Ojārs Ābols

Ojārs Ābols (dzimis 1922. gada 25. jūlijā, miris 1983. gada 1. martā) bija latviešu gleznotājs un mākslas teorētiķis.

Ojārs Ābols
Pilnais vārds	Ojārs Ābols
Dzimis	1922. gada 25. jūlijā Rīga, Latvija
Miris	1983. gada 1. martā (60 gadu vecumā) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (Latvija)
Tautība	latvietis
Nozares	glezniecība, mākslas zinātne
Atbalstītāji	Romans Suta, Oto Skulme

Dzīves gājums

Dzimis 1922. gadā Rīgā. Ojāra Ābola tēvs bija angļu valodas skolotājs, kurš 1939. gadā repatriējās uz Vāciju, bet māte Marta Ābola — bērnudārza direktore, pārliecināta sociāldemokrāte.

No 1938. līdz 1940. gadam, mācoties Rīgas 2. ģimnāzijā, apmeklēja Romana Sutas studiju, kur nodibināja nelegālu komjaunatnes pulciņu. Tajā laikā viņš apguva pirmās gleznieciskās iemaņas. Tālāko glezniecības izglītību guva Gorkijā un Maskavā.

1941. gadā pieteicās 201. latviešu strēlnieku divīzijā.

1944.gadā Ābols iestājās Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā, bet pēc kara darbības beigas Latvijā tika norīkots strādāt dzimtenē, LPSR Mākslas darbinieku arodbiedrības revīzijas komisijā.

Līdz 1947. gadam bija LPSR Mākslas arodbiedrības centrālās komitejas priekšsēdētājs.

1947. gadā kļuva par PSKP biedru.

1946. gadā iestājās Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, kur mācījās pie Oto Skulmes. Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā, kuru viņš beidza ar izcilību ar diplomdarbu "J. Sverdlovs latviešu strēlnieku vidū Rīgā 1919. gadā".

1956. gadā Ābols ieguva zinātņu kandidāta grādu I. Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā Ļeņingradā. Atgriezies Latvijā, iesaistījās Mākslinieku savienības darbā. Bija ievēlēts par tās valdes locekli un Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāju.

Darbojās kā Latvijas kultūras komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs mākslas sekcijas locekļis.

XX gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē mainīja daiļrades stilu, aizejot no socreālisma, ietekmējoties no tendencēm pasaules mākslā. Septiņdesmitajos gados kļuva par vienu no zinošākajiem mākslas teorētiķiem Latvijā, analizēdams mākslas parādības sabiedrības procesu kontekstā.

Apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.

Daiļrade

Sākotnēji Ābols gleznoja vēsturiskas personības un ainavas. Vēlāk nāca detaļu vienkāršošana, skarba stila izmantošana. Viņa glezniecība kļuva ekspresīvāka, atklājās simbolu valodai un globālā mēroga problēmām. Būtiska nozīme bija apdarei, kur atklājās krāsu attiecības, faktūra, arī kolāžas. Ābols bija izcils zīmētājs uz uzskatīja līniju par svarīgo darba elementu, "virzienu telpā un kustībā".

"Mākslas mūžīgais uzdevums: atrast kopsakaru starp cilvēka dzīvi un pasaules spēkiem, no kuriem šī dzīve atkarīga." Ojārs Ābols.

Ābolam bija raksturīga filozofiska pasaules uztvere, kas centrēta humānismā un pasaules sociālo procesu skatījumā to sarežģītajās kopsakarībās, kontekstos un šķērsgriezumā. Citējot XX gadsimta filozofus, viņš izteica domu, ka cilvēks vispār nav pētāms ar zinātniskām metodēm. Bet "māksla spēj parādīt to, kas nekādā prāta konceptā nav ne ietverams, ne formulējams: cilvēka laimi, cerības, nojautas, izmisumu, nāvi, atdzimšanu, pārtapšanu, krišanu, augšāmcelšanos. Ja jūs meklējat patiesību par cilvēku, meklējiet to mākslas darbā!"

Izstādes

Ojārs Ābols eksponēja savus darbus izstādes no 1951.g. Maskavā, Rietumberlīnē, Kalē, Vīnē, Bergāmo, arī Latvijas pilsētās.

Astoņdesmito gadu sākumā Rīgā noorganizēja lielu laikmetīgās mākslas izstādi "Daba. Vide. Cilvēks", kurā sevi pieteica virkne jaunu mākslinieku (Andris Breže, Oļegs Tillbergs, Leonards Laganovskis u.c.). Izstādes atklāšanu Ābols nepiedzīvoja, jo 1983. gadā mira.

Ģimene

Ojārs Ābols bija precējies ar filoloģi Mirdzu Ābolu (viņu dēls ir mūziķis Juris Ābols (1950)), bet vēlāk ar mākslinieci Džemmu Skulmi (viņu meita ir māksliniece Marta Skulme (1962)).