviņš par hierarhisko kārtību un, kad dominance noskaidrota, dominējošie grifi pirmie tuvojas kritušajam upurim. Tie atver dzīvnieka vēderu, pārplēšot ādu, un sāk ēst. Pēdējie pie kritušā dzīvnieka tuvojas hierarhijā zemāk esošie īpatņi, kuriem visu laiku jāuzmanās. Savstarpējās cīņas un ķildas izceļas arī jau ēdot. Lai arī no malas cīņas reizēm izskatās nežēlīgas, tomēr baltgalvas grifi pa īstam nekad nesakaujas. Cīņa aprobežojas ar spārnu izplešanu, knābšanu pretinieka virzienā un citādiem iebiedēšanas paņēmieniem. Dominējošs putns barā nekad nav dominējošs ilgu laiku, tā agresīvā uzvedība ir cieši saistīta ar izbadēšanās stiprumu. Ir zināms, ka tajā brīdī, kad grifs noliec galvu, lai ēstu, tam kuņģī izdalās kuņģa sula. Jo galva tuvāk upurim, jo vairāk sulas izdalās. Iespējams, agresivitāte ir saistīta ar izdalījušos sulu daudzumu kuņģī. Baltgalvas grifi mēdz pieēsties tā, ka nav spējīgi pēc tam palidot.

Pēc mielasta putna kakls, galva un apkakle ir nosmērēta ar asinīm un gaļas sulām. Ja tuvumā ir ūdenstilpe, baltgalvas grifs dodas uz to nomazgāties, iemērcoties ūdenī pilnībā. Pēc tam tas ilgstoši izplestiem spārniem saulē žāvējas.

Ligzdošana

Gadā pārim ir viens mazulis, foto Nīderlandes zoodārzā

Baltgalvas grifi veido monogāmus pārus uz mūžu. Riesta laikā pāra attiecības tiek nostiprinātas ar riesta lidojumu. Pāris augstu debesīs riņķo cieši viens otram blakus, it kā būtu savienoti ar neredzamu saitīti. Spārni abiem atrodas pilnīgi paralēli. Kad pāris apliecinājis viens otram uzticību, tas sāk nakšņot nākamās ligzdas atrašanās vietā. Baltgalvas grifi ligzdo kolonijās, kurās parasti ir daži pāri, bet var būt arī ļoti lielas kolonijas ar apmēram simts pāriem. Ligzdošanas kolonija atrodas kalnos, stāvās klintīs, kur putnus nevar iztraucēt nedz cilvēki, nedz sauszemes plēsēji. Parasti kolonijas atrodas 1000—1300 metrus virs jūras līmeņa, bet reizēm tās atrodas 1600—1800 metru augstumā.

Ligzda tiek būvēta klinšu iedobē, grūti aizsniedzamā vietā. Tā tiek būvēta no vidēji gariem žagariem, kuru diametrs ir apmēram 1—2 cm, sausas zāles un smalkākiem žagariņiem. Sugai nav izteikts kāds noteikts ligzdas lielums. Katram pārim ligzda var būt atšķirīgā lielumā, turklāt atšķirīgos gados vienam un tam pašam pārim ligzda var būt dažāda lieluma. Tās diametrs var būt 60—120 cm. Ligzdas iekšpuse tiek bagātīgi izklāta ar sausu zāli vai spalvām. Mātīte izdēj tikai vienu baltu olu, kuru perē abi vecāki. Pāris perējot nomainās vismaz divas reizes dienā. Maiņas brīdī putni kustas ļoti lēnām un uzmanīgi. Inkubācijas periods ilgst 51—60 dienas. Mazulis izšķiļoties ir bezpalīdzīgs un klāts ar dažām dūnām. tas sver apmēram 170 gramus. Pirmās dienas pēc izšķilšanās mazajam putnēnam ir visbīstamākās tā dzīvībai, jo ligzdas atrodas augstu kalnos ar zemām temperatūrām un spēcīgiem vējiem. Šajā laikā diezgan bieži var arī uzsnigt sniegs. Vecāki turpina sildīt mazuli, regulāri viens otru nomainot. Sasniedzot 3 nedēļu vecumu, mazuli klāj biezas dūnas. Vecāki mazuli no pirmās dienas baro, atrijot barību no kuņģa. Divu mēnešu vecumā tas jau sver tikpat, cik vecāki un šajā vecumā dūnas ir nomainījušas spalvas. Sasniedzot 4 mēnešu vecumu, jaunie putni sāk lidot, tomēr vecāki tos joprojām turpina barot, atrijot barību. Ļoti bieži jaunie putni seko vecākiem barības meklējumos, bet nekad netuvojas mirušajam dzīvniekam. Tie atgriežas drošībā kolonijā un gaida vecākus atgriežamies pie tiem.

Sistemātika

Baltgalvas grifam ir 2 pasugas:

• Gyps fulvus fulvus - nominālpasuga, mājo Dienvideiropā, ziemeļrietumu Āfrikā, Turcijā, Tuvajos Austrumos, Irānā un tālāk uz austrumiem līdz Pamiram un Altajam;
• G.f.fulvescens - mājo Afganistānā, Pakistānā un Indijas ziemeļos līdz Asamai.

Ārējās saites

• Rīgas Zoo: Baltgalvas grifs
• ARKive: Eurasian griffon (Gyps fulvus)
• Eurasian Griffon or Griffon Vulture Arhivēts 2013. gada 9. decembrī, Wayback Machine vietnē.
• Bird Guides: Griffon Vulture (Gyps fulvus)