Aleksandrs Tīpainis

Aleksandrs Imants Tīpainis (1886—1974) bija latviešu elektroinženieris, Pasta un telegrāfa departamenta sakaru tehnikas remonta galveno darbnīcu, vēlākās Valsts Elektrotehniskās fabrikas (VEF), direktors (1919—1931).

Aleksandrs Tīpainis Personīgā informācija Dzimis 1886. gada 9. augustā Cēsis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1974. gada 18. janvārī (87 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Tautība latvietis Nodarbošanās telegrāfa mehāniķis, inženieris Augstskola Latvijas Universitāte

Dzīvesgājums

Dzimis 1886. gada 9. augustā Cēsīs. Mācījās Cēsu pamatskolā un Millera reālskolā Cēsīs, tad mācījās par telegrāfa mehāniķi un līdz 1906. gada beigām remontēja telegrāfa aparātus Rīgas telegrāfa aparātu zālē. 1911. gadā Tīpainis kļuva par Tallinas telefona tīkla jaunāko mehāniķi, 1912. gadā par Ventspils telefona tīkla inspektoru.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā Tīpaini nosūtīja uz Tērbatas telefona kantori, bet pēc vācu Kurzemes ofensīvas 1915. gada aprīlī viņa pārziņā nodeva uz Tērbatu evakuētās Rīgas apgabala Pasta un telegrāfa pārvaldes mehāniskās darbnīcas, kurās strādāja 8 cilvēki. 1915. gada nogalē darbnīcu iekārtas aizveda uz Tveru, 1918. gadā uz Maskavu, kur A. Tīpainis kļuva par Maskavas telegrāfa darbnīcu priekšnieka palīgu.

Pēc Latvijas SPR nodibināšanas vecākais mehāniķis Aleksandrs Tīpainis 1919. gada janvārī darbnīcu iekārtas un rezerves daļas septiņos vagonos pārveda uz Rīgu un pēc varas maiņas kļuva par 1919. gada 10. jūnijā dibinātās Pasta, telegrāfa un telefonu pārvaldes sakaru tehnikas remonta darbnīcu vadītāju. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem — kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas pārcēla uz Slokas ielu 16 (tagadējo Nacionālā arhīva ēku), bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" pārcēlās uz bijušās rūpnīcas "Unions" korpusiem Brīvības gatvē 214. Līdztekus Tīpainis studēja Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, kuru absolvēja ar inženiera elektriķa diplomu. 1936. gadā kļuva par Rīgas telefona tīkla darbnīcas vadītāju. Kaut arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tīpaini atcēla no amata, tomēr viņš turpināja strādāt Rīgas sakaru pārvaldē.

Pēc Otrā pasaules kara Tīpainis 1948. gadā bija speciālo priekšmetu skolotājs Rīgas industriālajā politehnikumā un VEF tehnikumā. 1949. gada marta deportācijas laikā Tīpaini kopā ar ģimeni izsūtīja uz Amūras apgabalu, kur viņš strādāja par skolotāju Blagoveščenskas lauksaimniecības tehnikumā. Pēc Staļina nāves 1955. gadā viņam atļāva atgriezties Latvijā un strādāt par skolotāju Rīgas tehnikumos.

Miris 1974. gada 18. janvārī Rīgā, apglabāts 1. Meža kapos.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par izciliem sasniegumiem sakaru tehnikā Tīpaini pēc nāves apbalvoja ar J. Lintera prēmiju.