Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīca

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnams Rīgā, Ģertrūdes un Baznīcas ielas krustojumā, celts pēc arhitekta Johana Daniela Felsko projekta 1864.—1869. gadā. Baznīcas ēka iesvētīta 1869. gada 2. martā.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca
Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīca
Koordinātas: 56°57′28″N 24°07′19″E
Pamatinformācija
Valsts	Latvija, Rīga
Adrese	Ģertrūdes iela 8, LV-1010
Apkaime	Centrs
Statuss	Pabeigts
Celtniecība	1864—1869
Pielietojums	Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, smaile	63 m
Emporis Nr.	210606
Ārējā saite	gertrude.lv

Arhitektūra

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcas interjers

Baznīca ir tipisks eklektisma paraugs izkoptās neogotikas formās, trīsjomu pseidobazilika ar īsu transeptu. Baznīcas ārējā veidolā vērojama vertikālā dominante, ko akcentē daudzi dekoratīvie tornīši, kas grezno pākāpienveida zelmiņus, kontroforsus, torņa smailes pakāji. Baznīcas tornis ir ar pakāpeniski sašaurinātu apjomu, tas ir 63 m augsts, un tā smaile ir segta ar vara skārdu. Ārsienu apdarē izmantoti sarkanie ķieģeļi un betonā lieti arhitektoniskie elementi. 1912. gadā baznīcas altārgleznu nomainīja ar krucifiksu. Abās pusēs altārim atrodas Sv. Pētera un Sv. Jāņa skulptūras. Vitrāžas ir izgatavotas 19. gadsimta otrajā pusē un 1907. gadā E. Todes darbnīcā. Lielāko zvanu (diametrs 0,97 m) 1867. gadā no bronzas lējuši V.T. Donāts un J. C. Švens. Taču 1915. gadā tas evakuēts uz Krieviju un tikai 1923. gadā ticis atvests atpakaļ. Baznīcas ērģeles būvētas 1906. gadā V. Zauera firmā Frankfurtē pie Oderas un ir vienas no labākajām un melodiskākajām Rīgā.

Vēsture

Pirmās baznīcas uzcelšanas gads nav precīzi zināms, bet hronikās tā pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā, kad tā atradās ārpus Rīgas pilsētas mūra, priekšpilsētā. Nosaukta katoļu svētās ceļotāju aizgādnes Sv. Ģertrūdes (626.—659.) vārdā.

1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par luterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgā sākās t.s. „svētbilžu grautiņi” — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot, — kuru rezultātā arī Sv. Ģertrūdes baznīca tika izpostīta.

1589. gadā tika nolemts baznīcu atjaunot, atdodot to luterāņu draudzei (katoļticība bija ar likumu aizliegta, līdzšinējās draudzes locekļi vai nu izraidīti vai aizbēguši no pilsētas, vai mainījuši ticību). Darbi tika pabeigti 1591. gadā, bet nākamajā gadā tika nobruģēts ceļš līdz baznīcai, jo tas bijis grūti izbraucams lietus laikā. Poļu-zviedru kara laikā 1605. gadā, Kārļa IX karaspēkam aplencot Rīgu, zviedru karaspēka vadonis grāfs Mansfelds nodedzināja baznīcas ēku. 1656. gadā cara Alekseja I karaspēks aplenca Rīgu, pati baznīca palika neskarta, taču zvani un ērģeles tika aizvestas. Kad noturēt dievkalpojumus baznīcā nebija iespējams, draudzes atrašanās vieta uz laiku tika mainīta.

1700. gadā sākās Ziemeļu karš un baznīca atkal tika nopostīta. 1743. gadā pilsētas dome atvēlēja Sv. Ģertrūdes draudzei līdzekļus baznīcas celšanai. No 1753. līdz 1754. gadam ēka tika pilnīgi pārbūvēta un ieguva arī torni. 1753. gadā uzlikta torņa bumba un pie Rīgas zvanu lējēja Indriķa Birmaņa pasūtīti divi zvani. Rīgas tēlnieks Kurlavskis darināja altārim tabernākulu un apzeltītu krucifiksu, bet nedzirdīgais Jelgavas ērģeļu būvētājs J. Joachims — ērģeles, kuru prospektu izstrādāja Rīgas galdnieku meistars K. G. Apelbaums. 1755. gadā dzirnavnieku meistars Jānis Lichtverks dāvināja baznīcai torņa pulksteni, ko darinājis pulksteņmeistars Vihmans.

1778. gadā draudze nolēma celt jaunu baznīcu tagadējās Brīvības ielas sākumā, kur agrāk atradusies mūra baznīca. Jaunā baznīca tika celta no koka. Pamatakmens likts 1779. gada 8. aprīlī, bet to iesvētīja 1781. gada 29. augustā.

1812. gada kara laikā pēc kara gubernatora fon Esena pavēles tika nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, arī Ģertrūdes baznīca. 1812. gadā tagadējo Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī draudze uzcēla lūgšanu namu, ko iesvētīja 1817. gada 24. maijā. Par ērģelnieku strādāja bijušais Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas mūzikas profesors Augusts Lebrehts Bretšneiders (1771—1840).

19. gadsimta vidū, kad Rīgas vaļņus nojauca, nolēma koka ēkas vietā celt mūra baznīcu. Atjaunojot nodegušās priekšpilsētas, tika atstāta vieta Kalēju (tagad Ģertrūdes) un Baznīcas ielu krustojumā. Metu tagadējai baznīcai darināja arhitekts Johans Daniels Felsko (1813.—1902.). Mūrnieku meistars Krīgers uzņēmās veikt būvdarbus. Celtniecības darbi sākās 1864. gadā. Lielas grūtības radīja pamatu nostiprināšana, to dziļums vietām sasniedza 6,5 metrus. Būvdarbi beidzās 1866. gadā, kad 10. augustā tornim uzlika krustu. Dievnamu iesvētīja 1869. gada 2. martā.

Vēsturiski Sv. Ģertrūdes draudze bija vācbaltu draudze (1938. gadā vācu draudzē bija 4800 locekļu), bet 1920. gados varas iestādes lika tai ielaist ēkā arī divas latviešu draudzes (tomēr līdz 1939. gadam baznīcas saimniecisko un finansiālo dzīvi pārvaldīja baznīcas vācu administrācija). Vasarā dievkalpojumus apmeklēja līdz 200 cilvēkiem, bet ziemas mēnešos — līdz 460. Bībeles stundas apmeklēja apmēram 170 draudzes locekļu. Regulāri iznāca laikraksts St. Gertrud—Bote, visām Latvijas vācu draudzēm pieejams mēneša laikraksts Ev.—luth. Kirchenblatt. 1934. gadā tika pamatīgi restaurēta Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas apkures sistēma.

1948. gadā, apvienojoties trim draudzēm — t.s. akadēmiskajai (pr. M. Gaumigs), augšāmcelšanās (pr. O. Gerliņš) un Kristus (pr. K. Vārpa), tika izveidota jauna Vecās Svētās Ģertrūdes draudze (jo vācu draudzes locekļi bija Rīgu pametuši). 1948. gada 22. jūnijs ir oficiālā Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes izveidošanas diena, kad to reģistrēja pie Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģiskā kulta lietu padomes pilnvarotā P. Pizāna.

1959. gadā pabeigta baznīcas jumta ziemeļu puses rekonstrukcija, novākti kara laikā uzceltie baznīcas apakšējo telpu logu apmūrējumi, kā arī restaurētas 3 logu vitrāžas. Darbojās koris 35 cilvēku sastāvā. Padomju varas gados dažādos veidos tika mēģināts ierobežot draudzes darbību un pat iznīcināt to – gan liedzot reģistrācijas atļaujas mācītājiem, gan vairākkārt paaugstinot baznīcas apdrošināšanas maksājumus, kā rezultātā draudze atradās sabrukuma priekšā. 50. gadu vidū draudzes locekļu skaits samazinājās līdz 300 cilvēkiem, 70. gadu vidū — līdz 200 cilvēkiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca piedzīvoja lielu draudzes locekļu skaita pieaugumu.

Literatūra

• Daina Priedola—Lāce. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. (ceļvedis) — Letonica: Rīga, 2000., 21 lpp.

Ārējās saites

• Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas iekšskats 360 grādu panorāma