44. ieroču SS grenadieru pulks

44. ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen-Grenadier-Regiment der SS 44) bija Latviešu leģiona kaujas vienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar Lielvācijas kapitulāciju Kurzemes cietoksnī 1945. gada maijā.

44. ieroču SS grenadieru pulks

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1944—1945
Pakļautība	19. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Veļikajas pozīcijās Kaujas Opočkas frontē Kaujas Vidzemes augstienē Mores kaujas Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri	Rūdolfs Kociņš Gustavs Praudiņš

Izveidošana

44., līdz 22. martam 6., grenadieru pulks tika izveidots līdz ar 2. SS brigādes pārformēšanu divīzijā 1944. gada martā Veļikajas pozīcijās, pamatā ņemot pusi no 1. apmācības pulka personālsastāva, tostarp kā komandieri saglabājot apmācības pulka komandieri majoru Kociņu. Iespēja trešā divīzijas grenadieru pulka pamatam izmantot 1. apmācības pulku ļāva divīzijas grenadieru pulkus saglabāt trīs bataljonu apmērā - citādāk trešais pulks būtu ticis formēts no 42. un 43. pulka III bataljoniem.

Kaujas darbība

Cīņas Krievijā

44. pulka vīru apbalvošana, uzrunā majors Kociņš, pirmais no labās - 19. divīzijas komandieris ģenerālmajors Štrekenbahs.

Pozīcijas frontē 44. pulks ieņēma jau 1944. gada marta beigās, uz ziemeļiem no Podbornajas sektorā starp 42. un 43. pulku, iesaistoties sadursmēs ar ienaidnieku jau uzreiz pēc pozīciju ieņemšanas. 29. martā pulkā bija 278 vīri, zaudēti bija jau 4 rotu komandieri un izcīnīti 69 II šķiras Dzelzs krusti.

Aprīļa beigās pulks līdz ar visu 19. divīziju atgāja uz Bardovo pozīcijām. Šeit 22. jūnijā pulks salaidē ar 43. pulku atvairīja uzbrukumu augstienei 261,1 pie Gruzdovo sādžas, taču vienlaicīgi ienaidniekam izdevās plašāk uzbrukums Vitebskas frontē un vācu vadība pieņēma lēmumu no 10. uz 11. nakti atvilkt visu ziemeļu frontes sektoru.

Sagatavošanās darbi atiešanai sākās 9. jūlijā un ienaidnieks, paredzot plānoto atkāpšanos, deva triecienu jau 10. jūlija 10:00 no rīta, ielaužoties 44. pulka pozīciju dienvidu spārnā un draudot to ielenkt, taču no tā izdevās izvairīties un atkāpties uz nākamo aizsardzības pozīciju Odina mežā (vācu: Odenwaldztellung) - šeit gan neizdevās noturēties ilgāk par 11. jūlija pēcpusdienu, kad turpinājās virzība. 12. jūlija rītā tika sasniegta līnija Lapteva—Terehova—Kasilovo, drīz turpinot virzīšanos līdz Zilupes līnijai, ko izdevās sasniegt 16. jūlijā. 17. jūlijā tika saņemta pavēle atiet uz Kārsavas apkaimi.

Cīņas Vidzemē

44. pulka štāba virsnieki un darbinieki 1944. gada vasarā.

18. jūlijā divīzijas komandieris grupenfīrers Štrekenbahs sapulcināja divīzijas vienību komandierus, tostarp majoru Kociņu, uz sapulci Mērdzenes pagasta valdē. Šeit tika pieņemts lēmums divīziju pēc iespējas paturēt esošajā veidolā, pulkos saformēt tik daudz rotu, cik virsnieku skaits atļauj, un piedalīties Latvijas teritorijas aizstāvēšanā. 20. jūlijā 44. pulks līdz ar citām divīzijas vienībām uzsāka virzību uz Lubānas-Dzelzavas rajonu, sasniedzot to 23. jūlijā un novietojoties Dambīšu-Apogu apkaimē.

Samazinātā sastāva dēļ divīzija pārdēvējās par Štrekenbaha kaujas grupu (vācu: Kampfgruppe Streckenbach), savukārt 44. pulks pagaidu kārtā ieguva 44. kaujas grupas bataljona (vācu: Kampfgruppenbatallion 44) nosaukumu. 44. pulka sastāvā šajā laikā bija 4 grenadieru rotas, viena smagā un viena štāba rota. Reducējot pulku uz bataljona izmēru, daļa vīru tika nodoti 15. divīzijas rīcībā un nonāca Vācijā.

Ar 27. jūliju 44. pulks līdz ar visu divīziju novietojās pozīcijās Lubānas ezera apkaimē, 44. pulkam ieņemot labo spārnu sektorā starp ezera dienvidu galu un Vidzemniekiem. Divas 44. pulka rotas veidoja vienīgo rezervi visā divīzijas iecirknī. 29. jūlijā pulka izlūki konstatēja spēcīgas ienaidnieka kājnieku vienības mežā uz austrumiem no Saleniekiem, uz ko reaģējot majors Kociņš turp nosūtīja 3. rotu ar mērķi ienaidniekam neļauj ieņemt Saleniekus. 30. jūlija rītā, ienaidniekam ar pārspēku ieņemot Salenieku austrumu daļu, majors Kociņš turp nosūtīja arī 4. rotu un ar artilērijas atbalstu ienaidnieku - 7. gvardes divīzijas 24. pulku - izdevās padzīt.

Tās pašas dienas vakarā 3. un 4. rota veiksmīgi tika iesaistīta cīņā pie Ikauniekiem, apturot ienaidnieka virzību. 31. jūlija rītā pozīcijās pie Buzāniem 3. rota nomainīja 2. rotu, kas tika iesaistīta triecienā pret Ikaunieku apkārtnē ieplūdušajiem ienaidnieka 85. strēlnieku divīzijas 251. pulka spēkiem, tos padzenot un saņemot ap 40 gūstekņu, zaudējot 4 kritušos un vienu ievainoto.

44. pulka virsnieki 1944. gada jūnijā pie Ratnoje, priekšplānā Majors Kociņš.

1. augustā 44. pulka sektoru pagarināja līdz Barkavas robežām, liekot ar 4 rotām segt 7 km platu fronti. 3. augustā ienaidniekam izdevās ar tanku atbalstu ieņemt Barkavu, taču 44. pulka prettanku vīriem leitnanta Kovtuņenko vadībā izdevās tos padzīt. Vakarpusē ienaidnieks ar spēcīgu artilērijas atbalstu iebruka Aizkārklēs, ko aizstāvēja virsleitnanta Ādamsona vadītā štāba rota, Ādamsonu smagi ievainojot un liekot pozīciju pamest. Šajā posmā 44. pulku atbalstošajai artilērijai bija beigušies šāviņi un ienaidnieka uzbrukums 4. augustā spieda pulka vienībām pozīcijas pamest un atkāpties visā sektorā, sākotnēji novietojoties Ošgalos.

Pret Ošgaliem ienaidnieks vērsa spēcīgu artilērijas uguni, nodarot smagus zaudējumus un nāvējoši ievainojot 3. rotas komandieri Sūnu. Pievakarē 44. pulks bija spiests atiet uz pozīcijām Stūrmežnieki—Paukalnieki, kuras noturēja līdz 5. augusta 01:00, kad pienāca tālāka pavēle ieņemt Aiviekstes līniju posmā no augstienes 42,4 līdz Vecapļiem. Šeit pulka vīriem dienas gaitā izdevās apturēt visus ienaidnieka mēģinājumus upi forsēt, ar prettanku dūrēm iznīcinot visus tā plostus forsēšanas laikā, taču ienaidniekam jau bija izdevies ieņemt Švāna tiltu un tas draudēja ar spēcīgām kājnieku vienībām pulku ielenkt.

Kā pēdējās rezerves to atvairīt devās pulka štāba rota paša majora Kociņa vadībā, ar divīzijas štāba rotas palīdzību ielenkuma risku izdevās novērst un ienaidnieka spēkus šajā virzienā atsist, taču virzība uz Madonu ienaidniekam palika netraucēta. Vācu spēku atiešana flangos nozīmēja, ka, ja ienaidniekam izdotos ieņemt Cesvaini, visa divīzija nonāktu ielenkumā Lubānas mežu masīvā.

6. augustā divīzijas pilnīgais rezervju trūkums lika pieņemt lēmumu atiet no Aiviekstes pozīcijām un virzīties uz Cesvaini pa lielceļu no Lubānas. 44. pulka kājnieki no ienaidnieka atrāvās 23:00 un, par spīti purvainajam apvidum un smago automašīnu virzību apgrūtinošiem meža ceļiem, 7. augusta rītausmā sasniedza ceļu uz Cesvaini, pievienojoties pārējai divīzijai. Pēc novietošanās jaunajās pozīcijās pulks ap 14:00 tika novietots Ataugās un saņēma pavēli naktī uzbrukt gar ceļu Aizkuja—Bāliņi. 8. augusta rītā 02:00, ar virsleitnanta Ziedaiņa 42. pulka kājnieku lielgabalu rotas atbalstu, līdz 04:00 ieņemot daļu plānoto punktu, bet citos saskaroties ar pārāk spēcīgu ienaidnieka pretestību, tika ievainots 4. rotas komandieris leitnants Biters. Ieņemtajā līnijā Strautiņi-Aizkuja-Stūrīši-Eglītes 44. pulks novietojās divīzijas centrā starp 42. pulku kreisajā spārnā un 43. pulku labajā.

9. augusta rītā pienāca divīzijas pavēle fronti saīsināt un 10:30 pulks atgāja uz pozīcijām gar Pļaviņu—Gulbenes dzelzceļa līniju divīzijas kreisajā spārnā pie Kujas upes, tās sasniedzot bez starpgadījumiem līdz 12:00. Nākamās dienas pagāja bez nopietnas ienaidnieka darbības, 12. augustā pulks saņēma papildinājumus. Naktī no 14. uz 15. augustu 44. pulks nomainīja 43. pulku pozīcijās starp Cesvaines staciju un Nesaules kalnu. 21. augustā ienaidnieks pēc artilērijas atbalsta 09:00 uzsāka uzbrukumu 44. pulka labajā flangā, 2. un 3. rotas sektorā, spiežot tās atiet, taču 2. rotai, virsleitnanta Kalnāja vadībā, izdevās triecienā ienaidnieku padzīt un pozīcijas atgūt. Frontē ienaidniekam izdevās radīt ap 4 km platu pārrāvumu un uzsākt virzību Kārzdabas virzienā, to izdevās atsist tikai ar prettanku un zenītartilērijas vienību iesaisti.

Pēc uzbrukuma atvairīšanas ienaidnieka centieni apsīka, tika saņemts arī pulka papildinājums - ieradās jaunformētais II bataljons majora Rubeņa vadībā, ļaujot 44. pulkam atmest Kampfgruppenbataillon nosaukumu. No septembra sākuma, pēc divīzijas pārkārtošanas, 44. pulks ieņēma frontes sektoru no Pakuļiem līdz Kurpniekiem. Ar mērķi saīsināt fronti un likvidēt Liezēres-Lejasciema izbīdījumu, kura kreisajā spārnā atradās 44. pulks, divīzijas vadība pieņēma lēmumu 11. septembrī naktī atiet uz izbūvētajām Tirzas pozīcijām.

Pulka vadība šo kauju laikā bija: Komandieris - majors Kociņš

• I bataljons - komandieris grenadieris Praudiņš
• II bataljons - komandiera p.i. virsleitnants Lejnieks

3. rotai sedzot atiešanu, pārējās pulka vienības sasniedza pirmo pretošanās pozīciju līnijā Ješkas, Zirēni, Siksnēni, Līdakas, Delderi un Zaldātu mazmājas. 12. septembra pēcpusdienā I bataljons atvairīja spēcīgu ienaidnieka - 37. strēlnieku divīzijas 20., 91. un 247. pulku - uzbrukumu un naktī uz 13. septembri pulks turpināja atiešanu, sasniedzot otro pretošanās pozīciju uz līnijas Mežkurāni, Laģi, Voicakas. 13. augusta priekšpusdienā I bataljonam atkal nācās izturēt spēcīgu ienaidnieka triecienu, šoreiz ar artilērijas atbalstu - divīzijas pavēle bija ienaidnieku nelaist līdz Tirzas pozīcijām līdz 14. septembra rītausmai, to arī izdevās izpildīt - 14. septembra rītā visas 44. pulka vienības veiksmīgi sasniedza galveno kaujas līniju, novietojoties divīzijas centrā no Jūriņkalna līdz Kaujpāpēniem.

14. septembra dienā ienaidnieka spēki tika novēroti pulcējoties uzbrukumam Kujas upes gultnē, taču šos spēkus pret vakaru 44. pulka vienībām pēkšņā triecienā izdevās izklīdināt. Ap 21:00 ienaidnieka 91. pulka I bataljona vienībām izdevās ielauzties 44. pulka II bataljona 5. rotas pozīcijās Tošpavāru augstumā, taču ar 6. rotas atbalstu to izdevās patriekt. Līdz ar tumsas iestāšanos ienaidnieka 91. pulka II bataljons centās nemanīts cauriet kaujas līniju pa purvainu ieplaku 7. rotas sektorā, taču tika notverts sprostugunī un faktiski iznīcināts, tostarp krita tā komandējošais virsnieks.

Mores kaujas

Leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis apmeklē 44. pulku, 1944. gada septembris

Septembra vidū divīzijas vienības atgāja no Tirzas līnijas, 44. pulkam iesaistoties lielākā sadursmē ar ienaidnieku pie Skujenes no 21. līdz 24. septembrim. No 24. līdz 25. septembrim visa divīzija atgāja uz Siguldas līniju, 43. un 44. pulkam novietojoties galvenajā kaujas līnijā, kreisajā un labajā spārnā respektīvi, ar 42. pulku rezervē Allažos. Šeit divīzijas galvenais uzdevums, līdz ar visu 16. armiju, bija nodrošināt vācu 18. armijas atiešanu no Igaunijas, izvairoties no ielenkuma, neļaujot ienaidniekam izlauzties līdz Baltijas jūrai un ceļu nogriezt.

Atvairot vairākkārtējus ienaidnieka tanku un kājnieku pārspēka uzbrukumus, 44. pulkam izdevās izpildīt doto kaujas uzdevumu, lai arī lielākoties darbojoties bez artilērijas atbalsta šāviņu trūkuma dēļ. Vislielāko cīņu smagumu iznesa pulka I bataljons, tā 3. rotai 26. septembrī atvairot četrus ienaidnieka bataljonus, bet kopā ar 4. rotu 27. septembrī atvairot deviņu ienaidnieka bataljonu uzbrukumu. Naktī no 6. uz 7. oktobrī 19. divīzija atstāja Siguldas līniju un uzsāka virzību uz Kurzemi.

Kurzemes cietoksnī

44. grenadieru pulka virsnieki Kurzemes kauju laikā.

Pārvietojoties pa militārā un civilā transporta pārblīvētajiem ceļiem maršrutā Āgenskalns, Kalnciema šoseja, Kalnciems un Batari, 19. divīzijas vienības 11. oktobrī sasniedza Džūksti. 12. oktobrī pienāca pavēle izvietoties līnijā Rasas—Eglītes—Gardenes stacija, 44. pulkam ieņemot kreiso flangu ar I bataljonu, II bataljonam atrodoties divīzijas rezervē. 16. oktobrī, pēc ienaidnieka uzbrukumiem citos divīzijas sektoros, pulks saņēma pavēli pāriet uz pozīcijām dažus kilometrus tālāk, 44. pulkam ieņemot divīzijas kreiso spārnu no Gardenes stacijas līdz Straģiem un 42. pulkam novietojoties rezervē. Atiešanu bija paredzēts segt 44. pulka II bataljonam majora Zālītes vadībā, taču tam nebija noteikts, cikos sekot pārējām vienībām - rezultātā bataljons nonāca ielenkumā un tikai ar zaudējumiem tam izdevās izlauzties un pievienoties pārējai divīzijai.

17. oktobrī bija novērojama ienaidnieka spēku koncentrēšanās pulka pozīciju priekšā, uz to reaģējot pulka vadība frontē novietoja abus bataljonus, vienai rotai no katra atstājot rezervē, un 19. oktobrī sekoja uzbrukums I bataljona un blakus novietotā vācu 504. pulka labā spārna sektorā, to gan izdevās atvairīt. 20. oktobra rītā ienaidniekam izdevās ielauzties I bataljona iecirknī, taču ar 1. rotas atbalstu to izdevās padzīt, pusdienlaikā notika vēl viens iebrukums, ko likvidēja ar 7. rotas palīdzību. 21. oktobrī I bataljona 2. rotas iecirknī ielauzās pieci tanki, taču tos tuvcīņā izdevās iznīcināt, vairākus sašaujot seržantam Šiņķim. 21. oktobra pievakarē ienaidniekam ar tanku atbalstu izdevās ieņemt augstieni 73,0 starp 44. pulka un vācu 505. pulka pozīcijām, taču tā atgūšanai pulka komandiera rīcībā vairs rezerveju nebija - šī iemesla no pulka štāba rotas un pulka štāba ziņnešiem sastādīja trieciena vienību. Ar 504. pulka komandieri tika panākta vienošanās uzbrukt 21:00, tumsas aizsegā un bez artilērijas sagatavošanas lai pārsteigtu ienaidnieku nesagatavotu. Kalnu ieņemt izdevās ap desmit minūšu tuvcīņā, taču vācu vienības savu sektoru pa kreisi no tā neatguva - virsotni ienaidnieks pakļāva smagai artilērijas ugunij, ievainojot visus uzbrukumā iesaistītos virsniekus, taču 4. rotas komandierim leitnantam Homkam izdevās to noturēt. Neskatoties uz to, 504. pulka vienības tā arī atstāja virsotnes flangu atklātu un drīz pienāca korpusa komandiera pavēle to atstāt.

22. oktobra rītausmā ienaidnieks no virsotnes 73,0 uzsāka triecienu pret 44. pulka I bataljona labo spārnu, taču, atvelkot līniju ap 300 m tālāk no virsotnes, pulka vienībām izdevās noturēties un pret vakarpusi ienaidnieka uzbrukums apsīka. Pulkā ierindā bija palikuši ap 250 vīri. Pēc smagajām cīņām 44. pulka I bataljonu 27. oktobra naktī atvilka no frontes, taču jau 28. oktobrī atkal novietoja priekšējās līnijās starp Mazčankasu un Lukstiņiem, Bērzes upes rietumu krastā, austrumu krastā jau bija ienaidnieks. Ar mērķi padzīt ienaidnieku un paplašināt neitrālo joslu 4. novembrī tika plānots uzbrukums un tam gatavojoties no ierakumiem atvilkts II bataljons, aizvietojot ar vienu no 19. fizilieru bataljona rotām. Šādā stāvokli 44. pulka pozīcijas 3. marta rītā pārsteidza ienaidnieks, ielaužoties I bataljona aizmugurē, taču ar fizilieru bataljona un 44. pulka II bataljona palīdzību to izdevās padzīt. Ienaidnieka uzbrukumi turpinājās vēl 4. novembrī, lielākoties pret leitnanta Kovtuņenko komandēto 1. rotu, pievakarē to piespiežot pozīciju atstāt, taču arī šo iebrukumu izdevās likvidēt ar fizilieru bataljona 2. rotas palīdzību virsleitnantaSprinča vadībā.

Laiku līdz 1944. gada Ziemassvētkiem 44. pulks pavadīja nocietinoties un veicot izlūkgājienus; tika iegūti 28 gūstekņi - vairāk nekā jebkurai citai divīzijas vienībai, īpaši šajos uzdevumos izcēlās virsniekvietnieks Ansons. 18. novembrī pulka komandieris pulkvežleitnants Kociņš Brunumuižā sarīkoja svinības ar svētku parādi, mielastu un uzrunu. Pozīcijās 44. pulks ieņēma divīzijas labo spārnu starp Balšņām un Lutiķi, tā labajā flangā atradās vācu 93. kājnieku divīzija, bet pa kreisi 42. pulks. Pulka vienības bija novietotas šādi: labajā spārnā pulkam pakļautais 19. fizilieru bataljons, centrā II bataljons, bet kreisajā spārnā - I bataljons.

23. decembrī uzsāktais sestais Kurzemes lieluzbrukums 44. pulka pozīcijas skāra 24. decembrī, ap 10:30 pakļaujot kājnieku triecienam majora Zālīša komandēto II bataljonu, taču visi trīs ienaidnieka mēģinājumi ieņemt pozīcijas tik atsisti, zaudējot tikai vienu kritušo un astoņus ievainotos. Naktī no 25. uz 26. decembri divīzijas vadība izlēma mainīt kaujas līniju, pārvietojoties uz pozīcijām no Anneniekiem līdz Zvejniekiem, labo spārnu no Saulītēm līdz Stāvaiņiem (uz austrumiem no augstienes 73,0) ieņemot 44. pulkam, ar 6. rotu rezervē. 26. decembra vakarā ienaidniekam izdevās radīt pārrāvumu salaidē starp 44. un 43. pulku, taču I bataljona komandiera majora Praudiņa vadībā ar virsleitnanta Ādamsona komandēto 6. rotu un leitnanta Piķeļa komandēto riteņbraucēju vadu ar 43. pulka I bataljona vienību līdzdalību šo iebrukumu izdevās likvidēt, 3. rotas vadam virsniekvietnieka Ansona vadībā, izliekoties par ienaidnieka spēkiem, uz laiku ieņemot arī augstieni 73,0 un saņemot tur gūstekņus.

27. decembra pievakarē 44. pulku atvilka no pozīcijām, aizvietojot ar 93. vācu divīzijas 270. pulku, novietojot 44. pulka II bataljonu rezervē Pumpuros un I bataljonu ar tam taktiski pakļauto 19. fizilieru bataljonu 43. pulka pozīcijās, to kā smagi cietušu atvelkot no priekšējās līnijas. Pārgrupēšanās tika pabeigta 28. decembra 09:30, 44. pulka I bataljonam un 19. fizilieru bataljonam ieņemot sektoru no Bitšķēpiem līdz Birzniekiem divīzijas labajā spārnā. Ap 10:30 sākās ienaidnieka artilērijas uzbrukums, kam sekoja spēcīgs kājnieku trieciens, ieņemot Birzniekus un Rumbas, taču tās ar artilērijas atbalstu fizilieru bataljonam izdevās atgūt. Vienlaicīgi smagu uzbrukumu pārdzīvoja pulka labajā spārnā novietotā 1. rota virsleitnanta Sūnas vadībā, smagā tuvcīņā tā saruka līdz 2 ievainotiem virsniekiem, tostarp plaušās cauršauto Sūnu, un 9 kareivjiem, izdzīvojušie atgāja uz 270. vācu pulka līnijām. Bitšķēpus ieņēmušo ienaidnieku izdevās atsist 3. rotai ar smago ieroču atbalstu. Pēc tumsas iestāšanās pēkšņā triecienā 15:45 riteņbraucēju vadam leitnanta Piķeļa vadībā izdevās Bitšķēpu rietumu atgūt un atjaunot sakarus ar 270. pulku.

Ap 18:00 ienaidnieks atkal no Rumbām padzina fizilieru bataljona vienības, lai arī pozīciju izdevās atgūt, pulka komandieris pieņēma lēmumu to paturēt tikai kā priekšposteni, ne galvenās līnijas daļu. Divas fizilieru rotas pozīcijās līdz 20:00 nomainīja 44. pulka 8. rota. Naktī uz 28. decembri divīzija atgāja uz nākamo kaujas līniju no Jāņukroga līdz Kraupjiem, 44. pulkam ieņemot kreiso flangu. Paredzot, ka 44. pulka iecirknī paredzami smagākie ienaidnieka uzbrukumi, jo tas atradās uz vienīgā tehnikai caurejamā ceļa, pulka vienības novietojās divās līnijās viena aiz otras - II bataljons pirmajā līnijā un I bataljons otrajā ap 1,5 km tālāk.

32 cm Nebelwerfer 41 raķešu artilērija.

29. decembrī ienaidnieks uzsāka spēcīgu artilērijas sagatavošanu kam sekoja tanku uzbrukums, taču šaurajā 44. pulka sektorā to izdevās veiksmīgi atsist. Šajā kaujā 44. pulka rīcībā bija arī 18 32 cm vācu Nebelwerfer raķešu artilērijas iekārtas, kas tika izmantotas pret paredzamajiem ienaidnieka vienību pulcēšanās pulkiem. Artilērijas apšaudei no abām pusēm turpinoties visas dienas garumā, 44. izdevās noturēties. Pret vakaru ienaidnieka aktivitāte pierima.

Naktī uz 30. decembri 44. pulka vadībai no gūstekņiem izdevās uzzināt, ka 09:30 gaidāms uzbrukums. Izmantojot šo informāciju, pēc ienaidnieka 09:30 uzsāktās artilērijas sagatavošanas pulks atklāja artilērijas uguni pa ienaidnieka pulcēšanās vietām 10:00, nodarot būtiskus zaudējumus. 30. decembra kaujās iezīmējās ilgstoša cīņa par Vanagiem, pozīcijai mainot saimnieku vairākkārt - 10:15 to ieņēma ienaidnieks, ko ap 10:45 padzina virsleitnanta Ādamsona 6. rota, taču ap 13:00 tā jau atkal bija ienaidnieka rokās. Ap 14:00 Vanagus atguva virsleitnanta Šmita 7. rota, bet 17:00 tie atkal bija ienaidnieka pārziņā, ap 19:00 tos atkal iekaroja leitnanta Bitera 2. rota. No gūstekņiem izdevās noskaidrot, ka 44. pulks cīnījies pret sešiem ienaidnieka pulkiem no 21. gvardes divīzijas un 28. un 37. strēlnieku divīziju daļas.

31. decembrī atkal sekoja ienaidnieka artilērijas sagatavošana 09:30, tā kājniekiem ap 10:00 ieņemot Vanagus, 11:00 tos izdevās padzīt leitnanta Bitera rotai. Pēcpusdienā gar zeļu Zvejnieki-Vanagi ienaidnieka 37. strēlnieku divīzijas 91. pulks veica kājnieku uzbrukumu bez artilērijas atbalsta, faktiski tiekot iznīcināts.

Naktī no 1945. gada 2. uz 3. janvāri 44. pulku atvilka no Jāņukroga līnijas un sapulcināja Lestenes muižā, te divīzijas komandieris paziņoja, ka 5. janvārī 19. divīzija veiks uzbrukumu virzienā Ormaņi-Kātiņi, 44. pulkam virzoties uz priekšu labajā spārnā virzienā Mucenieki-Pūces. Pēc pavēles 44. pulkam bija uzbrukumu jāiesāk 5. janvāra 11:00, pārējiem pulkiem sekojot 11:20. Uzbrukums tika uzsākt pēc plāna un par spīti ienaidnieka pretestībai abiem pulka bataljoniem izdevās līdz 14:00 Pūces ieņemt. Divas II bataljona un divas 19. fizilieru bataljona rotas majora Zālīša vadībā turpināja uzbrukumu, līdz tumsai sasniedzot Dirbu-Augstkalnu ceļu ap 500 m uz austrumiem no Pūcēm. 44. pulka sektorā būtiska virzība uz priekšu nākamajā dienā nenotika un uzbrukums 9. janvārī noslēdzās, frontei stabilizējoties.

1945. gada 24. janvārī tiek iecelts par pulka komandieri pulkvežleitnanta Kociņa slimības dēļ tika iecelts I bataljona komandieris majors Praudiņš. 12. februārī 44. pulks atvairīja ienaidnieka uzbrukumus pret Pūcēm, Brūnumuižu un Stepīšiem. 17. martā 6. Kurzemes lielkaujas jākumā atkal notika uzbrukums Brūnumuižas pozīcijām, taču arī to izdevās atvairīt, 19. martā pulku pārsvieda aizsardzībai pie Bikstiem.

Pēc 6. lielkaujas noslēgšanās 30. martā frontē valdīja relatīvs miers. Pēdējā kauju posmā pulka vadība un uzbūve bija šāda:

Komandieris - pulkvežleitnants Galdiņš

• I bataljona komandieris - kapteinis Šeibelis
• II bataljona komandieris - majors Voldemārs Reinholds.

Kaujas gaitas 44. ieroču SS grenadieru pulks beidza ar Lielvācijas kapitulāciju 1945. gada maijā, Kurzemē.