42. ieroču SS grenadieru pulks

42. ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen-Grenadier-Regiment der SS 42) bija Latviešu leģiona kaujas vienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar Lielvācijas kapitulāciju Kurzemes cietoksnī 1945. gada maijā.

42. ieroču SS grenadieru pulks

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943-1945
Pakļautība	19. ieroču SS grenadieru divīzija 13. Luftvaffes lauka divīzija
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Pulkovas pozīcijās Kaujas Volhovas pozīcijās Kaujas Veļikajas pozīcijās Kaujas Opočkas frontē Kaujas Vidzemes augstienē Mores kaujas Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri	Voldemārs Veiss Kārlis Aperāts Rūdolfs Kociņš Nikolajs Galdiņš

Izveidošana

Pirmie 1000 jauniesauktie nodod zvērestu 1943. gada martā Doma laukumā.

42. grenadieru pulku saskaņā ar Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera 1943. gada 23. janvāra pavēli par 2. motorizētās SS brigādes pārformēšanu 2. latviešu SS brigādē izveidoja 8. februārī Krasnoje Selo, par pamatu ņemot Ļeņingradas frontē dislocētos 16. Zemgales policijas bataljonu, 19. Latgales policijas bataljonu un 21. Liepājas policijas bataljonu. Pēc izveides tas sākotnēji bija pazīstams kā 1. latviešu SS-brīvprātīgo pulks (vācu: SS-Freiwillige Regiment lettische 1), par komandieri iecēla pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu. Neformāli pulks visā pastāvēšanas laikā bija pazīstams kā 1. pulks. Pulka vadība un uzbūve bija šāda:

Komandieris — pulkvežleitnants Voldemārs Veiss, adjutants — kapteinis Nikolajs Galdiņš

• I (bijušais 21. Liepājas) bataljons — komandieris kapteinis Kārlis Šnēbergs
  • 1. rota — komandieris virsleitnants Ernests Laumanis
  • 2. rota — komandieris virsleitnants Visvaldis Graumanis
  • 3. rota — komandieris virsleitnants Aleksandrs Rabenko
  • 4. (smagā) rota — komandieris kapteinis Žanis Jansons
• II (bijušais 19. Latgales) bataljons — komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts
  • 1. rota — komandieris kapteinis Kārlis Miķelsons
  • 2. rota — komandieris virsleitnants Pēteris Bļodāns
  • 3. rota — komandieris kapteinis Vilis Strazdiņš
• III (bijušais 16. Zemgales) bataljons — komandieris pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš
  • 1. rota — komandieris kapteinis Jānis Ozols
  • 2. rota — komandieris kapteinis Visvaldis Juraids
  • 3. rota — komandieris kapteinis Voldemārs Reinholds
  • 4. rota — komandieris kapteinis Aleksandrs Beišāns

Jau pāris dienas pēc izveidošanas pulka bataljoni saņēma jaunus ieročus un cita veida apgādi. 1943. gada 1. aprīlī ieradās ap 1000 jauniesauktie no Rīgas, pulka bataljoni līdz aprīlim turpināja atrasties frontē, tāpēc līdz šim laikam pulka vadība lielāko daļu laika pavadīja jauniesaukto apmācībā.

Kaujas darbība

Pulkovas pozīcijās

42. pulka vīri Pulkovas pozīcijās.

Īsi pēc apvienošanas pulkā tā bataljonus jau 1943. gada februāra vidū atgrieza frontē pie Pulkovas, I bataljonam pārņemot iepriekšējo II bataljona frontes iecirkni. Līdz aprīlim ienaidnieka darbība šajā sektorā bija niecīga, būtiskāks uzbrukums tika piedzīvots II bataljona sektorā 18. februārī, šajā cīņā krita II bataljona 2. rotas komandieris virsleitnants Bļodāns, un III bataljona sektorā 18. martā. No frontes bataljonus atvilka aprīļa vidū, novietojot Duderhofā, kur jau atradās pulka štābs. Tur pulka bataljonus papildināja līdz štata izmēram no saņemtajiem jauniesauktajiem un pārformēts pēc pulka standartiem. Lielu daļu jauniesaukto iekļāva 7. rotā, īpaši daudz tajā bija Latvijas Universitātes studentu, tādēļ tā arī ieguva iesauku "Studentu rota". 1943. gada 18. aprīlī pulka uzbūve un vadošais sastāvs 20. aprīlī bija šāds:

Komandieris — pulkvežleitnants Voldemārs Veiss, adjutants — kapteinis Nikolajs Galdiņš

• I bataljons — komandieris kapteinis Kārlis Šnēbergs
  • 1. rota — komandieris virsleitnants Voldemārs Reinholds
  • 2. rota — komandieris virsleitnants Visvaldis Graumanis
  • 3. rota — komandieris virsleitnants Ernests Laumanis
  • 4. rota — komandieris kapteinis Žanis Jansons
• II bataljons — komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts
  • 5. rota — komandieris virsleitnants Pēteris Antēns
  • 6. rota — komandieris virsleitnants Andrejs Aļļis
  • 7. rota — komandieris kapteinis Žanis Kāns
  • 8. rota — komandieris kapteinis Jevgenijs Ābols
• III bataljons — komandieris pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš
  • 9. rota — komandieris kapteinis Jānis Ozols
  • 10. rota — komandieris kapteinis Aleksandrs Rabenko
  • 11. rota — komandieris
  • 12. rota — komandieris kapteinis Aleksandrs Beišāns
  • 13. (prettanku lielgabal) rota
  • 14. (kājnieku lielgabalu) rota
  • 15. (sapieru) rota
  • 16. (riteņbraucēju/slēpotāju) rota

Šaursliežu dzelzceļš Volhovas purvā, uz tā preču vilciens — ekspresis ar iesauku "Oskars".

Aprīļa beigās tika saņemta pavēle sagatavoties ceļam uz pozīcijām Volhovas purvos, pulks ceļā devās 30. aprīlī.

Volhovā

Leģionāri pie šaursliežu motordrezīnas "Čerčils".

2. latviešu brigādei Volhovas purvos bija noteikts 15 km plats frontes iecirknis starp Novgorodu un Čudovu, no Teremecas Kurļandskas līdz Spaskaja Poļistas, 42. pulkam ieņemot kreiso un 43. — labo flangu. Šeit 1942. gada pavasarī tika ielenkta un iznīcināta ģenerāļa Vlasova 2. triecienarmija, tās kritušo atliekas klāja purvus ap brigādes pozīcijām. Pozīcijas ar aizmuguri saistīja vienīgi dzelzceļš, kas bija celts uz pāļiem purvā, tā lokomotīve drīz iemantoja nosaukumu "Oskars", savukārt šaursliežu motordrezīnas tika iesauktas par "Čerčilu" un "Vēja kuli".

2. brigādes izvietojums Volhovā

Pozīcijās pulka vienības ieradās 2. maijā un uzreiz ieņēma vietas priekšējā līnijā — ienaidnieks atradās no 200 līdz 800 metru attālumā un lielākā daļa tranšeju bija pašā purvā. Vācu vienības pulkam atstāja gandrīz neizbūvētas pozīcijas, tādēļ šis darba lielākoties bija jāveic pulka vīriem pašiem. Būtiskas problēmas šajos darbos: bunkuru konstrukcijā, tranšeju rakšanā un sadzīvē kopumā radīja tieši mitrums un no tā izrietošie odu bari.

Virsleitnanta Antēna izvadīšana 1943. gada maijā.

Sākotnējā pavēle visam pulkam bija neveikt nekādu izlūkgājienus — šo liegumu 18. maijā pārkāpa 5. rotas komandieris virsleitnants Antēns. Tika izveidotas divas trieciengrupas, otru uzticēja leitnantam Jukovicam un vadot pēkšņu triecienu pret ienaidnieka pozīcijām un pārsteidzot tās nesagatavotas. Taču, kā izrādījās, Antēna grupa 22 vīru sastāvā nebija gatava ienaidnieka reakcijai, atbildot ar mīnmetēju un artilērijas uguni; vienība vilcinājās atkāpties, un kad beidzot tika izlemts par labu šim solim, liela daļa grupas jau bija smagi cietusi un nevarēja pietiekošā ātrumā atkāpties. Atkāpšanās laikā krita pats Antēns un 17 no 22 vīriem tika smagi ievainota vai gāja bojā. Pēc viņa nāves pulka iekšējā lietošanā 5. rota ieguva Antēna vārdu.

Alkazara pozīcijas.

Pozīcijās pulks laiku līdz jūnija pavadīja mierīgi, taču 18. jūnijā ienaidnieka mīnmetēja uguns priekšpozīcijās pārsteidza un nonāvēja 6. rotas komandieri virsleitnantu Aļļi. II bataljona sektorā, kur latviešu tranšejas atradās vistuvāk ienaidnieka līnijai, pozīcijas atradās Spaskaja Poļestj klostera drupās — šis postenis iemantoja "Alkazara" — Spānija pilsoņu kara leģendārā nosaukumu Toledo cietokšņa — nosaukumu.

42. pulka I bataljona pozīcijas Volhovā, 1943. gads.

1943. gada vasarā Volhovas pozīcijās būtiskas kaujas darbības nebija, taču 42. pulks, iesaistoties izlūkgājienos un vispārējā frontes uzturēšanā, tik un tā cieta zaudējumus, piemēram, starp 18. maiju un 4. jūniju zūdībā gāja 6 kritušie un 43 ievainotie, ieskaitot Antēna izlūkgājiena upurus. Šajā šķietamajā miera periodā līdz septembra sākumam 42. pulka vīriem tika piešķirti arī 62 II šķiras Dzelzs krusti. Ikdienas darbos kā vilcējs palīdzēja ienaidniekam atņemts vieglais tanks T-70.

42. pulka vīru apbalvošana pēc Alkazara kaujām 1943. gada 13. septembrī.

2. septembrī pulkvežleitnanta Aperāta vadībā notika būtiskāks uzbrukums "Alkazaram" pretī esošajai augstienei, kuru šajā brīdī ieņēma ienaidnieka 137. strēlnieku divīzijas vienības. Uzbrukumam piesaistīja II bataljona 5. un 7. rotu, I bataljona 3. rotu un pusi 4. rotas. Ar ievērojamu artilērijas atbalstu, zaudējot 5 kritušos II bataljonam izdevās pārraut ienaidnieka fronti ap 2 km platumā. Ienaidnieks, pēc spēku sakopošanas, izrādīja būtisku vēlmi augstieni atgūt; 6. septembrī 42. pulku "Alkazaras" sektorā sāka nomainīt 43. pulks. Cīņas norisinājās līdz 9. septembrim, 18 reizes mijoties uzbrukumiem ar pretuzbrukumiem. Pret pulka vienībām ienaidnieks svieda trīs divīzijas, noturot šo vietējas nozīmes triecienu par plašāka uzbrukuma sākumu. Kopējie brigādes zaudējumi šajās cīņās bija 140 kritušo un 600 ievainoto, no tiem lielākā daļa no 42. pulka. Par šīm kaujām 2. brigādes vīri saņēma 9 I šķiras un 104 II šķiras Dzelzs krustus.

42. pulka II bataljona pirts Volhovā, 1943. gads.

Ar 1943. gada 29. septembra SS reihsfīrera Heinriha Himmlera pavēli pulka komandieri Voldemāru Veisu paaugstināja pulkveža dienesta pakāpē, pulkā gan šī informācija pienāca tikai 1943. gada oktobra beigās. 7. oktobra rītā notika ienaidnieka uzbrukums bataljona stiprumā pulka I bataljona un 6. rotas pozīcijām, smagi ievainoja I bataljona komandieri kapteini Šnēbergu, kas 9. oktobrī no gūtajiem ievainojumiem mira, vadību pārņēma kapteinis Žanis Jansons; I bataljons par godu tika nosaukts Šnēberga vārdā. Izvietojums palika tāds pats, kā pēc "Alkazaras" cīņām — 43. pulks kreisajā flangā un 42. — labajā.

Kapteiņi Jansons un Šnēbergs Volhovā 1943. gadā.

1943. gada oktobra vidū pulkvežleitnantu Veisu pārcēla uz brigādes kājnieku priekšnieka amatu; pulka vadību uzņēmās II bataljona komandieris pulvežleitnants Aperāts, taču 11. novembrī, slimības dēļ, amatu atstāja. Viņa vietā stājās pulkvežleitnants Kociņš, taču arī viņš sasirgs un tā 16. decembrī pulka vadība atkal mainījās, to pārņemot iepriekšējam komandantam, pēc tam īslaicīgi II bataljona komandierim, virsleitnantam Nikolajam Galdiņam.

1943. gada 9. novembrī pulku oficiāli pārsauca par 39. ieroču SS grenadieru pulku.

Līdz gada nogalei būtiski ienaidnieka uzbrukumi nenotika, laiks tika pavadīts vietējas nozīmes izlūkgājienos un pozīciju nostiprināšanā. Brigādes vienībām iedzīvojoties Volhovas purvos, bunkuri, laipas un platformas ieguva nosaukumus, zināmi bunkuri "Visu pa tīro", "Tas brangais kuģis Norvila", "Hercoga Jēkaba forts", "Gauja", "Vecais runcis", "Trakā busole", "Daiļā Pērse Volhovā", "Lauztais airis", "Alibaba", "Mīlas karjeras būda", "Noasa šķirsts", "Moulin Rouge" (adrese: 12 Rue Clichy), "Ku-ku", "Viesturs", "Ērika", "Staburags", "Sidrabene", "Tālavas taurētājs" un "7 onkulīši", satiksmes platforma "Doma laukums", satiksmes mezgls "Limbaži", štābu mītnes "Tukuma sēta" un "Imantas sēta", kā arī laipu ceļi nosaukti Kalpaka, Veisa, Bangerska un Grāveļa vārdos.

1943. gada pēdējās dienās ienāca ziņas, ka gaidām ienaidnieka uzbrukums un paredzama spēku atiešana uz tālākām aizmugures pozīcijām, šajā brīdī pulka uzbūve un vadība bija šāda:

Komandieris — kapteinis Nikolajs Galdiņš, adjutants virsleitnants Arturs Bergs

• I bataljons — komandieris kapteinis Žanis Jansons
  • 1. rota — komandieris leitnants
  • 2. rota — komandieris virsleitnants
  • 3. rota — komandieris virsleitnants Aleksandrs Rabenko
  • 4. rota — komandiera p.i. kapteinis Paulis Sprincis
• II bataljons — komandieris virsleitnants Georgs Šeibelis
  • 5. rota — komandieris leitnants Valdis Grudulis
  • 6. rota — komandieris virsleitnants Alfrēds-Jānis Bērziņš
  • 7. rota — komandieris leitnants Jānis Indāns
  • 8. rota — komandieris kapteinis Jevgenijs Ābols
• III bataljons — komandieris kapteinis Voldemārs Reinholds
  • 9. rota — komandieris kapteinis
  • 10. rota — komandieris
  • 11. rota — komandieris
  • 12. rota — komandieris
  • 13. (prettanku lielgabal) rota
  • 14. (kājnieku lielgabalu) rota
  • 15. (sapieru) rota
  • 16. (riteņbraucēju/slēpotāju) rota — komandieris virsleitnants Visvaldis Graumanis

Veisa kaujas grupa

1944. gada janvārī sākās plašs ienaidnieka uzbrukums visā ziemeļu frontē ar mērķi ielenkt vācu vienības pie Ļeņingradas un Lādogas ezera, 14. janvārī tas sasniedza arī Volhovas fronti, pārraujot vācu kaujas līniju ap 5 km uz dienvidiem no latviešu brigādes pozīcijām. Šī iebrukuma rezultātā pulka II bataljons pagarināja savu kaujas iecirkni labajā flangā, sedzot arī iepriekšējās vācu vienību pozīcijas, taču vācu virspavēlniecībai bija redzams, ka fronti pilnībā stabilizēt neizdosies un 15. janvārī pulkvedim Veisam uzdeva saformēt kaujas grupu no 42. pulka I bataljona un 43. pulka III bataljona. Kaujas grupai tika noteikts uzdevums atbrīvot atiešanas ceļu diviem ielenktiem vācu pulkiem dienvidos no Ņekohovas.

Uz 20 km attālo Ņekohovu Veisa kaujas grupa devās 16. janvārī, daļēji pa dzelzceļu un daļēji kājām, 15:00 sasniedzot Ņekohovas rajonu — uz pašu pilsētu nācās izlauzties ar kauju, līdz vakaram to izdevās ieņemt. Kaujas grupas vienības bez liekas kavēšanās izvietojās aizsardzības pozīcijās ap ceļu — 42. pulka I bataljons kreisajā flangā un 43. pulka III bataljons labajā abpus ceļam. 16. janvārī kaujas grupai piešķīra arī trīs triecienlielgabalus, vienu artilērijas bateriju un vienu vācu kājnieku rotu. Naktī uz 17. janvārī ielenktie vācu pulki paši tomēr spēja izlauzties un atiet Dolgovas virzienā, taču kaujas grupa palika pozīcijās pie Ņekohovas.

17. janvāra rītā, pēc vācu vienību izlaušanās, ienaidnieka spēki izdarīja triecienu 42. pulka I bataljona sektorā, izlaužoties līdz pat bataljona štābam, taču to izdevās padzīt; ievainots tika I bataljona komandieris kapteinis Jansons, vadību uzņēmās kapteinis Ābols. Pret vakaru ienaidnieka spiediena iespaidā kaujas grupa atgāja uz Dolgovo. Cīņu pie štāba vēlāk aprakstīja 43. pulka III bataljona komandieris majors Eduards Stīpnieks:

“

Pulkvedis Veiss, neievērodams artilērijas uguni, nemitīgi staigāja no bunkura uz bunkuru, dodams rīkojumus un norādījumus aizstāvēšanās pozīciju ieņemšanai, jo mums priekšā vairs vācu daļu nebija un katru brīdi varēja sagaidīt ienaidnieka uzbrukumu. Naktī pretiniekam izdevās ielauzties mūsu pozicijās līdz pat pulkveža bunkuram. Te atkal redzējām pulkveža drošsirdību un aukstasinību. Savācis nedaudz vīru, viņš personīgi metās prettriecienā ar mašīnpistoli un rokas granātām, ienaidnieku no mūsu pozicijām atkal padzīdams. Arī tālākos kaujas grupas pārgājienos Veiss vienmēr bija tur, kur risinājās smagākās cīņas, ar savu priekšzīmi aizraudams un iedvesmodams pārējos. Tas pats atkal atkārtojās pie Tatinas stacijas, kaujas grupai ieņemot pozicijās uzbrukumam.

”

Kapteinis Ernests Laumanis (pa labi) pie sava bunkura Volhovā.

42. pulka I bataljons 18. janvāra 06:00 saņēma pavēli atiet uz Tatinas staciju, taču tur, ieradies 08:00, saņēma tālāku pavēli virzīties uz 7 km attālo dzelzceļa tiltu pār Kerestas upi, ko bija ieņēmuši partizāni. 13:00 bataljons sasniedza tiltu un līdz ar kādu vācu vienību veica triecienu partizāniem, taču vācu vienībai virzību panākt neizdevās un arī I bataljons bija spiests atiet uz mežu 500 m no tilta, kur nocietinājās. 18:00 arī pārējās kaujas grupas vienības sapulcējās pie Tatinas stacijas, I bataljons novietojās kaujas grupas rezervē. Kaujas grupas pastiprināšanai no 42. pulka 5. un 10. rotas saformēja jaunu bataljonu kapteiņa Laumaņa vadībā.

20. janvārī kaujas grupa saņēma pavēli pilnā sastāvā uzbrukt Dolgovo sādžai un noturēt to 24 stundas, ar mērķi glābt no ielenkšanas kādu vācu divīziju. Kaujas grupa Dolgovo sasniedza un uzsāka uzbrukumu 07:00, kam 08:00 sekoja ienaidnieka trieciens pie Tatinas stacijas 42. pulka I bataljonam, taču bataljona vīriem izdevās uzbrukumu atsist un pāriet pretuzbrukumā. 10:00 I bataljonam piedalīja arī Laumaņa bataljonu. 20. janvāra pusnaktī ienaidnieks ar spēcīgu tanku atbalstu uzbruka Dolgovo, spiežot kaujas grupas vienības atiet uz Tatinas staciju, kur tās izveidoja aizsardzības pozīcijas. Par spīti smagiem zaudējumiem Tatinas izdevās noturēt; krita 43. pulka 10. rotas komandieris leitnants Šņukurs un 11. rotas komandieris leitnants Rubenis, ievainoja 7. un 9. rotas komandierus.

21. janvārī atkal sekoja uzbrukums Tatinas stacijai, kurā ievainoja 5 42. pulka virsniekus, tostarp virsleitnantus Bērziņu un Graumani, taču kaujas grupai izdevās noturēties. 22. janvāra vakarā tā ieņēma pozīcijas 3 km uz ziemeļiem no Tatinas pie dzelzceļa tilta, 42. pulka 1. rotai gatavojoties to uzspridzināt pirms aiziešanas. 06:00 šeit sekoja ienaidnieka uzbrukums ar artilērijas un divu tanku atbalstu, taču to izdevās atsist, piesaistot grupas rezervi; ievainoja leitnantu Piterānu.

23. janvārī sekoja vairāki nesekmīgi ienaidnieka uzbrukumi, ko, ar trāpīgu artilērijas atbalstu, izdevās atsist. 25. janvārī 42. pulka I bataljonam piedalīja divus triecienlielgabalus un tas kā kaujas grupas arjergards uzsāka virzību uz Selogoras sādžu, no turienes turpinot ceļu uz Guzi. Guzi bataljons sasniedza 08:30 un saņēma atļauju 2 stundas atpūsties, 12:30 turpinot ceļu uz Gluhaju Kerestu, kur 13:30 novietojās atpūtā, paliekot šeit arī 26. janvārī.

Atiešana no Volhovas

42. pulka III bataljona štāba virsnieki Volhovā, no kreisās pirmajā rindā: kapteinis Reinholds, majors Kociņš, leitnants Gruzis; otrajā rindā: grenadieris Praudiņš, virsleitnants Reimanis, leitnants Salna; trešajā rindā: virsleitnants Rabenko, ārsts-leitnants Krauklis.

Pēc Veisa kaujas grupā iesaistīto vienību aiziešanas fronti pastiprināja ar dažādām improvizētām vienībām no aizmugures dienestā nodarbinātajiem, taču ienaidnieka lieluzbrukuma iespaidā brigādes labajam spārnam, ko sedza 42. pulka vienības, naktī no 18. uz 19. janvāri nācās atiet uz līniju no Boļšoje Zamošjes līdz iepriekšējai kaujas līnijai, 43. pulkam paliekot iepriekšējās pozīcijās, taču jau 19. janvārī pienāca pavēle visām vienībām bez cīņas pamest Volhovas pozīcijas, izvairoties no ielenkuma.

Pulka sektorā šajās dienās notika tikai ierobežotas sadursmes ar ienaidnieku, tostarp 21. janvārī virsleitnanta Ziedaiņa no jauniesauktajiem saformētā kaujas grupa Maloje Zamošje atvairīja uzbrukumu, nogalinot divus ienaidnieka virsniekus; 21. janvārī pulkvežleitnants Veiss pagaidu kārtā I bataljona vadību uzticēja kapteinim Laumanim, taču ienaidnieka artilērijas uzbrukumā jau ap plkst. 19 Laumani ievainoja un vadību pārņēma virsleitnants Bergs.

22. janvārī lielākā daļa pulka vienību iekrāvās vilcienā Sternas stacijā un plkst. 14 ieradās Gluhaja Kerestā, priekšējā līnijā palika tikai sedzošo vienību — Ziedaiņa kaujas grupu, kas palika tur līdz 22. janvāra vakaram, atvairot ap 250 vīru stipru ienaidnieka uzbrukumu. Vakarpusē pulka vienības, izņemot I bataljonu, kas darbojās Veisa kaujas grupā, saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas Krečnas rajonā.

23. janvārī pulku pakļāva 13. Luftvaffes lauka divīzijai un nodarbināja pozīciju izbūvē Krečnas rajonā, vakarā saņemot pavēli novietoties augstienes 40,5 rajonā, 9. rota Maloje Zamošje un II bataljons Erikašneises stigā. 13. lauka divīzijas sastāvā pulks izcīnīja atvaires kauju pret aptuveni 150 ienaidnieka vīriem Maloje Zamošje apkaimē 26. janvārī un jau dienu vēlāk atgriezās 2. brigādes sastāvā. Tā kā vēl aizvien nebija atgriezies I bataljons, kas ietilpa Veisa kaujas grupā, pulka sastāvs šajā brīdi bija šāds:

• II bataljons
• III bataljons
  • 13. (prettanku lielgabalu) rota
  • 15. (štāba) rota
  • 21. Luftvaffes lauka divīzijas sapieru rota
    • prettanku lielgabalu vads (trīs PaK 37 un divi PaK 40 lielgabali)

Laikā līdz 29. janvārim notika vairāki ienaidnieka uzbrukumi 6. rotas sektorā, ko izdevās atvairīt, ciešo tikai nelielus zaudējumus. 30. janvārī sekoja būtisks ienaidnieka uzbrukums ar artilērijas sagatavošanu visā 42. pulka sektorā, spiežot to 19:10 pamest pozīcijas un atiet uz nākamo aizsardzības pozīciju pie Rogovkas, 31. janvārī novietojoties līnijā Grigorkova—Gluhaja Keresta. 31. janvāra rītā uz Gluhaju Kerestu atgāja arī pulka I bataljons, kas vēl aizvien neatradās pulka vadības pakļautībā. No 10 līdz 14 tika atvairīts ienaidnieka aviācijas uzbrukums.

1. februārī, pēc uzbrukuma atvairīšanas III bataljona sektorā, pulks atgāja uz rietumiem Pristaņas virzienā. 16:00 pulka vienības iekrāva automašīnās un nogādāja uz rajonu rietumos no Oredešas, novietojot to rezervē. 18:00 Oredešā rezervē ieradās arī I bataljons, 2. februāra vakarā atkal nonākot pārējā pulka pakļautībā. 3. februāra rītā 42. pulks saņēma pavēli attīrīt dzelzceļa līniju uz Batecku no ienaidnieka spēkiem, šim mērķis saņemot pakļautībā arī divīzijas fizilieru bataljonu. 3. februāra 15:45 pulka II bataljons uzsāka ienaidniekam gar dzelzceļa līniju, nodarot tam ap 100 kritušo lielos zaudējumus un kaujas uzdevumu izpildot. Zaudēti tika 10 kritušie un 52 ievainotie.

Vietēja mēroga sadursmes, pulka vienībām veicot triecienus lai atvieglotu vācu 23. jēgeru divīzijas stāvokli, sasniedzot izvirzītos mērķus līdz 6. februārim. Naktī uz 8. februāri latviešu brigāde atgāja uz jaunu galveno kaujas līniju, pulka II bataljona pārvietojoties uz pozīcijām gar dzelzceļa līniju Oredeša—Batecka, pārējiem bataljoniem paliekot esošajās pozīcijās. 10. februārī brigāde saņēma pavēli sagatavoties atiešanai Lugas virzienā. Pēc smagu ienaidnieka uzbrukumu atvairīšanas 10. februāra rītā, 42. pulks saņēma pavēli atiet uz Gorodņas pozīcijām 16:00. Pulka I bataljons novietojās rezervē, II un III bataljonam ieņemot pozīcijas 2 km ziemeļrietumos no Čornajas upes.

11. februārī atjaunoja pulkvežleitnanta Veisa kaujas grupu, tajā atkal iekļaujot 42. pulka I bataljonu. 11. februāra rītā I bataljona vienības novietoja sedzošās pozīcijās gar Novgorodas ceļu un Černajas sādžu. Pārējās 42. pulka vienības atgāja uz rietumiem 11. februāra 19:00, 12. februārī 01:00 sasniedzot Žegžičinas sādžu. Naktī uz 12. februāri 2. Latviešu brigādei pavēlēja atiet uz Lugas upes pozicijām un iekļauties Spetha kaujas grupā, kur 42. pulks ieņēma pozīcijas kreisajā spārnā sektorā Belaja—Gorodņa—Ctušīno—Žegžičina. Pavēle bija līniju noturēt līdz 12. februāra 01:00. 12. februārī pulka I bataljons saņēma pavēli atiet no sedzošajām pozīcijām un virzīties uz Rusiņas sādžu. Agrā 13. februāra rītā 42. pulks ienaidnieka spiediena iespaidā bija spiests atkāpties uz rietumiem, Holui-Rusiņa līniju.

13. un 14. februārī pulka vienības atvairīja vietēja mēroga ienaidnieka uzbrukumus, 14. februārī brigādei atkal saņemot pavēli atkāpties. Brigāde novietojās pozīcijās starp augstieni 84,3 un Hvošnu, starp 121. vācu kājnieku divīziju un 322. vācu kājnieku pulku, 42. pulkam ieņemot sektoru augstiene 65,3 — 1000 m uz dienvidaustrumiem no Bljačinas. Šīs pozīcijas 42. pulks sasniedza 15. februāra rītā, kur jau 16:00 tika saņemta pavēle turpināt atkāpšanos, šoreiz uz 40 km attālo Boļšaje Utorgošas rajonu, pēdējām pulka sedzošajām vienībām uzsākot virzību 20:00. 16. februāra 07:00 42. pulks sasniedza Malije Berezicu, kur 20 stundas palika rezervē, šeit pulka ārsts ap 200 vīru atzina par kaujas nespējīgiem. Pulka I bataljons 16. februāra 08:30 sasniedza Veļikoje Selo rajonu un ieņēma tur aizstāvēšanās pozīcijas.

17. februārī pulks atkal saņēma pavēli nomainīt aizsardzības pozīcijas, I bataljonam ieņemot aizstāvēšanās pozīciju Timošīno Ņiva rajonā, II bataljonam — Jegorkina Ņiva un III bataljonam Podlubka rajonā. Uzreiz pēc pozīciju ieņemšanas pulks tika pakļauts ienaidnieka uzbrukumiem, tiem turpinoties arī 18. februārī, taču nenodarot būtiskus zaudējumus. 19. februārī brigāde saņēma pavēli līdz 18:00 atiet uz līniju starp Radošku un Kašino, 42. pulkam novietojoties centrā no Bujnas rietumu malas un augstienes 68,0 līdz Gorodišče austrumu malai un augstienei 81,7, starp vācu 407. grenadieru pulka pastiprināto III bataljonu un 43. pulku. 19. februārī pulks tika pakļauts ienaidnieka triecieniem līdz 20. februārī brigāde, pēc spēcīgāka trieciena labajā flangā, saņēma pavēli atkal atkāpties caur Všeļi pie Sitņas upes līniju.

21. februāra agrā rītā 42. pulks sasniedza Boroka sādžu kur novietojās atpūtā, taču jau 07:00 saņēma pavēli turpināt virzību, līdz 22. februārim ieņemot pozīcijas Sitņas dienvidu krastā. Pozīcijas, ciešot zaudējumus vietēja apmēra sadursmēs, tostarp vienu 14. prettanku rotas lielgabalu ar visu apkalpi naktī uz 23. februāri, pulks noturējās līdz 23. februāra pēcpusdienai, kad atgāja uz Maloje Vjaski apkaimi. 25. februāra 21:00 pulka vienības turpināja virzību Pleskavas virzienā, ar mērķi novietoties Vancovā. Atkāpjoties ar kauju, 42. pulks 26. februāra 12:00 sasniedza Malaja Kebas rajonu, kur novietojās atpūtā. 27. februāra 13:00 pulka I un III bataljons, kā arī 14. prettanku rota uzsāka iekraušanos automašīnās lai dotos uz Veļikajas līniju, kur jau atradās 15. divīzija. Pulka vienības beidza atiešanu uz Veļikajas pozīcijām 1944. gada 28. februārī ar II bataljona ierašanos.

Veļikajas pozīcijās

Novietojoties Veļikajas pozīcijās 29. februārī pulka II un III bataljons ieņēma sektoru no Kamennajaizgorodas līdz Sepencovo, ar I bataljonu rezervē, jau 1. martā nācās atvairīt vietēja mēroga uzbrukumus III bataljona sektorā uz ziemeļiem no Stanki. Ienaidniekam tika nodarīti ap 25 vīru lieli zaudējumi, kā arī iegūti divi ugunsmetēji, III bataljonam zaudējot 1 kritušo un 2 ievainotos, savukārt atvairot uzbrukumu 2. maijā tika iegūti vēl četri ugunsmetēji, taču blakus sektorā esošais vācu 438. pulka I bataljons ienaidnieka spiediena priekšā bija spiests pamest augstieni 85,6, kā rezultātā kaujā tika ievadīts rezervē novietotais 42. pulka I bataljons, ieņemot sektoru starp Šukovas un Kamenajajizgorodas sādžām.

Turpmākās nedēļas noritēja vietēja mēroga ienaidnieka triecienu atvairīšana, 15. martā artilērijas ugunij nonāvējot divīzijas komandieri oberfīreru Šultu, kas tobrīd apmeklēja II bataljona pozīcijas. 16. marta kaujās 42. pulks tieši nepiedalījās, nododot tikai II bataljonu un I bataljona 3. rotu 43. pulka rīcībā. 21. un 22. martā ienaidnieks izvērsa propagandas uzbrukumu skrejlapu un caur skaļruni raidītu vēstījumu veidā. 24. martā II bataljons atgriezās pulka pakļautībā, savukārt I bataljonu atkal nododot 43. pulka rīcībā, atgriežoties 26. martā.

29. martā I bataljons atkal tika nodots 43. pulka pakļautībā, kur tika novietots rezervē Novij Putj rajonā. Naktī uz 5. aprīli I bataljons pozīcijās nomainīja 32. pulka I bataljonu Veļikajas upes labajā krastā starp Aluferovas un Sapronovas sādžām, neilgi pēc nomainīšanas ienaidnieka artilērijas šāviņam nogalinot bataljona komandieri kapteini Bergu, vadību uzņēmās virsleitnants Zēmelis un vēlāk — virsleitnants Ozols, 5. aprīlī atvairot ienaidnieka tanku uzbrukumu. Spēcīgs ienaidnieka uzbrukums tika atvairīts arī 6. aprīlī, ienaidniekam zaudējot 400 kritušos un 14 tankus, sadursmes turpinājās arī nākamajā dienā. 9. aprīlī II bataljonu pozīcijās nomainīja 32. pulka II bataljons, nonākot 42. pulka pakļautībā. 11. aprīlī, spēcīgas ienaidnieka aviācijas darbības iespaidā, 32. pulks atgāja no pozīcijām, atsedzot 42. pulka flangu, taču ienaidnieka mēģinājumus tajā ielauzties izdevās apturēt.

Naktī no 15. uz 16. aprīli pulku pozīcijās uzsāka nomainīt vācu vienības, I bataljons devās atpūtā, taču II un III bataljons pozīcijās nomainīja 32. pulka I un II bataljonu. 19. aprīlī I bataljons saņēma pavēli doties uz Maļinovkas sādžu, kur 22. aprīlī tam pievienojās arī pārējās pulka vienības. 23. aprīlī pulks uzsāka virzību uz Kudeveras pozīcijām, tās sasniedzot 28. aprīlī.

Kudeveras pozīcijās

Kudeveras pozīcijās 42. pulks novietojās sektorā no Senkovo sādžas līdz Leonkovo sādžai, divīzijas kreisajā spārnā ar 43. pulku labajā flangā. Frontes stāvoklis šajās pozīcijās bija mierīgs, ļaujot nodoties bunkuru un ierakumu izbūvei. 23. maijā I bataljonu nomainīja pozīcijās nomainīja II bataljons, I bataljonu novietojot divīzijas rezervē Vlskovo—Naumkino sādžu rajonā. Šeit 42. pulks arī tika nosaukts no ievainojumiem mirušā Voldemāra Veisa vārdā.

22. jūnijā ienaidniekam izdevās plašāks uzbrukums Vitebskas frontē un vācu vadība pieņēma lēmumu naktī no 10. uz 11. jūliju atvilkt visu ziemeļu frontes sektoru, taču ienaidniekam izdevās plānoto atkāpšanos paredzēt un dot triecienu jau 10. jūlijā 10:00 no rīta. Pirmais uzbrukuma smagums vērsās pret 42. pulka labo spārnu uz dienvidiem no Aloļa ezera, jau ap pusdienlaiku izveidojot ap 2—3 km dziļu iebrukumu Androholmu apkaimē. Izvairoties no ielenkuma draudiem 42. pulks atkāpās uz nākamo aizsardzības pozīciju Odina mežā (vācu: Odenwaldztellung) — šeit gan neizdevās noturēties ilgāk par 11. jūlija pēcpusdienu, kad turpinājās virzība. 12. jūlija rītā tika sasniegta līnija Lapteva—Terehova—Kosilova, drīz turpinot virzīšanos līdz Zilupes līnijai, ko izdevās sasniegt 16. jūlijā. 17. jūlijā tika saņemta pavēle atiet uz Kārsavas apkaimi, kur novietoties atpūtā.

Cīņas Vidzemē

18. jūlijā divīzijas komandieris grupenfīrers Štrekenbahs sapulcināja divīzijas vienību komandierus, tostarp 42. pulka komandieri majoru Galdiņu, uz sapulci Mērdzenes pagasta valdē. Šeit tika pieņemts lēmums divīziju pēc iespējas paturēt esošajā veidolā, pulkos saformēt tik daudz rotu, cik virsnieku skaits atļauj, un piedalīties Latvijas teritorijas aizstāvēšanā. 20. jūlijā 42. pulks līdz ar citām divīzijas vienībām uzsāka virzību uz Lubānas-Dzelzavas rajonu, sasniedzot to 23. jūlijā un novietojoties Dambīšu-Apogu apkaimē.

Samazinātā sastāva dēļ divīzija pārdēvējās par Štrekenbaha kaujas grupu (vācu: Kampfgruppe Streckenbach), savukārt 42. pulks pagaidu kārtā ieguva 42. kaujas grupas bataljona (vācu: Kampfgruppenbatallion 42) nosaukumu. 42. pulka sastāvā šajā laikā bija 6 grenadieru rotas, viena štāba rota, kājnieku lielgabalu rota (4 vieglie kājnieku lielgabali un 2 smagie), smagā rota ar granātmetējiem un prettanku lielgabalu rota. Pateicoties tās komandiera virsleitnanta Ziedaiņa enerģiskajai rīcībai, vienīgi 42. pulkam bija izdevies saglabāt pilnībā neskartu kājnieku lielgabalu rotu. Reducējot pulku uz bataljona izmēru, daļa vīru tika nodoti 15. divīzijas rīcībā un nonāca Vācijā.

Ar 27. jūliju 42. pulks līdz ar visu divīziju novietojās pozīcijās Lubānas ezera apkaimē, 42. pulkam ieņemot kreiso spārnu sektorā starp Lielpurviem un Rozniekiem. Līdz 29. jūlijam pulks nodarbojās ar pozīciju izbūvi, 30. jūlijā ienaidniekam izdevās ieņemt kādas vācu vienības sargātos Rozniekus — tos atgūt izdevās pulka 4. rotai leitnanta Pauzera vadībā, kas pārņēma šīs pozīcijas aizstāvību. Cīņas par Rozniekiem turpinājās arī 31. jūlijā, ienaidniekam cenšoties tos ieņemt ar tanku atbalstu, taču 4. rotai visus triecienus izdevās atvairīt. Saskaroties ar sīvu pretestību, ienaidnieks pavērsa uzbrukuma smailes pret vācu pozīcijām uz ziemeļiem un dienvidiem no Rozniekiem, tās satriecot un ielencot 4. rotu, tai izdevās izvairīties no iznīcināšanas atejot uz pulka pozīcijām caur Lubānas mežu masīvu.

1. augustā sekoja ienaidnieka uzbrukums pulka kreisajā spārnā, taču tas tika atvairīts. 3. augustā uzbrukums atsākās, šoreiz ieņemot Līčgaļus un turpinot virzību uz Lubānu — 42. pulkam gan pozīciju pret vakaru izdevās atgūt, taču lielāko daļu māju ienaidnieka artilērija aizdedzināja un tās naktī nācās atstāt. 5. augustā 42. pulks saņēma pavēli steidzami nomainīt 43. pulku sektorā starp Strodiem un Lielpurviem, kas savukārt tika pārsviests pret pēkšņi uzietiem ienaidnieka spēkiem Dambīšu apkaimē. 6. augusta rītausmā 3. rota atvairīja ienaidnieka triecienu gar Rugāju—Lubānas lielceļu. Tās pašas dienas vakarā 43. pulks tika atvilkts no Dambīšiem, ar mērķi to aizvietot ar 42. pulku, taču rotācijas laikā Dambīšus izdevās ieņemt ienaidnieka spēkiem, apdraudot tikai 1 km attālumā esošo Lubānas-Cesvaines lielceļu — pozīciju atguva 5. rota leitnanta Melbārža vadībā.

7. augustā, pēc divīzijas pavēle, 42. pulks atkāpās no Lubānas pozīcijām, vispirms novietojoties pie Liedes kroga, bet 8. augustā saņemot pavēli ieņemt sektoru Elstes—Roznieki—Kadāres. 8. augusta 02:00 virsleitnanta Ziedaiņa kājnieku lielgabalu rota atbalstīja 44. pulka uzbrukumu gar ceļu Aizkuja—Bāliņi, vēlāk 43. pulka atbalstā iesaistoties arī divām 42. pulka rotām majora Reinholda vadībā. Vienai ienaidnieka rotai izdevās apiet pozīcijas un uzbrukt pulka pārsienamajam punktam, taču to izdevās patriekt ārsta leitnanta Kraukļa vadībā. 9. augustā 42. pulks ieņēma sektoru Dailes-Kodiņāres-Elstes-Mežlīči, taču pirms pusdienlaika tika pieņemts lēmums atvilkt 42. un 44. pulku uz Cesvaines-Lubānas dzelzceļa līniju, līdz 12:00 42. pulkam novietojoties jaunajās pozīcijās. Pēcpusdienā ienaidniekam izdevās ieņemt Cesvaines staciju, uzsākot par to sīvas cīņas, pozīcijai vairākkārt mainot saimnieku, taču pret vakaru tā tomēr atradās 42. pulka rīcībā. Kaujas par staciju turpinājās arī 10. augustā.

20. augustā 42. pulka 1. rotu un 100 vīrus no divīzijas rezerves majora Reinholda vadībā nosūtija 43. pulka atbalstam cīņās ap Kārzdabu, vēlāk piesaistot vēl vienu 42. pulka šo uzbrukumu izdevās atvairīt. Septembra sākumā Kārzdabas-Doriņu pozīcijās novietoja visu 42. pulku. Pēc uzbrukuma atvairīšanas ienaidnieka centieni apsīka, tika saņemts arī pulka papildinājums — ieradās jaunformētais II bataljons kapteiņa Ivanova vadībā, ļaujot 42. pulkam atmest Kampfgruppenbataillon nosaukumu. 11. septembrī, ar mērķi saīsināt fronti un likvidēt Liezēres-Lejaciema izbīdījumu, kura kreisajā spārnā atradās 44. pulks, divīzijas vadība pieņēma lēmumu naktī atiet uz izbūvētajām Tirzas pozīcijām, pavēlot 42. pulkam naktī veikt 3 km garo atiešanas manevru. Tirzas līnijā 42. pulks ieņēma sektoru no Liezeres līdz Jūriņkalnam divīzijas labajā spārnā.

No Tirzas līnijas divīzijas vienības atgāja septembra vidū, 42. pulkam divīzijas arjergardā atvairot ienaidnieka tanku ķīli pie Nītaures 25. septembrī pirms Siguldas līnijas sasniegšanas.

Mores kaujas

Siguldas līnijā divīzija novietojās starp Siliņiem un Purlauri, netālu no Mores mežniecības, 42. un 44. pulkam novietojoties galvenajā kaujas līnijā, kreisajā un labajā spārnā respektīvi, ar 43. pulku rezervē Allažos. Šeit divīzijas galvenais uzdevums, līdz ar visu 16. armiju, bija nodrošināt vācu 18. armijas atiešanu no Igaunijas, izvairoties no ielenkuma, neļaujot ienaidniekam izlauzties līdz Baltijas jūrai un ceļu nogriezt.

28. septembra pievakarē ienaidniekam izdevās pa purva ceļu nonākt 42. pulka pozīcijās pie Kartūžu muižas un, izmantojot pārsteiguma elementu, tās ieņemt. Pozīcijas izdevās atgūt pulka I bataljonam ar sešu vācu triecienlielgabalu atbalstu 29. septembrī, nodarot ienaidniekam smagus zaudējumus. Naktī no 6. uz 7. oktobrī 19. divīzija atstāja Siguldas līniju un uzsāka virzību uz Kurzemi.

Kurzemes cietoksnī

42. pulka komandieris majors Galdiņš ar adjutantu virsleitnantu Lūkinu Kurzemes frontē.

Pārvietojoties pa militārā un civilā transporta pārblīvētajiem ceļiem maršrutā Āgenskalns, Kalnciema šoseja, Kalnciems un Batari, 19. divīzijas vienības 11. oktobrī sasniedza Džūksti. 12. oktobrī pienāca pavēle izvietoties līnijā Rasas—Eglītes—Gardenes stacija, 42. pulkam ieņemot sektoru divīzijas centrā.

Pulka vadība un uzbūve bija šāda: Komandieris — majors Galdiņš

• I bataljons — komandieris majors Reinholds
• II bataljons — komandieris kapteinis Šeibelis

15. oktobrī ap plkst. 10:00 sākās ienaidnieka uzbrukums Dobele—Džūkste virzienā, skarot pamatā tieši 42. pulka sektoru — pēc artilērijas sagatavošanas tam izdevās iebrukt pulka labajā spārnā, ko aizstāvēja II bataljons. Bataljons turpināja pretošanos atsevišķos punkto, tā komandieris kapteinis Šeibelis bija spiests atvilkt komandpunktu uz Pūcēm, taču ar divīzijas rezervju iesaisti iebrukumu uz ziemeļiem-ziemeļaustrumiem no pārrāvuma vietas izdevās apturēt, taču pārrāvuma rietumos tam izdevās pārraut sakarus ar blakus esošo 43. pulka II bataljonu. Ienaidnieka tālākais uzbrukums ar artilērijas atbalstu salauza 43. pulka leitnanta Piterāna komandētās 2. rotas pretestību pie Nabadziņiem, situāciju izdevās stabilizēt tikai iesaistot kaujā pulkvežleitnanta Birzuļa 271. policijas bataljonu, taču pilnībā iebrukumu likvidēt neizdevās.

Naktī no 16. uz 17. oktobri notika pārkārtošanās uz jaunu galveno kaujas līniju Gardenes stacija-Nabadziņi—Straģi—Pūces—augstiene 73,0—Balti—Pēteri—Pikšas, 42. pulkum liekot pārvietoties vairākus kilometrus tālāk aizmugurē divīzijas rezervē. Šajā brīdī pulka faktiskajā sastāvā bija 1167 vīri, no tiem kaujasspējīgi — 915. Iepriekšējās kaujās 44. pulka II bataljons bija pakļauts 42. pulka vadībai un, līdz ar uzdevumu segt pārvietošanos, sagaidīja no tās pavēles par atiešanas laiku, taču kļūdainā kārtā netika sniegtas — rezultātā bataljons nonāca ielenkumā un tikai ar zaudējumiem tam izdevās izlauzties un pievienoties pārējai divīzijai.

Rezervē 42. pulks atradās līdz 28. oktobrim, kad saņēma pavēli nomainīt 44. pulku divīzijas kreisajā flangā starp Straģiem un Plamžiem, kaimiņos 21. Luftvaffes lauka divīzijai. Otrajā Kurzemes lielkaujā novembra sākumā pulks aktīvu dalību neņēma, taču novembra vidū ienaidnieks, par spīti mīnmetēju un artilērijas ugunij, uzsāka uzbrukuma pozīciju izbūvi pulka II bataljona priekšā pie Pūcēm. Novērojot ienaidnieka darbību VI korpusa vadība paredzēja, ka gaidāmā uzbrukuma smaile trieksies Dobeles, Putnakroga, Jāņukroga un Irlavas virzienā, lielāko spiedienu izdarot tieši uz 42. pulka I bataljonu majora Reinholda vadībā.

42. pulks pirms Trešās Kurzemes lielkaujas bija novietots divīzijas kreisajā flangā, ar I bataljonu kreisajā un II bataljonu labajā spārnā, artilērijas atbalstam bija nozīmēts 19. artilērijas pulka I divizions kapteiņa Jaunsila vadībā.

23. decembrī, ar divu stundu artilērijas un aviācijas sagatavošanu, sākās ienaidnieka uzbrukums sektorā Sudmaļi-Rudiņi, skarot pulka II bataljonu un 21. Luftvaffes lauka divīziju, ar tanku atbalstu ienaidnieka spēki līdz pusdienlaikam sasniedza līniju Priežuragi—Rumbiņas —Krimūnas—Pienava—Irbes, apejot 42. pulka II bataljona būtiskākos atbalsta punktus. Priežuragos cīņu turpināja 43. pulka II bataljons majora Ruka vadībā, ko tagad operatīvi pakļāva 42. pulka štābam. 21. Luftvaffes divīzijas sektorā ienaidnieka tanku ķīlis pilnībā pārrāva fronti, to apturēt negaidīti izdevās tikai 19. artilērijas pulka II un III divizionam, šaujot tiešā trajektorijā pa ienaidnieka tehniku.

42. pulka 2. rotas uzbrukums Zvejniekiem 1944. gada 27. decembrī.

24. decembrī pulka I bataljons saglabāja savas iepriekšējās pozīcijas. Aktīvāki uzbrukumi šajā dienā notika 44. pulka sektorā, 42. pulkam gan piedaloties leitnanta Gaigala pozīcijas atbrīvošanā, kas bija ielenkta vairāk kā diennakti. Naktī no 25. uz 26. decembri divīzijas vadība izlēma mainīt kaujas līniju, pārvietojoties uz pozīcijām no Anneniekiem līdz Zvejniekiem, 42. pulkam novietojoties divīzijas kreisajā flangā no Vanagiem purva malā līdz Birzniekiem. 26. decembrī ienaidnieka uzbrukuma smagums bija vērsts pret 42. pulku un 19. fizilieru bataljonu, ar mērķi ieņemt Jāņukrogu ceļu, kas pavērtu ceļu uz Dobeli. 42. pulku izsita no Zvejnieku augstienes pozīcijām, to atgūt 27. decembrī uzticēja virsleitnanta Bērziņa 2. rotai un virsleitnanta Pauzera 4. rotai, taču uzbrukums cieta neveiksmi. 27. decembra pievakarē divīzija atkāpās uz jaunu galveno kaujas līniju, 42. pulkam ieņemot sektoru starp Zvejnieku augstienes rietumu nogāzes līdz Pūcēm. Naktī uz 29. decembri divīzija atkal nomainīja pozīcijas, novietojoties starp ceļu Tempji—Jāņukrogs (ieskaitot) un Kraučām—Siliņu Pūpjiem, 42. pulkam ieņemot sektoru no kapsētas līdz Muceniekiem.

Sašauts ienaidnieka tanks 1945. gada 6. janvārī pie Ģibelēm.

30. decembrī ienaidnieks uzbruka 42. pulka pozīcijām Silgaiļos, tos ieņemot, taču pret vakaru pozīciju izdevās atgūt. 1944. gada 4. janvārī pulka vadība saņēma divīzijas pavēli uzbrukumam virzienā Ormaņi-Kātiņi, pulkam virzoties līnijā augstiene 68,0-Ģibeles, uzbrukumu sākot 11:20 no rīta. Sākot uzbrukumu noteiktajā laikā I bataljons līdz vakaram sasniedza mežmalu uz rietumiem no Vidiņiem, II bataljonam uzturoties 44. pulka aizmugurē, virzību bez kaujas uzsākot tikai pievakarē, taču tumsai iestājoties to pamanīja ienaidnieks un ar spēcīgu artilērijas uguni izkliedēja, spiežot atkāpties. Ap 22:00 42. pulkam izdevās savas vienības sapulcināt savā iecirknī, taču divīzijas mērķis palika nesasniegts. 6. janvārī 42. pulkam ar vācu tanku atbalstu izdevās ieņemt Vidiņus, cīņām par Ģibelēm turpinoties vēl trīs dienas, beigās pozīcijai paliekot vācu tanku grenadieru rokās.

Pēc Piektās Kurzemes lielkaujas, kurā gan 19. divīzija tieši nepiedalījās, to pārvietoja uz līniju no Lestenes līdz Zebrus ezeram. 19. martā 42. pulku steidzamības kārtā iesaistīja iebrukuma likvidēšanā pie Kalaučiem. Pēc 6. lielkaujas noslēgšanās 30. martā frontē valdīja relatīvs miers. Kaujas gaitas 42. ieroču SS grenadieru pulks beidza ar Lielvācijas kapitulāciju 1945. gada maijā, Kurzemē.