Atvērt galveno izvēlni

201. latviešu strēlnieku divīzija (krievu: 201-я стрелковая Латышская дивизия vai 201-я стрелковая Латвийская дивизия) bija nacionāls karaspēka formējums Sarkanās Armijas sastāvā Otrā Pasaules kara laikā no 1941. gada 3. augusta līdz 1942. gada 5. oktobrim. Pēc kaujām pie Staraja Rusas divīzijai piešķīra nosaukumu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija (43-я гвардейская стрелковая Латышская дивизия).

Satura rādītājs

Izveide un piedalīšanās karadarbībāLabot

201. latviešu strēlnieku divīzija tika izveidota 1941. gada 3. augustā Gorkijas apgabalā Krievijā no izirušā 24. teritoriālā korpusa (bijušās Latvijas armijas) karavīriem, izmantojot 1941. gada maijā izformētās 201. strēlnieku divīzijas nosaukumu. Sākumā divīzija tika dēvēta gan par Latvijas, gan par latviešu divīziju, tās personālsastāvā bija 51% latviešu, 26% krievu, 17% ebreju, 3% poļu un 6% citu tautību karavīru. 1941.g. decembra sākumā divīzijā bija 10 348 karavīri, aptuveni 90% veidoja Latvijas Republikas (uz to brīdi LPSR) pilsoņi[1][2].

Kā pastāvīga karaspēka daļa nodibināta 12. septembrī, saņemot karogu un nododot zvērestu. Divīzijas sastāvā bija trīs kājnieku pulki, artilērijas pulks un palīgvienības (sakaru, tehniskā utt.).

1941. gada 1. oktobrī Maskavas kara apgabala vadība pavēlēja divīziju saukt par Latvijas divīziju.

Pavēle par došanos uz fronti tika saņemta 3. decembrī, 4.-5. decembrī divīzija sāka izvietoties ešelonos.

No 1941. gada 5. decembra līdz 1942. gada 10. janvārim divīzija piedalījās Maskavas aizstāvēšanas operācijā, zaudējot ap 55% karavīru.

1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurš bāzējās Gorohovecas nometnē, apmācīja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. Kopumā janvāra beigās divīzija tika papildināta ar 4358 cilvēkiem, no tiem 3611 bija latvieši no PSRS - vairs tikai 60% divīzijas sastāva veidoja Latvijas pilsoņi.[2]

No 1942. gada 2. februāra līdz 15. septembrim divīzija ar lieliem zaudējumiem piedalījās Staraja Rusas kaujas operācijā, frontes Ziemeļrietumu iecirknī 1. triecienarmijas sastāvā. 1942. gada pavasara un vasaras kaujās pie Staraja Rusas un Demjanskas atzīmēti divīzijas nopelni vērmahta spēku ielenkšanā t.s. Demjanskas katlā (Демянский котел). Ar cīņām Staraja Rusas purvos 1942. gada pavasarī saistās lielākā daļa karavīru atmiņu, lielâkoties par dzīves apstākļiem un izturību.[2]

Vairāk nekā 200 karavīru tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām.

Pēc smagās kaujas 1942.g. 25. oktobrī divīzija tika papildināta ar krievu karavīriem un pārformēta par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Tās komandieris ģenerālmajors Jānis Veikins nodevis zvērestu 1942.g. 19.oktobrī pie 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karoga Gorohovecā. Karogu divīzijas komandierim pasniedza A.Kirhenšteins.[3]

SastāvsLabot

  • 92. strēlnieku pulks,
  • 122. strēlnieku pulks,
  • 191. strēlnieku pulks,
  • 220. artilērijas pulks,
  • 10. atsevišķā zenītbaterija
  • 53. sapieru bataljons
  • 170. atsevišķais sakaru bataljons
  • atsevišķais iznīcinātāju prettanku divizions
  • atsevišķais izlūku bataljons
  • medicīnas sanitārais bataljons
  • atsevišķā ķīmiskās aizsardzības rota
  • autotransporta bataljons
  • lauka maizes ceptuve, lauka pasts, lauka kase

Divīzijas komandieriLabot

  • pulkvedis Jānis Veikins (1941.gada 13. augusts - 21. decembris),
  • pulkvedis Heinrihs Paegle (1941.gada 22. decembris - 1942. gada 3. marts),
  • pulkvedis Aleksejs Frolovs (1942. gada 4. marts - 1942. gada 6. maijs),
  • ģenerālmajors (no 1942. gada 4.augusta) Jānis Veikins (1942.gada 7. maijs - 5. oktobris).

PakļautībaLabot

  • no 1941. gada 1. oktobra - Maskavas kara apgabals,
  • no 1941. gada 3. decembra - 33. armijas sastāvā, Rietumu frontē,
  • no 1942. gada 2. februāra - 1. triecienarmijas sastāvā, Ziemeļrietumu frontē,
  • no 1942. gada 1. jūlija - Ziemeļrietumu frontes vadības tiešā pakļautībā,
  • no 1942. gada 1. oktobra - 3. rezerves armijas sastāvā.

AtmiņaLabot

Maskavas-Kijevas dzelzceļa līnijas 75. kilometra platforma par godu divīzijai 1958.gadā tika nosaukta par "Latviešu" (“Латышская”), turpat atrodas piemineklis un kritušo divīzijas karavīru brāļu kapi.[2][4]

308. strēlnieku divīzijas pulka štāba priekšnieks Igors Briežkalns un biedrības “Latviešu strēlnieku apvienība” atbalstu 2009.gadā sagatavojis grāmatu "No Narofominskas līdz Imulai: no pirmās līdz pēdējai stundai frontē...", kur ir apkopojošs vēstījums par latviešu karavīru gaitām Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas rindās.[5]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot