21. Liepājas policijas bataljons
21. Liepājas policijas bataljons (vācu: 21. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 8. februārī ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 42. pulka I bataljons.[1]
Valsts | Trešais reihs |
---|---|
Pastāvēšanas laiks | 1942-1943 |
Pakļautība | SS un policijas vadītājs Ostlandē |
Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
Militārās operācijas | Kaujas Ļeņingradas frontē |
Komandieri | |
Komandieri |
Teodors Rutulis kapteinis Jakobs |
Izveidošana
labot šo sadaļu21. Liepājas policijas bataljonu saformēja pulkvežleitnants Teodors Rutulis 1942. gada 25. februārī Liepājā no Kurzemes apgabala brīvprātīgajiem. 30. martā bataljons izbrauca uz Ļeņingradas fronti 18 virsnieku, 84 instruktoru un 487 kareivju sastāvā, vadošais sastāvs bija šāds:
Bataljona komandieris - pulkvežleitnants Teodors Rutulis
- 1. rotas komandieris - kapteinis-leitnants Žanis Kāns
- 2. rotas komandieris - kapteinis-leitnants Miķelis Znotēns
- 3. rotas komandieris - virsleitnants Artūrs Ģinters.[1]
Dienesta gaitas
labot šo sadaļu1. aprīlī bataljons pa dzelzceļu ieradās Krasnoje Selo stacijā un novietojās 8 km netālajā Lemedinjaki sādžā, līdz jūlija sākumam bataljons izveda kaujas apmācības un veica kaujas līnijas nocietināšanas darbus. Bataljona apbruņojumā bija vācu un krievu šautenes, vācu, krievu un čehu patšautenes, krievu un franču ložmetēji un čehu ķiveres, savukārt formas tērpi bija no Latvijas armijas krājumiem. Frontē bataljonu novietoja jūlija sākumā, ierādot ap 6 km platu iecirkni austrumos un dienvidaustrumos no Urickas, frontē atradās visas bataljona vienības, rezervē netika atstāta neviena. 7. jūlijā notika pirmais ienaidnieka uzbrukums 1. rotas iecirknī, kuru aizstāvēja leitnanta Graumaņa komandētais vads, to izdevās veiksmīgi atvairīt, saņemot gūstekņus.
20. jūlijā ienaidnieka pārspēks pārrāva fronti 21. Liepājas bataljona sektorā un frontes stabilizēšanai tika piesaistīts 19. Latgales bataljons un 115. vācu policijas bataljons, taču arī ar šiem spēkiem ienaidnieku izdevās patriekt tikai 22. jūlijā. 20. jūlijā krita 2. rotas komandieris kapteinis Znotēns, kas bija uzlēcis uz ienaidnieka tanka un atrāvis lūku ar mērķi tajā iesviest granātu, taču viņu ķēra ienaidnieka kājnieku raidītās lodes. Šajā kaujā bataljons zaudēja 35 kritušos un no ievainojumiem mirušos, 139 ievainotus un 20 bez vēsts pazudušus, vissmagāk cieta kapteiņa Znotēna rota, tajā neskarti palika vien 6 vīri. Šajā kaujā ar varonību izcēlās arī vēlākais 19. fizilieru bataljona komandieris Ernests Laumanis.
Kaujas rajonā turpinājās līdz 28. jūlijam, pēc to noslēgšanās bataljona vienības frontē izkliedēja starp vācu un holandiešu vienībām, 11. augustā slimības dēļ komandiera amatu atstāja pulkvežleitnants Rutulis, vadību uzņēmās vācu policijas kapteinis Jakobs. 1942. gada rudeni bataljons frontē pavadīja mierīgi, nododoties pozīciju izbūves darbiem. Ar ziemas sākumu bataljonam ierādīja iecirkni ap 2 km pa labi uz ziemeļiem no Kiskino sādžas, šajā brīdī bataljons, nesaņemot papildinājumus, bija sarucis līdz 100 vīriem. Šeit bataljons mazākās sadursmēs ar ienaidnieku pavadīja laiku līdz 1943. gada janvārim, kad tika pārcelts uz Dugergofas rajonu.
1943. gada 8. februārī 21. Liepājas bataljons tika ieskaitīts 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 42. ieroču SS grenadieru pulkā kā I bataljons.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu