Ūdens bifelis

Ūdens bifelis jeb domesticētais Āzijas ūdens bifelis (Bubalus bubalis) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) mājdzīvnieks, kas pieder pie bifeļu ģints (Bubalus). Izšķir divas mājas ūdens bifeļu pasugas: upes bifeli (Bubalus bubalis bubalis) un purva bifeli (Bubalus bubalis carabanesis).

Ūdens bifelis Bubalus bubalis (Linnaeus, 1758)
Upes bifelis
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta	Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta	Vēršu apakšdzimta (Bovinae)
Cilts	Vēršu cilts (Bovini)
Ģints	Bifeļi (Bubalus)
Suga	Ūdens bifelis (Bubalus bubalis)
Pasuga	Upes bifelis (Bubalus bubalis bubalis)
Ūdens bifelis Vikikrātuvē

Upes bifeļus audzē Āzijā, Dienvidamerikā, Centrālamerikā, Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā. Arī dažos ASV štatos audzē ūdens bifeļus. Purva bifeli pamatā audzē Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā.

Ūdens bifeļu izmantošana

Ūdens bifeļus izmanto, lai uzartu rīsa laukus

Ūdens bifelis ir domesticēts pirms apmēram 5000 gadiem. Lielai pasaules daļai tas ir kļuvis par nozīmīgu mājdzīvnieku. Bifeļus izmanto, lai iegūtu pienu, gaļu, ādu, tos izmanto kā darba dzīvniekus zemes apstrādāšanai un kā nastu nesējus. To mēslus mēdz izmantot mēslojumam un apkurei. No visa pasaules piena vairāk nekā 5% iegūst no ūdens bifeļiem, toties kā Āzijas zemnieku saimniecību galvenais darba dzīvnieks tas ir 20—30% saimniecību.

Pēc 2000. gada datiem, pasaulē ir 158 miljoni ūdensbifeļu, no kuriem 97% tiek audzēti Āzijā. No bifeļu piena ražo pasaulē iecienīto mocarellas sieru. Piena tauku saturs ūdens bifelim ir augstāks nekā govs pienam. Pasaulē ir vairākas ūdens bifeļu šķirnes, kas selekcionētas atkarībā no tā, kam bifelis ir paredzēts. Ir šķirnes, kas paredzētas tikai darbam, un šķirnes, kas paredzētas tikai piena ieguvei vai gaļai.

Sistemātikas diskusijas

Zinātnieki uzskata, ka purva bifelis (B. bubalis carabanesis) būtu jāsistematizē kā atsevišķa suga

Ūdens bifelim šobrīd tiek izdalītas divas pasugas: upes bifelis (B. bubalis bubalis), kas ir izplatīts Āzijas rietumos un citur pasaulē, un purva bifelis (B. bubalis carabanesis), kuru kā mājdzīvnieku audzē Dienvidaustrumāzijā un Filipīnās. Reizēm kā trešo pasugu sistematizē savvaļas Āzijas ūdens bifelis (B. bubalis arnee), kuru pieņemts uzskatīt par visu domesticēto ūdens bifeļu priekšteci. Tomēr visbiežāk savvaļas ūdens bifeli un domesticēto ūdens bifeli sistematizē kā divas atšķirīgas sugas. Pēdējo gadu DNS pētījumos ir atklāts, ka purva bifelis un upes bifelis ir daudz tālāki radinieki, nekā zinātnieki līdz šim bija pieņēmuši. Ģenētiskās analīzes pierāda, ka abas pasugas viena no otras ir nodalījušās pirms 1,7 miljoniem gadu. Turklāt purva bifelis ir tuvāk radniecīgs Mindoras bifelim, jo abi viens no otra nodalījušies pirms 1,5 miljoniem gadu. Zinātnieki uzskata, ka purva bifelis būtu jāizdala kā atsevišķa suga.

Izskats un īpašības

Pieaudzis ūdens bifelis sver apmēram 1 tonnu, tā ķermeņa garums ir 2,4—3 m, augstums skaustā 1,5—1,9 m. Tēviņi ir par 1/3 daļu lielāki nekā mātītes. Tas ir masīvs un spēcīgs dzīvnieks ar platiem, lieliem, sirpveidīgiem ragiem. Ragi ir abiem dzimumiem, bet tēviņiem tie ir lielāki nekā mātītēm. Reizēm ragi var sasnegt 2 metru garumu. Salīdzinājumā ar citiem dobradžiem ūdens bifelim ragu pamatnes ir novietotas visplatāk un tālāk no visiem. Ūdens bifelim ir platas pēdas, kas piemērotas staigāšanai pa dūksnainu pamatu. Tam ir samērā garš, asspalvains matojums, kas ir pelnu pelēks vai melns. Kājas līdz ceļgaliem ir gaišas. Tā aste salīdzinājumā ar citiem vēršiem ir gara, un astes galā ir pušķis. Tās garums ir 60—100 cm. Pakaklē ūdens bifelim ir gaiša "V" veida zīme.

Uzvedība un barība

Dienas vidū, kad ir karsts, ūdensbifelis atvēsinās ūdenī vai dubļos

Parasti dzimst viens teļš divos gados

Ūdens bifeļi ir sociāli dzīvnieki. Tie veido barus, kas sastāv no 10—20 dzīvniekiem, bet barā var būt arī 100 bifeļu. Bifelis uzturas vietās, kur ir iespēja gan baroties, gan padzerties, gan iegulties ūdenī un atpūsties. Grupas līdere parasti ir vecākā govs. Kad tēviņi sasniedz 3 gadu vecumu, tie pamet govju baru. Tēviņi veido buļļu barus, kuros ir apmēram 10 indivīdu. Vecāki un nobriedušāki buļļi parasti ir vientuļnieki, kas bieži uzturas govju bara tuvumā. Ūdens bifelis var būt aktīvs gan dienā, gan naktī. Tas ir ļoti jūtīgs pret karstumu, jo tam ir mazāk attīstīta svīšana nekā citiem vēršu cilts dzīvniekiem. Lai atvēsinātos, tas vārtās dubļos un ūdenī. Dubļi, lai atvēsinātos, ir daudz efektīvāki, jo izžūst lēnāk nekā ūdens. Dubļi bifeli arī sargā no kukaiņu dzēlieniem.

Visbiežāk ūdens bifelis ganās agri no rīta un vēlu vakaros. Tas barojas ar sulīgu un mīkstu zāli un dažādiem ūdensaugiem. Dienas vidū, kad laiks kļūst karsts, bifelis atpūšas dubļos vai ūdenī. Bieži no ūdens laukā ir tikai nāsis un acis. Ja bifelim nav pieejama kāda peļķe, tas meklē ēnu, lai izbēgtu no karstuma. Tam ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža, bet redzei ir mazāka nozīme.

Reprodukcija

Dzimumbriedumi mātītes sasniedz 1,5 gadu vecumā, bet tēviņi 3 gadu vecumā. Riests ūdens bifeļiem sākas lietus sezonā. Kā visus mājdzīvniekus, to pārošanos pamatā regulē cilvēks. Bet, ja bifeļi dzīvo pussavvaļas apstākļos, tad šajā laikā govju barus apciemo buļļi, bet tiem nav sociāla ietekme uz govju baru. Pēc sapārošanās tie no govju bara tiek padzīti. Buļļi cenšas uzturēties govju tuvumā, un reizēm starp tiem izceļas riesta cīņas, kurās viens otru var nopietni savainot. Mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. Parasti piedzimst 1 teļš, bet reizēm var piedzimt 2 teļi. Grūsnības periods ilgst 300—340 dienas. Tas ir garākais grūsnības periods no visiem dobradžiem. Jaundzimušais teļš sver 35—40 kg. Mātes teļus zīda ar pienu 6—9 mēnešus. Bifeļu dzīves ilgums ir apmēram 12 gadi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ūdens bifelis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Buffaloes
• Breeds of Livestock Arhivēts 2011. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Buffalo QTL Research