Ziemeļu kotiks
Ziemeļu kotiks (Callorhinus ursinus) ir ausroņu dzimtas (Otariidae) jūras zīdītājs, kas ir vienīgā suga ziemeļu kotiku ģintī (Callorhinus).[1] Tā ir vienīgā kotiku suga, kas mājo ziemeļu puslodes ziemeļos.[2] Sastopams Klusā okeāna ziemeļu daļā, no Ziemeļamerikas krastiem austrumos līdz Āzijas krastiem rietumos.[3] Kopējā ziemeļu kotiku populācijā ir 650 000 īpatņu, populācijai ir tendence samazināties.[3]
| Ziemeļu kotiks Callorhinus ursinus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Canirfornia) |
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) |
| Dzimta | Ausroņi (Otariidae) |
| Apakšdzimta | Kotiki (Arctocephalinae) |
| Ģints | Ziemeļu kotiki (Callorhinus) |
| Suga | Ziemeļu kotiks (Callorhinus ursinus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Ziemeļu kotiks Vikikrātuvē | |
Izplatība labot šo sadaļu
Ziemeļu kotikam ir plašs izplatības reģions, kas aptver Klusā okeāna ziemeļu reģionu — Beringa, Ohotskas un Japānas jūru.[3] Ziemeļamerikas krastos dienvidu robeža sasniedz Kalifornijas pussalas dienvidgalu, bet Āzijas krastos Japānas dienvidgalu.[4] Dienvidrobeža jūrā sasniedz apmēram 35° ziemeļu paralēli.
Ziemas periodā ziemeļu kotiki mēdz klejot dienvidu virzienā. Krievijas populāciju īpatņi ieklejo jūrās pie Japānas dienvidkrastiem un Korejas līdz Dzeltenajai jūrai (okeāna rietumos), bet Aļaskas populācijas ieklejo Ziemeļu Ledus okeāna Boforta jūrā (ziemeļos) un Britu Kolumbijas piekrastes ūdeņos (austrumos), sasniedzot dienvidos Kalifornijas pussalas dienvidgalu.[3][5]
Populācijas labot šo sadaļu
Ziemeļu kotika vairošanās pludmales atrodas Krievijā (Kuriļu, Komandora un Tjuļeņija salās), Aļaskā (Pribilova salās un Bogoslova salā) un Kalifornijā. Vēsturiski galvenās ziemeļu kotiku vairošanās pludmales atradās Pribilova salās un arī Komandora salās. Tomēr pēdējos gados dēļ dažādiem apdraudējumiem populācijas šajās salās ir ievērojami samazinājušās, tādēļ arvien nozīmīgāks kļuvis Aleutu salu austrumreģions un Kuriļu salas.[3]
Mūsdienās joprojām 45% no kopējās populācijas vairoties dodas uz Pribilova salām Beringa jūrā,[3] apmēram 200 000—250 000 pulcējas Komandoru salās, 100 000 Tjuļeņija salās Sahalīnas tuvumā un 60 000—70 000 Kuriļu salās. Mazākas vairošanās populācijas (apmēram 5000 īpatņu) atrodas Bogoslova salā (viena no Aleutu salām), Sanmigelas salā (viena no Čenela salām) un Faralonu salās pie Kalifornijas krastiem.[5][6]
Ziemeļu kotika izplatība gandrīz pilnībā sakrīt ar ziemeļu lauvroņa izplatību, tādēļ reizēm vairošanās pludmalēs abu sugu kolonijas sajaucas kopīgā barā. Tas vērojams Krievijai piederošajās Kuriļu, Komandoru un Tjuļeņija salās. Pie Kalifornijas krastiem ziemeļu kotikam izplatības areāls pārsedzas ar Gvadalupes kotiku.[7]
Izskats labot šo sadaļu
Ziemeļu kotikam raksturīgs ekstrēms dzimumu dimorfisms — tēviņi ir daudz lielāki un smagāki nekā mātītes. Pieaudzis tēviņš ir par 30—40% lielāks un 4,5 reizes smagāks nekā mātīte.[3][8] Tēviņa ķermeņa garums sasniedz apmēram 2,1 m, svars 180—275 kg. Mātītes ķermeņa garums ir ap 1,4—1,5 m, svars 40—50 kg.[3][8]
Kažoka matojums ir ļoti biezs, ar dzeltenīgi brūnu un mīkstu pavilnu, to apklāj un aizsargā garākie un raupjākie akotmati. Pieaugušam tēviņam uz masīvajiem pleciem, kakla, krūtīm un muguras attīstās īsas, biezas, gaišākas krāsas krēpes. Kopumā kažoka krāsa liecina par īpatņa vecumu, dzimumu un dzīvnieka tā brīža aktivitātēm. Mātītēm un jaunajiem kotikiem laikā, kad tie atrodas jūrā, kažokam tipiski ir pelēks matojums. Vairošanās sezonas laikā matojums kļūst dzeltenbrūns, nokrāsojoties ar pludmales dubļiem un izkārnījumiem. Vecāki tēviņi parasti ir tumši brūni, gandrīz melni vai arī tumši pelēki, vai sarkanbrūni.[8]
Lai gan tēviņa galvaskauss ir masīvs, abiem dzimumiem galva izskatās proporcionāli maza, tā kā purns daļa ir īsa ar nelielu deguntiņu. Turklāt tēviņiem galvu vizuāli samazina arī masīvais, biezais kakls. Pieres daļa izcelta, īpaši tēviņiem, kuriem uz pieres veidojas kaula sabiezinājums (puns). Priekšējām airkājām uz plaukstām matojuma nav. Pakaļējās airkājas ir proporcionāli visgarākās no visiem airkājiem, jo ziemeļu kotikam ir ļoti gara pirkstu (tos savieno peldplēve) daļa.[9]
Arī mazās austiņas, salīdzinot ar citiem ausroņiem, ir garas un labi saskatāmas. Vecākiem dzīvniekiem ausu gali ir bez matojuma. Vibrisi jeb taustes mati ir ļoti gari. Pieaugušiem īpatņiem tie ir balti, jaunajiem kotikiem jaukti — melni un balti, arī pats mats var būt divkrāsains (pie pamatnes melns, galā balts), mazuļiem vibrisi melni. Acis proporcionāli lielas, īpaši mātītēm un jaunajiem tēviņiem. Pieaugušiem tēviņiem ilkņi lielāki nekā mātītēm un ar vecumu to lieluma starpība pieaug.[9] Biezais zemādas tauku slānis palīdz uzturēt ķermeņa temperatūru ledainajā ūdenī. Tas ietekmē arī aerodinamisko formu un atvieglo peldēšanu.
Ieradumi labot šo sadaļu
Ziemeļu kotiks ir viens no vispelaģiskākajiem airkājiem. Ārpus vairošanās sezonas tas ļoti reti vai vispār nekad neizkāpj krastā. Gada laikā tēviņš krastā vidēji pavada 45 dienas, bet mātīte 35 dienas. Mazuļi, līdzko beiguši zīst pienu un ir devušies jūrā, krastā izkāpj pēc 2—3 gadiem, parasti ziemeļu kotiks atgriežas savā piedzimšanas pludmalē.[3] Uzticība savai dzimšanas vietai ir tik spēcīga, ka kotiks atgriežas pat tad, ja salā tiek aktīvi medīts un tam draud briesmas.[8]
Ziemeļu kotiks ir samērā nesabiedrisks.[8] Jūrā to var novērot pa vienam vai pa pāriem. Grupas, kurās ir trīs vai vairāki kotiki, novērojamas ļoti reti. Lielākā kopīgā barošanās grupa, kas novērota ziemeļu kotikiem, bijusi ar apmēram 20 īpatņiem.[3][8] Ziemeļu kotiks no krasta aizklejo samērā tālu, līdz 160 km. Nirst parasti krēslas stundās (agri no rīta un vakarā) un naktī, jo medī zivis, kas nakts laikā ceļas augšup. Ja ir labas iespējas, tad medī arī dienā.[8] Kotiks zināmu laiku pavada arī guļot uz ūdens virsmas un ļaujoties straumei. Šajā laikā tas tīra sev kažoku vai guļ. Daudzi īpatņi aizklejo tālu uz dienvidiem, sasniedzot vai nu Japānu, vai Kaliforniju, īpaši raksturīgi tas ir jaunajiem kotikiem.[3]
Vairošanās sezonas laikā pieaugušie tēviņi vairošanās pludmalēs katrs nodibina savu teritoriju, kuru aizsargā no citiem tēviņiem, izrādot agresiju un spēku. Ja teritorijas robežas netiek pārkāptas, sakaušanās nenotiek. Mātītes vispār neveido nekādas savstarpējās attiecības nedz ar citām mātītēm, nedz ar tēviņiem, lai gan mātīte īslaicīgi ir vienota ar savu mazuli.[8]
Komunikācija labot šo sadaļu
Lai gan ziemeļu kotiks vairošanās sezonā uzturas ļoti blīvos, milzīgos baros, to savstarpējās attiecības un komunikācija ir ļoti vienkāršas. Tiem nav raksturīga nekāda kopīga grupas uzvedība vai hierarhija. Tēviņu galvenais komunikācijas veids ir savu tiesību pieteikšana uz teritoriju un tās noturēšana. Ļoti reti izceļas tieša, fiziska cīņa. Parasti tā ir iebiedēšana ar pozām un balsi. Mātīte partneri nemeklē aktīvi, bet gan izrāda tēviņiem, ka ir gatava pāroties. Tas ietver īpašu gaitu, sejas izteiksmi un speciālu vokalizāciju. Mazulim un mātei ir īpaši specifiska vokalizācija, ar kuras palīdzību abi viens otru atrod, kad māte atgriežas no barošanās jūrā. Tūlīt pēc dzimšanas māte pasauc mazuli un turpina to tā saukt katru reizi, kad iznāk krastā. Mazulis tai atbild ar tādu pašu saucienu.[8]
Barība labot šo sadaļu
Ziemeļu kotiks ir plēsīgs un galvenokārt barojas ar pelaģiskajām zivīm (apmēram 53 dažādas sugas) un kalmāriem (apmēram 10 sugas). Iecienītākās zivis ir heki, silķes, laši, lukturzivis, moivas, anšovi, pollaki un makreles.[3][4][8] Tomēr ziemeļu kotiks nav izvēlīgs un medī jebkādas zivis, kuras ir pieejamas.[8] Barības meklējumos kotiki, tāpat kā citi airkāji, izmanto vibrisus, kas, tuvojoties medījumam, uztver vibrācijas no ūdens viļņošanās, kuru izraisījusi potenciālā loma kustība. Šīs trīsas tiek pārnestas uz nervu galiem.
Vairošanās labot šo sadaļu
Ziemeļu kotikiem ir raksturīga poliginija. Tēviņi par mazuļiem nerūpējas un arī mātītes par tiem rūpējas ļoti minimāli. Pirmās 5—6 dienas pēc dzemdībām māte to zīda un apsargā, bet pēc tam galvenokārt tikai zīda un mazuļa aizsardzība ir minimāla.[8]
Vairošanās sezonas laikā katrs tēviņš ieņem noteiktu teritoriju, kurā sapulcējas 1—100 mātītes, bet vidēji lielā harēmā parasti ir apmēram 40 mātītes.[8] Pirmie ierodas tēviņi, parasti tie atgriežas savās piedzimšanas vietās. Katrs nostiprina savu teritoriju, kuru agresīvi aizsargā. Jo teritorija tuvāk krastam, jo tā ir vērtīgāka, jo tā vairāk patīk mātītēm. Kad ierodas mātītes, tās izvēlas teritoriju, nevis partneri. Ja mātīte nolēmusi pamest teritoriju, tēviņš to nespēj aizkavēt. Diezgan bieži tēviņš ir izvēlējies teritoriju, uz kuru atnāk dažas vai neatnāk neviena mātīte. Zinātnieki nav sapratuši, kāpēc šādos gadījumos tēviņš turpina sargāt savu teritoriju, nevis izvēlas jaunu vietu.[8] Pavirši vērojot ziemeļu kotikus, varētu domāt, ka tēviņi valda pār mātītēm, tomēr pārošanās procesu vada un kontrolē mātītes.[8]
Mātītes krastā ierodas laikā no jūnija beigām līdz jūlija beigām. Lielākā daļa mātīšu ir grūsnas, un parasti pēc vienas dienas piedzimst viens mazulis. Grūsnības periods ir ildzis 51 nedēļu, ietverot 3,5—4 mēnešus embrija attīstības miera periodu.[3][8] Piedzimstot mazulis ir 60—65 cm garš un sver 5,4—6 kg. Tam ir melns kažoks ar gaiši brūniem laukumiem uz sāniem, zem zoda un uz purna. Sasniedzot apmēram 3—4 mēnešu vecumu, kažoka matojums mainās un tā krāsa kļūst līdzīga mātītes kažokam — pelēka.[3]
Apmēram pēc 5—6 dienām pēc dzemdībām mātīte atkal pārojas ar izvēlētās teritorijas saimnieku, neatkarīgi no tā, cik tēviņš ir liels vai vecs.[8] Pēc tam mātīte uz dažām dienām (8—14 dienas) dodas jūrā baroties. Tad tā atgriežas, lai pabarotu mazuli. Kopumā māte to zīda ar pienu 3—4 mēnešus, ik pa laikam atstājot un atkal atgriežoties. Sasniedzot 4 mēnešu vecumu, mazulis pilnībā jau barojas ar zivīm, un mātīte beidz to zīdīt. Tad mātīte migrē uz dienvidiem uz pārziemošanas un barošanās vietām. Pēc tam ceļojumu uz dienvidiem uzsāk jaunie kotiki un pēdējie vairošanās pludmales pamet tēviņi.[8]
Auguma atšķirības starp mātīti un tēviņu sāk veidoties, kad jaunie tēviņi sasniedz 3—5 gadu vecumu. Šajā laikā mātītes ir sasniegušas dzimumbriedumu un tām dzimst pirmie mazuļi. Katru gadu dzimst viens mazulis, un mātīte ir vairoties spējīga līdz apmēram 23 gadu vecumam. Lai arī ziemeļu kotika tēviņi dzimumgatavību sasniedz 5 gadu vecumā, fiziski tie nobriest un spēj izturēt sīvo konkurenci, sasniedzot 8—10 gadu vecumu.[3][8] Tomēr tēviņu pārošanās gadi ir ļoti īsi, spējot izturēt konkurenci tikai dažas sezonas.[8] Ziemeļu kotiks var sasniegt 26 gadu vecumu.[8]
Ienaidnieki labot šo sadaļu
Ziemeļu kotiku galvenie ienaidnieki ir lielās haizivis un zobenvalis.[4] Retos gadījumos mazuļus nomedī ziemeļu lauvronis vai polārlapsa, vai lielie jūras putni.[3]
Kotiki un cilvēki labot šo sadaļu
Ziemeļu kotiks kažokādas ieguvei medīts tūkstošiem gadu, bet tikai 18. gadsimtā uzsākās intensīvas komerciālās kotiku medības.[3] Laikā no 1786. gada līdz 1867. gadam tika nogalināti 2,5 miljoni kotiku, novedot pie straujas kopējās populācijas samazināšanās. Pirmie dzīvnieku aizsardzības pasākumi Pribilova salu kotiku populācijai tika pieņemti Krievijā 1834. gadā. Tomēr medību intensitāte drīz vien atjaunojās, kad ASV 1867. gadā no Krievijas nopirka Aļasku. Dramatisku kritumu populācija piedzīvoja laikā no 1870. līdz 1909. gadam, kad Pribilova salās no viena miljona kotiku 19. gadsimta beigās bija palikuši 216 000 īpatņu 1912. gadā (vēsturiski vismazākās ziemeļu kotiku populācijas gads).
1911. gadā ASV, Lielbritānija, Japāna un Krievija parakstīja vienošanos par kotiku medību aizliegumu uz pieciem gadiem, lai to populācija varētu atjaunoties.[10] Vienošanās bija spēkā 30 gadus, regulējot kotiku medības.[10] Vēlākos gados sekoja citas aizsardzībai veltītas vienošanās un likumi. Mūsdienās ziemeļu kotikus joprojām medī Krievijā un nelielā daudzumā vietējo iedzīvotāju vajadzībām Sentpolas salā Aļaskā.[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Mammal Species of the World: Genus Callorhinus
- ↑ «Dabas Muzejs: Plēsēji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. martā. Skatīts: 2019. gada 31. martā.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 3,17 IUCN: Northern Fur Seal
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Waerebeek, K. V., Wursi, B. "Northern Fur Sea Callorhinus ursinus" pp. 788–91 of Encyclopedia of Marine Mammals (edited by Perrin, W. F., Wursig, B and J. G.M. Thewissen), Academic Press; 2nd edition, (2008)
- ↑ 5,0 5,1 A Late Holocene vertebrate food web from southern Haida Gwaii (Queen Charlotte Islands, British Columbia)
- ↑ Trends in abundance of Steller sea lions and northern fur seals across the North Pacific Ocean
- ↑ IUCN: Guadalupe Fur Seal
- ↑ 8,00 8,01 8,02 8,03 8,04 8,05 8,06 8,07 8,08 8,09 8,10 8,11 8,12 8,13 8,14 8,15 8,16 8,17 8,18 8,19 8,20 ADW: Callorhinus ursinus
- ↑ 9,0 9,1 Randall R. Reeves; Brent S. Stewart; Phillip J. Clapham; James A. Powell (2002). National Audubon Society Guide to Marine Mammals of the World. Alfred A. Knopf, Inc. ISBN 0375411410.
- ↑ 10,0 10,1 «The Treaty as a Landmark in Marine Mammal Conservation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 11. decembrī. Skatīts: 2019. gada 31. martā.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- FAO: Callorhinus ursinus
- ARKive: Northern fur seal (Callorhinus ursinus)
- Neuro Science Library: Northern Fur Seal Arhivēts 2018. gada 16. martā, Wayback Machine vietnē.
- Sea Life Base: Callorhinus ursinus (Linnaeus, 1758) Arhivēts 2019. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- Северный морской котик Callorhinus ursinus Linnaeus, 1758