Atvērt galveno izvēlni

Tour de France ir daudzdienu velobrauciens, kas notiek kopš 1903. gada. Sacīkstes galvenokārt risinās Francijā,[1] bet bieži vien daļēji arī tai tuvākajās kaimiņvalstīs. Tās katru gadu notiek jūlijā, aptuveni trīs nedēļu garumā. Velobrauciens nav noticis tikai no 1915. līdz 1918. gadam (Pirmā pasaules kara dēļ) un no 1940. līdz 1946. gadam (Otrā pasaules kara dēļ).

Tour de France
2019. gada Tour de France
Tour de France logo.svg
Datums jūlijs
Reģions Francija un tuvējās valstis
Nosaukums Tour de France
Vietējais nos. Le Tour de France (franciski)
Iesauka La Grande Boucle (franciski)
Disciplīna Šoseja
Sacensības Profesionāļu
Veids Daudzdienu sacensības
Organizators Amaury Sport Organisation
Sac. direktors Kristians Prudomē
Pirmoreiz 1903
Sacensības 105 (2018)
Pirmais uzv. Valsts karogs: Francija Moriss Garēns
Visvairāk uzvaru
Pēdējais uzv. Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Geraints Tomass

Satura rādītājs

AprakstsLabot

Tour de France ir pasaulē pazīstamākās velosacensības, kas parasti notiek 21 dienu, un dalībniekiem jāveic ap 3200 kilometriem.[2] Īsākā tūre bija 1904. gadā — 2420 kilometru, savukārt garākā — 1926. gadā ar 5745 kilometriem.[3] Trīs nedēļu sacīkstēs parasti ietilpst divas atpūtas dienas, kuras bieži vien izmanto, lai pārceltu sportistus no vienas pilsētas līdz otrai. New York Times salīdzinājis velobraucienu a maratona skriešanu vairākas dienas nedēļā, kā arī uzkāpšanu trīs Everestu augstumā.[4]

Komandu skaits var būt no 20 līdz 22, ar deviņiem riteņbraucējiem katrā. Katra no komandām saņem uzaicinājumu no organizatoriem — Amaury Sport Organisation. Komandas dalībniekiem ir atļauts savstarpēji palīdzēt. Katru vienību pavada menedžeri un mehāniķi automašīnās.

Riteņbraucēji tiek vērtēti pēc laika, ko viņi pavada sacīkstēs visos etapos kopā. Par uzvarētāju pasludina ātrāko sportistu kopvērtējumā. Tādējādi ir iespējams uzvarēt kopvērtējumā, pat netriumfējot nevienā no atsevišķajiem etapiem, kā tas notika 2010. gadā ar Alverto Kontadoru. Tā gadījies vēl sešas reizes. Bez kopvērtējuma dalībnieki sacenšas arī vairākās apakškategorijās — par titulu "Labākais kalnu braucējs", "Labākais sprinteris" u.c.

Parasti velosportisti katru posmu uzsāk kopā, lai gan ir izņēmumi — individuālie braucieni ar atsevišķu startu. Sportistiem jāapvieno gan sprintera, gan kalnu braucēja dotības. Lielākā daļa posmu notiek Francijas vidienē, tomēr sākot ar 1960. gadiem daži etapi tiek organizēti arī kaimiņvalstīs. Kopš 1975. gada velobrauciens finišē Elizejas laukos, Parīzē.

Daudzi no sacensību dalībniekiem tikuši pieķerti dopinga lietošanā. Sakarā ar to 2006. gada uzvarētāja tituls tika atņemts Floidam Lendisam un piešķirts Oskaram Sio Pereiro,[5] Arī 2010. gada uzvarētājs Alverto Kontadors zaudēja savu titulu un par uzvarētāju pasludināja otrās vietas ieguvēju Andi Šleku.[6]. 2012. gada oktobrī visi tituli tika atņemti septiņkārtējam (1999—2005) sacensību uzvarētājam Lānsam Ārmstrongam.[7]

DibināšanaLabot

Velobraucienu dibināja franču sporta izdevums L'Auto. Izdevums nespēja piesaistīt auditorijas uzmanību — tirāža stagnēja un krājās parādi. 1902. gada 20. novembrī notika izdevuma ārkārtas sēde Parīzē. Pēdējam vārdu deva atbildīgajam par riteņbraukšanas aktualitātēm, 26 gadus vecajam, Žo Lefevram. Viņš ierosināja rīkot sešu dienu sacīkstes, kas apvij visu valsts teritoriju, tādējādi ceļot L'Auto popularitāti.[8] Velobraucieni jau līdz tam bija izmantoti kā laikrakstu popularizējošs mērķis, taču nekas līdzīgs Lefevra ieteiktajam nevienam nav bijis pa prātam.

Ja viss izdotos kā ieplānots Lefevram, L'Auto ne vien vairākkārtīgi palielinātos tirāža, bet arī tas ļautu pārspēt konkurējošos izdevumus. Izdevuma finanšu direktoram Vikotram Godē ļoti iepatikās ideja, kuru viņš atbalstīja, sakot: "Lūk, mūsu seifa atslēgas. Ņemiet, cik ir nepieciešams!"[9] L'Auto par velobrauciena organizēšanu paziņoja 1903. gada 19. janvārī.

Pirmais velobrauciensLabot

Pirmais Tour de France velobrauciens notika 1903. gadā. Tika plānots, ka sacīkste notiks no 31. maija līdz 5. jūnijam un tajā būs pieci etapi, startējot Parīzē, bet piestājot arī Lionā, Marseļā, Bordo un Nantē. Ar laiku tika pievienota arī Tulūza, lai nebūtu pārlieku gari pārbraucieni Francijas dienvidos. Organizatori vēlējās startu dot naktīs, tādējādi katra etapa finišs būtu nākamās dienas pusdienlaikā. Taču šī ideja tika noraidīta, jo izrādījās pārlieku dārga lielākajai daļai braucēju. Pie šādiem noteikumiem sacensībām pieteicās vien 15 riteņbraucēji.[10]

Organizatori atmeta iepriekšējam plānam ar roku[11] un pārcēla Tour de France uz 1. jūliju. Sacensībās ieplānoti 19 posmi 19 dienu laikā. Turklāt katram velosportistam, kurš ierindojies pirmajās 50 pozīcijās piešķīra dienas naudu piecu franku apmērā. Pie dienas naudas varēja tikt tie riteņbraucēji, kuri kopsummā balvā nebija ieguvuši 200 frankus[12], kā arī katrā posmā vidējais ātrums bija jātur virs 20 km/h[13]. Pieci franki bija naudas summa, kādu braucējs varēja nopelnīt, visu dienu strādājot fabrikā.[14] Dalības maksa bija 10 franku apmērā, un kopvērtējuma uzvarētājs ieguva 12 000, kamēr katra posma ātrākais — pa 3000. Sacensību uzvarētājs saņēma tik lielu naudas balvu, kuru parasti strādnieki nopelnīja sešu gadu laikā. Tas pievilināja ap 70 dalībnieku.

Pirmajā Francijas tūrē triumfēja Moriss Garēns, kurš bija ātrākais pirmajā, kā arī pēdējos divos etapos. Pēdējās vietas īpašnieks no viņa atpalika par teju 65 stundām. Garēns sacīksti aizvadīja ar vidējo ātrumu 25,68 km/h.

'Pēdējā' tūreLabot

1903. gada sacensības izraisīja skatītājos un sportistos tik lielu ažiotāžu, ka organizatori paziņoja par pēdējā velobrauciena rīkošanu nākamajā gadā. Tas tādēļ, ka riteņbraucēji, lai uzvarētu, izmantoja netaisnas metodes. Dažu velosportistu fani pat piekāva konkurentus. Runāja, ka vadošie braucēji ātrāk finišu sasniedzot vai nu ar automašīnas, vai vilciena palīdzību.

Pēc 1904. gada sacīkstēm pirmie četri velobraucēji tika diskvalificēti. Tiesa, lēmumu Francijas Riteņbraukšanas savienība pieņēma vien 30. novembrī.[15] Tas esot darīts cerībā, ka ar laiku ažiotāža ap Tour de France aprims[16]. Organizatoru izdevums L'Auto pat publicēja uz vāka uzrakstu BEIGAS, tādējādi simbolizējot pēdējo velobraucienu. Organizatori bija pārliecināti, ka velobrauciens noslīcis paša panākumos.

Tiesa, jau nākamajā pavasarī atkal tika organizētas sacensības. Šoreiz gan posmiem bija jānotiek gaišajā diennakts laikā, lai blēdīšanās būtu acīmredzamāka. Galu galā velobrauciens attaisnoja uz sevi liktās cerības — līdz 1908. gadam L'Auto tirāža no 25 000 palielinājās līdz 65 000, bet sasniedza 854 000 1933. gadā.[17]

UzvarētājiLabot

BraucējiLabot

Uzvarētājs Valsts Reizes
Migels Indurains   Spānija 5 (1991., 1992., 1993., 1994., 1995.)
Bernārs Ino   Francija 5 (1978., 1979., 1981., 1982., 1985.)
Edijs Merkss   Beļģija 5 (1969., 1970., 1971., 1972., 1974.)
Žaks Anketils   Francija 5 (1957., 1961., 1962., 1963., 1964.)
Kriss Frūms   Apvienotā Karaliste 4 (2013., 2015., 2016., 2017)
Gregs Lemons   ASV 3 (1986., 1989., 1990.)
Luizons Bobē   Francija 3 (1953., 1954., 1955.)
Filips Tīss   Beļģija 3 (1913., 1914., 1920.)
Alverto Kontadors   Spānija 2 (2007., 2009.)
Lorāns Fiņons   Francija 2 (1983., 1984.)
Bernārs Tevenē   Francija 2 (1975, 1977.)
Fausto Kopi   Itālija 2 (1949., 1953.)
Džino Bartali   Itālija 2 (1938., 1948.)
Silvers Mass   Beļģija 2 (1936., 1939.)
Andrē Leduks   Francija 2 (1930., 1932.)
Nikols Frencs   Luksemburga 2 (1927., 1928.)
Otāvio Botehija   Itālija 2 (1924., 1925.)
Firmins Lambo   Beļģija 2 (1919., 1922.)
Lisjēns Petī-Bretons   Francija 2 (1907., 1908.)
Geraints Tomass   Apvienotā Karaliste 2018.
Vinčenco Nibali   Itālija 2014.
Bredlijs Viginss   Apvienotā Karaliste 2012.
Keidels Evanss   Austrālija 2011.
Andi Šleks   Luksemburga 2010.
Karloss Sastre   Spānija 2008.
Oskars Pereiro Sio   Spānija 2006.
Marko Pantānī   Itālija 1998.
Jans Ulrihs   Vācija 1997.
Bjarne Rīss   Dānija 1996.
Pedro Delgado   Spānija 1988.
Stīvens Ročs   Īrija 1987.
Jops Zūtemelks   Nīderlande 1980.
Lisjēns van Imps   Beļģija 1976.
Luiss Okaņa   Spānija 1973.
Jans Jensens   Nīderlande 1969.
Rožē Pinžons   Francija 1968.
Lisjēns Emārs   Francija 1967.
Feliss Džimondi   Itālija 1966.
Gastons Nensins   Itālija 1960.
Federiko Bahamontezs   Spānija 1959.
Šarlī Gols   Luksemburga 1958.
Rožē Valkovjaks   Francija 1956.
Hugo Koblets   Šveice 1951.
Ferdinands Kiblers   Šveice 1950.
Žans Robiks   Francija 1947.
Rožē Lapebī   Francija 1937.
Romēns Mess   Beļģija 1935.
Antonēns Maņs   Francija 1934.
Žoržs Spaišērs   Francija 1933.
Moriss de Vēls   Beļģija 1929.
Lisjēns Biss   Beļģija 1926.
Anrī Pelisjē   Francija 1923.
Leons Sjērs   Beļģija 1921.
Odils Defrajs   Beļģija 1912.
Gistavs Garigū   Francija 1911.
Oktāvs Lapizs   Francija 1910.
Fransuā Fabērs   Luksemburga 1909.
Renē Potjē   Francija 1906.
Luī Truseljē   Francija 1905.
Anrī Kornē   Francija 1904.
Moriss Garēns   Francija 1903.

ValstisLabot

Reizes Valsts
36   Francija
18   Beļģija
12   Spānija
10   Itālija
6   Apvienotā Karaliste
5   Luksemburga
3   ASV
2   Nīderlande
2   Šveice
1   Dānija
1   Vācija
1   Īrija
1   Austrālija

Latviešu velobraucējiLabot

Velobraucienā piedalījušies arī vairāki Latvijas pārstāvji. Pēteris Ugrumovs piedalījās 1990., 1994. un 1996. gadā. 1994. gadā viņš ieguva 2. vietu kopvērtējumā aiz spāņa Migela Induraina, izcīnot arī divas uzvaras atsevišķos posmos. 1996. gadā viņš kopvērtējumā palika septītais. Raivis Belohvoščiks piedalījās 1999., 2001. un 2002. gada velobraucienā. 1999. gadā finišu viņš nesasniedza, bet labāko rezultātu sasniedza 2001. gadā, kopvērtējumā paliekot 110. vietā. Vēl viens latvietis, kurš braucis šajā velobraucienā, ir Romāns Vainšteins, kas tūrē piedalījās 2000., 2001. un 2003. gadā. Augstākais sasniegums — 2000. gadā kopvērtējuma 82. vieta, kā arī vairākkārtēja iekļūšana līderu grupā sprinta finišos. Arī Arvis Piziks ir piedalījies šajā velobraucienā 1995., 1996., 2000. un 2002. gadā. 1995. gadā viņš ieguva savu augstāko vietu kopvērtējumā — viņš sasniedza Parīzi 91. vietā, bet nākamajā gadā velobrauciena finišu nesasniedza. 2013. un 2014. gadā startēja un finišu sasniedza Gatis Smukulis.

Gads Braucējs Vieta Laiks Sprinteru ieskaite   Kalnu karaļa ieskaite   Jauno braucēju ieskaite   Uzvarēti posmi
2018 Toms Skujiņš 82 86:10:54 67 35
2014 Gatis Smukulis 100 93:42:31 130
2013 Gatis Smukulis 119 87:17:46
2003 Romāns Vainšteins 116 87:09:30 12
2002 Raivis Belohvoščiks 118 84:51:42 58 61
Arvis Piziks 152 85:40:09 27
2001 Raivis Belohvoščiks 119 89:05:42 82 13
Romāns Vainšteins 132 89:42:24 11
2000 Romāns Vainšteins 82 95:11:18 3
Arvis Piziks 93 95:19:14 12
1999 Raivis Belohvoščiks NF
1996 Pēteris Ugrumovs 7 96:07:20
Kaspars Ozers NF
Arvis Piziks NF
1995 Arvis Piziks 91 95:42:54
Kaspars Ozers NF
1994 Pēteris Ugrumovs 2 103:44:17 3 2
1990 Pēteris Ugrumovs 45 91:45:02

DopingsLabot

Dopinga lietošana Tour de France laikā ir notikusi jau kopš pirmajām sacensībām 1903. gadā. Sākotnējo tūru dalībnieki lietoja dažādas vielas, to skaitā alkoholu un ēteri, lai nomāktu sāpju sajūtu, veicot ilgstošos izturības braucienus.[18] Vēlāk braucēji sāka izmantot dažādas substances, arī lai uzlabotu savu sniegumu un tūres organizatori, Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI), kā arī valdības iestādes ieviesa ierobežojumus, lai cīnītos ar šo praksi.

AtsaucesLabot

  1. Joel Gunter. «The Tour de France: a guide to the basics». London : The Telegraph, 2012. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2012. gada 30. jūlijs.
  2. UCI Regulations (2.6.011 izd.), pp. 43. Atjaunināts: 21 July 2009
  3. "Tour Honour Roll". Ride Media 2007 Official Tour de France Guide, Australian Edition: 172, 200–201. 2007
  4. Daniel Coyle. «What He's Been Pedaling». New York Times Magazine, 2006. gada 16. jūlijs.
  5. «'I am innocent,' Landis says after losing verdict». MSNBC.
  6. «CAS sanction Contador with two year ban in clenbuterol case». Cyclingnews.
  7. «"Sickened" UCI strips Armstrong of Tour wins». Geneva: Reuters.
  8. Les Woodland. The Yellow Jersey Companion to the Tour de France. London : Yellow Jersey Press, 2003. ISBN 0224080164.
  9. Goddet, Jacques (1991), L'Équipée Belle, Robert Laffont (Paris), ISBN 2-221-07290-1, p15
  10. Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903—2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p13
  11. Nicholson, Geoff (1991), Le Tour: the rise and rise of the Tour de France, Hodder and Stoughton, UK, ISBN 0-340-54268-3, p44
  12. Woodland, Les (2000), The Unknown Tour de France, Cycle Resources, USA, p28
  13. Chany, Pierre (1997) La Fabuleuse Histoire du Tour de France, La Martinière, France, ISBN 978-2-7324-2353-1, p21
  14. Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903—2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p131
  15. Seray, Jacques (1994), trans Yates, Richard, 1904: The Tour de France which was to be the last, Buonpane Publications, USA, ISBN 0-9649835-2-4, p154
  16. McGann, Bill and McGann Carol (2006), The Story of the Tour de France vol 1, Dog Ear, USA, ISBN 1-59858-180-5, p12
  17. «Torelli's History of the Tour de France: the 1930s or, All They Wanted To Do Was to Sell a Few More Newspapers». BikeRaceInfo.com. Skatīts: 2007. gada 27. maijs.
  18. [1][novecojusi saite] History, Drugs and the Tour de France by Tim Moore

Ārējās saitesLabot