Uraninīts

Uraninīts (urāna piķis, nasturāns) ir ar urānu bagāts (88,15%) minerāls, kas galvenokārt sastāv no UO₂ (urāna oksīda), bet satur arī UO₃, svina, torija un retzemju elementu oksīdus. Tas vienmēr satur arī rādiju un hēliju, kas rodas, urānam sadaloties. Dažreiz tiek uzskatīts, ka franču fiziķis Anrī Bekerels 1896. gadā atklāja radioaktivitāti, izmantojot uraninīta paraugu, taču īstenībā tika izmantoti mākslīgi urāna sāļi. Marija Sklodovska-Kirī atklāja rādiju no Jahimovas (Čehija) atvestā uraninīta paraugā; šajā minerālā tika atklāti arī tādi radioaktīvi elementi kā polonijs un aktīnijs. Arī hēliju atklāja uraninīta paraugā pēc tam, kad šāda elementa eksistenci pierādīja Saules spektroskopiskie uzņēmumi. Uraninīts satur arī nelielu daudzumu svina izotopu — Pb-206 un Pb-207. Šie izotopi ir attiecīgi urāna izotopu U-238 un U-235 radioaktīvās sabrukšanas gala produkts.

Uraninīts
Klasifikācija
Klase	Oksīdi un hidroksīdi - Oksīdu minerāls, oksīdi ar metālu, badlejīta - uraninīta sērija
Štrunca ID	4/D.31-60
Ķīmiskā formula	Urāna oksīds, variē no UO2 līdz U3O8
Singonija	Kubiska
Īpašības
Krāsa	Melna vai tumši brūna, citreiz zaļgans atspīdums
Svītras krāsa	Melna vai tumši brūna
Habituss	Masīvs, graudains. Kristāli reti sastopami - kubiski.
Skaldnība	Neizteikta
Lūzums	Gliemežnīcas līdz nelīdzens
Cietība pēc Mosa skalas	5-6
Spīdums	Pusmetālisks, taukains
Caurspīdīgums	Necaurspīdīgs
Pleohroisms	Nav
Blīvums	10,3 - 10,5, urānam sabrūkot samazinās līdz 7,5 g/cm3

Rādija saturs uraninītā — aptuveni 0,1 mg/kg. Uraninīts nelielā daudzumā satur arī ārkārtīgi retu elementu — tehnēciju (ap 0,2 ng/kg), kurš rodas urāna-238 sabrukšanas procesā.

Uraninīts sastopams sulfīdus saturošajās hidrotermālajās dzīslās, kas atrodas skābajos magmatiskajos iežos, piemēram pegmatītos. Minerāls sastopams kā saplūdusi masa, ķekarveida agregāti. Ļoti reti atrodami arī kubiskas formas kristāli. Radioaktivitāte — 70 Bq/g līdz 150 kBq/g.

Izmantošana

Uraninīts ir galvenā urāna un rādija rūda. No uraninīta iegūtie radioaktīvie metāli tiek izmantoti plutonija iegūšanai tālākai atomenerģijas ieguvei. Aukstā kara laikā un arī mūsdienās, pamatojoties ar nepieciešamību iegūt izejvielas atomenerģētikas nepieciešamībām, uraninīts tiek iegūts kodolieroču izgatavošanai. PSRS savu kodolieroču izejvielas ieguva VDR Rūdu kalnos, kur atrodama labas kvalitātes uraninīta rūda. Mūsdienās uraninīta ieguves intensitāte ir jūtami kritusies.

Atradnes

Lielākās uraninīta atradnes ir Kanādas Ziemeļrietumu teritorijās (Greitbērleiks), kur tas atrodams lielā daudzumā asociācijā ar sudrabu. Visaugstākās kvalitātes uraninīts ar vislielāko urāna saturu atrodams citā Kanādas atradnē — Atabaskas baseinā Saskačevanas ziemeļu daļā. Uraninīts atrodams arī Čehijā (Jahimova), Austrālijā, Vācijā (Rūdu kalni), Kongo (Kasolo), Anglijā, Dienvidāfrikā (Vitvatersranda) un ASV (Ņūhempšīra, Konektikuta, Ziemeļkarolīna, Vaiominga, Kolorādo, Ņūmeksika).