Ziemsvētku Sala
- Šis raksts ir par salu Indijas okeānā. Par Kiribati piederošo salu skatīt rakstu Kiritimati.
Ziemsvētku Sala ir Austrālijas teritorija Indijas okeānā. Tā atrodas 2600 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Austrālijas pilsētas Pērtas, 500 km uz dienvidiem no Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas un 975 km no Kokosu (Kīlinga) Salām. Uz salas dzīvo 2 072 iedzīvotāji, kuri dzīvo vairākās apdzīvotās vietās salas ziemeļu daļā. To sauc par "Ziemsvētku salu", jo tā tika atklāta Ziemassvētkos 1643. gada 25. decembrī.
| Ziemsvētku Salas Teritorija Territory of Christmas Island |
||||
|---|---|---|---|---|
|
||||
| Himna: Advance Australia Fair |
||||
 |
||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Flaiingfiškova (Setlmenta) | |||
| Valsts valodas | angļu valoda (de facto) | |||
| Valdība | Federāla konstitucionālā monarhija | |||
| - | Karalis | Čārlzs III | ||
| - | Austrālijas ģenerālgubernators | Maikls Džefrijs | ||
| - | Administrators | Neils Lukass | ||
| Austrālijas teritorija | ||||
| - | Suverenitāte nodota Austrālijai | 1957.g. | ||
| Platība | ||||
| - | Kopā | 135 km² | ||
| Iedzīvotāji | ||||
| - | iedzīvotāji 2006. gadā | 1493 | ||
| - | Blīvums | 11,06/km² | ||
| Valūta | Austrālijas dolārs (AUD) |
|||
| Laika josla | (UTC7) | |||
| Interneta domēns | .cx | |||
| ISO 3166-1 kods | 162 / CXR / CX | |||
| Tālsarunu kods | +61 | |||
Ģeogrāfiskā izolētība un minimālā cilvēku iejaukšanās ļāvusi salā saglabāties daudzām endēmiskām augu un dzīvnieku sugām, kas ieinteresē zinātniekus un naturālistus.[1] 63% no tās 135 kvadrātkilometru platības (52 kv mi), ir Austrālijas nacionālais parks. Uz salas notiek fosfāta ieguve.
Vēsture
labot šo sadaļuPirmie eiropiešu apmeklējumi
labot šo sadaļuKapteinis Viljams Mainors nosauca salu par Ziemsvētku salu, jo viņš brauca tai garām ziemassvētku laikā 1643. gadā.[2] Sala tika iekļauta angļu un holandiešu navigācijas diagrammās jau 17. gadsimtā sākumā, bet kartēs tā nebija iekļauta līdz 1666. gadam, jo sala pirmoreiz tika iekļauta holandiešu kartogrāfa Pītera Gūsa publicētajā kartē. Gūss apzīmēja šo salu ar nosaukumu "Mony", kuras nozīme ir neskaidra.[3] Angļu navigators Viljams Dampīrs uz angļu kuģa "Cygnet" klāja veica pirmo braucienu apkārt salai 1688. gada martā. Viņš atklāja, ka sala ir neapdzīvota.[4] Dampīrs centās sasniegt Kokosu salas no Jaunās Holandes. Viņa kuģis novirzījās no kursa austrumu virzienā, ierodoties Ziemsvētku salā 28 dienas vēlāk. Divi viņa apkalpes locekļi bija pirmie eiropieši, kuri uzkāpa uz Ziemsvētku salas. Denjels Bīkmens nākamais apmeklēja salu un aprakstīja savu ceļojumu savā 1718. gadā izdotajā grāmatā.
Salas izpēte un aneksija
labot šo sadaļuPirmo mēģinājumu izpētīt salu veica kuģa “Amethyst” apkalpe 1857. gadā. 1887. gadā Kapteinis Džona Maklērs uz kuģa HMS Flying Fish atklāja noenkurošanās vietu līcī un izveidoja nelielu, bet interesantu floras un faunas kolekciju, kuru viņš ieguva no salas. Nākamajā gadā Pelhams Aldričs uz kuģa HMS Egeria, desmit dienas apmeklēja salu kopā ar Džozefu Džeksonu Listeru un savāca lielāku bioloģisko un mineraloģisko kolekciju. Starp klintīm, kuras ieguva un iesniedza sers Džons Murejs izskatīšanai bija daudz gandrīz tīru fosfāta kaļķu. Šis atklājums noveda pie salas aneksijas 1888. gadā un iekļaušanas Šauruma apmetņu kroņa kolonijā (Сrown Colony of the Straits Settlements).
Apmetņu veidošana un salas izmantošana
labot šo sadaļuDrīz pēc tās anektēšanas Klūnijs Ross, Kokosu salu īpašnieks, salas krastā izveidoja nelielu apmetni, lai savāktu koksni un materiālus, kuras varētu aizvest uz Kokosu salām.
Fosfāta ieguve sākās 1890. gadā izmantojot nolīgtus strādniekus no Singapūras, Malakas un Ķīnas. Džons Deiviss Marijs, tika nosūtīts uz Ziemsvētku salu, lai uzraudzītu darbību fosfāta raktuvēs un kuģošanu. Marijs bija pazīstams kā "Ziemsvētku salas karalis" līdz 1910. gadam, kad viņš apprecējās un apmetās Londonā.[5][6]
Salu pārvaldīja Lielbritānijas fosfātu ieguves pilnvarotie un rajonu amatpersonas no Apvienotās Karalistes koloniālā biroja, un vēlāk to uzraudzīja Singapūra.
Japāņu okupācija
labot šo sadaļuOtrā pasaules kara laikā, 1941. gada decembrī, Ziemsvētku sala bija mērķis japāņu okupācijai, bagāto fosfātu atradņu dēļ.[7] Japāņi pirmo uzbrukumu veica 1942. gada 20. janvārī, kad japāņas zemūdene ES-59 ar torpēdām bombardēja Norvēģijas kravas kuģi Eidsvold.[8] Kuģis galu galā nogrima. Lielākā daļa Eiropas un Āzijas personāla un viņu ģimenes tika evakuēti uz Pērtu. 1942. gada februāra beigās un marta sākumā Japāna veica divus gaisa reidus. Japānas jūras spēku bombardēšana 7. martā lika virsniekam uzvilkt balto karogu,[7] bet kad japāņu jūras spēki brauca prom, britu virsnieks uzvilka Lielbritānijas karogu vēl vienu reizi.[7] Naktī no 10. līdz 11. martam Indijas karaspēks, kuru atbalstīja sikhu policisti, organizēja dumpi, kas noveda pie piecu britu karavīru slepkavības un 21 eiropiešu ieslodzījuma.[7] 1942. gada 31. marta rītausmā ducis japāņu bombardieru uzsāka uzbrukumu salai, iznīcinot salas radio staciju. Tajā pašā dienā Japānas flotes deviņi kuģi ieradās uz salu un tā padevās. Apmēram 850 vīri no 21. un 24. Japānas īpašajiem spēkiem devās uz salu un okupēja to.[7] Sabotētie piederumi tika salaboti un tika atsākta fosfāta ieguve un tās eksports.
Tā kā kuģi ‘Nissei Maru’ 1942. gada 17. novembrī pie piestātnes torpedēja un sabotēja,[9] nozīmēja to, ka tikai nelielu fosfātu daudzumu okupācijas laikā eksportēja uz Japānu. 1943. gada novembrī, vairāk nekā 60% no salas iedzīvotājiem tika evakuēti uz Surabajas ieslodzījuma nometnēm, atstājot 500 ķīniešus un malajiešus, un 15 japāņus uz salas. 1945. gadā oktobrī britu kuģis HMS Rother ieņēma Ziemassvētku salu.[10][11][12][13] 1946. gadā Ziemsvētku salu iekļāva Singapūras kolonijas sastāvā. 1947. gadā septiņi Britu Indijas karaspēka dumpinieki tika izsekoti un pieci no viņiem tika notiesāti uz nāvi, tomēr jaunās neatkarīgās Indijas un Pakistānas valdības sodu samazināja uz mūža ieslodzījumu.[7]
Austrālijas sastāvā
labot šo sadaļuPēc Austrālijas lūguma Apvienotā Karaliste 1955. gadā salu nodeva Austrālijai. 1957. gadā Austrālijas valdība samaksāja Singapūras valdībai 20 000 000 $ kompensāciju, skaitlis balstās galvenokārt uz aptuveno fosfāta vērtību, no kuras atteicās Singapūra.[14][15]
Saskaņā ar Lielbritānijas Ministru kabineta lēmumu 1573, 1958. gada 9. septembrī D.E Nīkels tika iecelts par jaunās teritorijas pirmo oficiālo pārstāvi.[16] Džons Viljams Stouks bija nākamais pārstāvis un valdīja no 1960. gada 1. oktobra līdz 1966. gada 12. jūnijam. Pēc viņa aizbraukšanas viņu slavēja visi salas iedzīvotāji. 1968. gadā, oficiālā sekretāra tituls tika pārdēvēts par administratoru un kopš 1997. gada Ziemsvētku sala un Kokosu (Kīlinga) Salas tiek sauktas par Austrālijas Indijas okeāna teritorijām un abām ir viens administrators, kas dzīvo uz Ziemsvētku salas.
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuSala atrodas 2600 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Austrālijas pilsētas Pērtas, 500 km uz dienvidiem no Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas, 975 km no Kokosu (Kīlinga) salām un 2 748 uz rietumiem no Dārvinas. Sala ir aptuveni 19 kilometrus gara un 14.5 km plata. Kopējā zemes platība ir 135 kvadrātkilometri ar 138,9 km garu krasta līniju.
Stāvas klintis gar krastu pēkšņi pieaug uz centrālā plato. Pacēlums svārstās no jūras līmeņa līdz 361m pie Marija kalna. Uz salas galvenokārt ir tropiskie meži, no kuriem 63% ir Austrālijas nacionālā parka teritorija.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Save Christmas Island – Introduction». The Wilderness Society. 2002. gada 19. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 14. aprīlis.
- ↑ «Department of the Environment, Water, Heritage and the Arts – Christmas Island History». Australian Government. 2008. gada 8. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 4. martā. Skatīts: 2009. gada 26. aprīlis.
- ↑ sd&rgn=0.5309855310%2C0.5141004862%2C0.6401856402%2C0.6437601297&cmd=zoomin&width=400&x=200&y=199 «Digital Collections – Maps – Goos, Pieter, ca. 1616–1675. Paskaerte Zynde t'Oosterdeel Van Oost Indien (cartographic material) : met alle de Eylanden deer ontrendt geleegen van C. Comorin tot aen Iapan». National Library of Australia. Skatīts: 2009. gada 26. aprīlis.
- ↑ Gerard Carney. The constitutional systems of the Australian states and territories. Cambridge University Press, 2006. 477. lpp. ISBN 0-521-86305-8.
The uninhabited island was named on Christmas Day, 1643, by Captain William Mynors as he sailed past, leaving to William Dampier the honour of first landing ashore in 1688.
- ↑ William Walsh. A Handy Book of Curious Information. London : Lippincott, 1913. 447. lpp.
- ↑ James Jupp. «Christmas Islanders». The Australian People: An Encyclopedia of the Nation, Its People and Their Origins. Cambridge, UK : Cambridge University Press, 2001. 225. lpp. ISBN 9780521807890. Skatīts: 2017. gada 2. janvāris.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Klemen L. «The Mystery of Christmas Island, March 1942». Forgotten Campaign: The Dutch East Indies Campaign 1941–1942, 1999–2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. janvārī. Skatīts: 2015. gada 8. februārī.
- ↑ Klemen L. «Allied Merchant Ship Losses in the Pacific and Southeast Asia». Forgotten Campaign: The Dutch East Indies Campaign 1941–1942, 1999–2000.
- ↑ Robert J. Cressman. «The Official Chronology of the U.S. Navy in World War II Chapter IV: 1942». Hyperwar/.
- ↑ Public Record Office, England War Office and Colonial Office Correspondence/Straits Settlements.
- ↑ J. Pettigrew. Christmas Island in World War II. Australian Territories January 1962.
- ↑ Interviews conducted by J G Hunt with Island residents, 1973—77.
- ↑ Correspondence J G Hunt with former Island residents, 1973—79.
- ↑ «Island Life: Christmas Island: About». ABC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2002. gada 8. februārī. Skatīts: 2015. gada 9. februārī.
- ↑ «Christmas Island: History». WorldTravelGate.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2015. gada 9. februārī.
- ↑ «Mr D. E. Nickels and Mrs Nickels interviewed by Jan Adams in the Christmas Island life story oral history project». National Library of Australia.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemsvētku Sala.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)