Svētbilžu grautiņi (Livonija)
Svētbilžu grautiņi Livonijā bija svētbilžu un grezno baznīcas iekārtu iznīcināšana, ko izraisīja greznības un svētbilžu kulta noliegums reformācijas laikā, 1524. gadā. Lielākajās Livonijas Konfederācijas pilsētās notika reformācijas piekritēju iebrukumi baznīcās, tās vispirms izpostot, bet pēc tam konfiscējot daļu baznīcas piederumu.
Vēsture labot šo sadaļu
Pēc Mārtiņa Lutera publiskās uzstāšanās pret Romas pāvestu 1521. gadā notika Svētās Romas impērijas Vormsas Reihstāgs, kurā Luteru pasludināja par ķeceri. Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522. gada 20. augustā Luteram nosūtīja vēstuli, kurā lūdza viņu kļūt par apustuli Paulu arī "Livonijai, kas ir galējā zeme Eiropas ziemeļos un kristīgajai pasaulei līdz šim gandrīz nepazīstama".[1] 1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu "Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Līvzemē, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem iekš Kristus".
1523. gadā Valmierā sāka sprediķot kažocnieks Melhiors Hofmanis, aicinot ne tikai nepakļauties pāvestam (kas jau bija noticis), bet uzsākt uzbrukumus katoļiem. Šo sprediķu ietekmē vairākās Livonijas pilsētās sākās nemieri.
Svētās Romas impērijas vācu zemēs 1524. gadā sākās Zemnieku karš. Vienlaicīgi 1524. gadā nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Grautiņu laikā vai arī vēlāko Kalendāra nemieru laikā pazuda slavenā Albrehta Dīrera 1520. gadā radītā altārglezna. Nākamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana Sv. Pētera un Sv. Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Doma katedrāli, kur bija divdesmit altāri.
Rīgas rāte, izmantojot situāciju, novembrī aizliedza Doma katedrālē rīkot dievkalpojumus, konfiscēja Romas katoļu baznīcas īpašumus, kā arī slēdza katedrāli un klosterus. Turpināja darboties tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri. Tad luterāņi vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jaspera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana, klosteru bibliotēku izpostīšana, milzuma mākslas darbu iznīcināšana un garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Sv. Jāņa baznīcā ierīkoja noliktavu. Pēc tam rāte to iznomāja rātskungam R. Šultem, kurš altārtelpā ierīkoja zirgu stalli, vēlāk arī govju un cūku kūti (rātei tikai pēc ilgstošas un sarežģītas tiesāšanās ap 1554. gadu izdevās panākt līguma uzteikšanu — pēc jumta un torņa atjaunošanas 1555. gada oktobrī baznīcu iztīrīja, un rāte to turpmāk izmantoja par pilsētas arsenālu, jo turpat līdzās vienā no klostera ēkām atradās lielgabalu lietuve).
Pamazām izpostītās baznīcu ēkas pārņēma luterāņu draudzes, bet klosteru īpašumus — Rīgas rāte.
Literatūra labot šo sadaļu
- Rubenis Andris. Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2000
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Leonid Arbusow, jun. Die Einführung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland (Quellen und Forschungen zur Reformationsgeschichte, Bd. III), Leipzig 1921.