Svētā Anna

Svētā Anna
	Sv. Anna un Joahims
Vissvētākās Jaunavas Marijas māte
Godā	kristietībā
Piemiņas diena	26. jūlijs, 25. jūnijs pareizticīgajā tradīcijā
Simboli	grāmata, durvis, kopā ar Jaunavu Mariju, Jēzu vai Svēto Joahimu
Svētais aizbildnis	cilvēki – bezbērnu pāri, galdnieki, grūtniecība, jātnieki, kalnrači, mājsaimnieki/ces, mātes, mežģīņu izgatavotājas, nabadzība, neauglība, strādājošas sievietes, vecvecāki, zirgkopji;; valstis un vietas – Bretaņa, Detroita, Filipīnas, Francija, Kanāda, Kvebeka, Puertoriko

Svētā Anna (grieķu: Αγία Άννα; ivritā: hannah — žēlastība, skaistums) ir Jēzus Kristus vecmāmiņa, Jaunavas Marijas māte, Svētā Joahima sieva.

Jaunavas Marijas māte kristiešu tradīcijā. Svētā Anna nav nosaukta Jaunās Derības — kanoniskajos evaņģēlijos, tomēr, pēc apokrifiskā Jēkaba evaņģēlija ziņām, viņa bija precējusies ar Svēto Joahimu un pēc daudziem bezbērnu gadiem viņai parādījies eņģelis, kurš vēstīja par Jaunavas Marijas piedzimšanu. Šim stāstam ir paralēles ar pravieša Sāmuela mātes Annas stāstu Vecajā Derībā.

Dzīvesgājums

Sena leģenda vēsta, ka Anna piedzima Jūdejā, kur Bētlemē bija viņas dzimtās mājas. Pēc nostāstiem viņas vecāki — Stolanus un Emerentiana — bija karaliskās Dāvida dzimtas pēcteči. Viņi netiecās pēc pasaulīgiem labumiem, bija tikumīgi, taisnīgi un Dievpaklausīgi, veica labus darbus. Viņu dzīve pagāja nepārtrauktā lūgšanā, pārdomās par garīgām lietām un darbu. Annas dievbijīgo audzināšanu vecāki papildināja ar kalpošanu Jeruzalemes templī Ar savu vīru Joahimu, kas arī nāca no Dāvida dzimtas, apprecējās 24 gadu vecumā. Viņš uzauga pārtikušā un jaukā ģimenē Nācaretē. Joahims un Anna uzskatīja savu laulību par Dieva noslēgtu svētu savienību. Abi ievēroja Dieva likumus, gāja Dievbijības ceļu draudzīgi un paklausīgi. Savu mantību dalīja trīs daļās: vienu upurēja dievnamam, otru izdalīja nabagiem un svētceļotājiem, trešo atstāja sev.

Anna bija visu sievu paraugs. Kaut arī kopā ar Joahimu bija laimīgi, tomēr Dievs viņus nebija aplaimojis ar pēcnācējiem. Savas laulības 20 gados viņiem nebija ne dēlu, ne meitu. Jūdu kultūrā ģimeni bez bērniem uzskatīja par Dieva sodu. Lēnprātīgi panesa šo neslavu, izsakot lūgšanās Dievam savas bēdas. Kaut arī gadiem ejot cerība mazinājās, tomēr jo dedzīgākas kļuva lūgšanas par pēcnācējiem. Neiztika bez publiskiem apvainojumiem. Kādu dienu Joahims devās uz Jeruzalemi, lai svētnīcā noliktu upurdāvanas. Priesteris, kas vadīja dievkalpojumu, upurdāvanas nepieņēma, norādot uz pēcnācēju iztrūkumu: "Nav labi, ka tu pirmais noliec savas upurdāvanas, bet neesi radījis Izraēlas pēcnācēju". Joahims saprata, ka bez pēcnācējiem viņš nedrīkst nolikt upurdāvanas. Nobēdājies, viņš nolēma pie Annas neatgriezties. Pameta māju, sievu un devās tuksnesī. Kalnos uzslēja būdu un gavēja tur 40 dienas un 40 naktis, gaidot, lai Dievs uzlūko viņa bēdas.

Jaunava Marija kā bērns ar vecākiem

Anna, nezinot kur ir Joahims, apraudāja savu atraitnes dzīvi. Viņas bēdas padziļināja kalpones nosodījums par vientulību. Pēcpusdienā Anna devās uz dārzu, lai tur apraudātu savu dzīvi. Pacēlusi acis uz debesīm un ieraugot lauru kokā zvirbuļa ligzdu, izteica Dievam lūgšanu: "Visvarenais Dievs, kas dod pēctečus visai radībai, meža zvēriem un mājdzīvniekiem, rāpuļiem, zivīm, putniem, un visi tie priecājas par saviem bērniem, kāpēc man vienai atņēmi savas mīlas dāvanas? Tu, Kungs, zini, ka, iesākot ģimenes dzīvi, devu solījumu upurēt Tev savu dēlu vai meitu Tavā svētā templī" Tad parādījās eņģelis, kas pasludināja bērna piedzimšanu un Joahima atgriešanos. Tajā pašā laikā arī Joahims redzēja eņģeli, kas viņu iepriecināja, sacīdams: "Dievs Kungs pieņēma tavu lūgumu un upuri, tev būs meita, dosi viņai vārdu Marija. Jau no bērnības tā būs novēlēta Dievam un pildīta ar Svēto garu.

Priecīgā ziņa darīja ģimeni ļoti laimīgu. 8. septembrī, Annas 45. dzīves gadā, viņai piedzima meitiņa, kurai, atbilstoši jūdu paradumam, piecpadsmitajā dzīves dienā deva vārdu.

Tradīcija vēsta, ka, pildīdami Dievam doto solījumu, 80. dienā pēc Marijas piedzimšanas vecāki aiznesa savu vienīgo bērnu, vēl pavisam mazu meiteni, uz Jeruzalemes svētnīcu, lai izpildītu solījumu un veiktu upurēšanu. 14 gadu vecumā Marija kļuva par Jāzepa no Nācaretes sievu. Joahims drīz vien nomira. Anna apmetās dzīvot kopā ar meitu un viņas vīru Nācaretē, sasniedzot 80 gadu vecumu. Savā nāves stundā atvadījās no tuviniekiem, novēlēja Dievam savu dvēseli un aizmiga Kungā, saņemot Jēzus svētību un uzklausot Marijas un Jāzepa lūgšanas. Viņa apglabāta blakus Joahimam Kedrona ielejā.

Kaut arī Evaņģēlijos par Marijas un viņas mātes Annas radiniekiem teikts diezgan maz, mazticama bet nozīmīga ārpus Bībeles tradīcija piedēvē Annai vairākus pēcnācējus, jo pēc Joahima nāves Anna it kā esot vēl divas reizes precējusies (pēc «Zelta leģendas»)^[1]: ar Kleopu un pēc tam ar Solomiju. Katrā laulībā Annai piedzima viena meita: Marija, Jēzus māte, Kleofa Marija un Solomija Marija. Svētās Annas māsa bija Sobe, kura bija Svētās Elizabetes māte.

Annas trīs laulību koncepciju sauc par "tribimum", XVI gs vidū to nosodīja Tridentas koncils. Svētais Jānis no Damaskas uzskatīja, ka Anna sastāvēja laulībā tikai vienu reizi. Tā uzskata arī visa kristīgā tradīcija. Bez tam Jānis no Damaskas uzskatīja, ka Matfans, Annas tēvs bija arī Jēkaba tēvs, kas savukārt bija Svētā Jāzepa tēvs — tātad, Jāzeps un Jaunava Marija bija otrās pakāpes brālēns un māsīca.^[2]

Pielūgsme

Svētās Annas baznīca Liepājā

Annai veltītās baznīcas Austrumos parādījās kopš 6. gadsimta, kamēr Rietumos viņai netiek pievērsta īpaša uzmanība līdz 12. gadsimtam. «6. gadsimta vidū Konstantinopolē uzcēla Annas svētnīcu. Viduslaikos pilsētas Aptā (Provansā) un Dīrenā Vācijā uzskatīja, ka tām pieder Annas relikvijas. Rietumos pastiprināta Annas pielūgsme sākās 14. gadsimtā, ļoti populāra tā kļuva 15. gadsimtā, bet kulmināciju sasniedza 16. gadsimtā».^[3] Pirmais klosteris viņas godam radās 701. gadā Floriakā netālu no Ruānas.

Kā atzīmē S.S.Averincevs, "beidzoties Viduslaikiem Anna rietumu pasaulē iegūst īpašu kultu, kas izpaudās ikonogrāfijā, piemēram, Anna selbdritt, vai kā dziedniece, īpaši aizsardzībā pret mēri. Annas tautas pielūgsme ar visām rupjām, dažkārt pat pretīgām iezīmēm, bet arī ar tās vitalitāti — tas viss atspoguļojas 19. gadsimta otrās puses franču dzejnieka Korbjera poēmā "Svētās Annas laukuma rapsods un piedošana".^[4]

Svētās Annas personība plašu izplatību ieguva Vācijā, aptverot plašus iedzīvotāju slāņus. Bet pēc tam viņai asi uzbruka Mārtiņš Luters. Un ievērojams viņas svētbilžu skaits tika iznīcināts 16. gadsimta luterāņu izvērstā ikonokarā, kas bija vērsts uz Svēto rakstu vienkāršošanu un skaidrošanu.

Svētās Annas relikvijas glabājas Afonas klosterī Kotlumšā.^[5]

Austrumu kristietības tradīcijā Svētās Annas kults uzplauka sākot no VI gadsimta, bet rietumu tradīcijā — no XII gadsimta.

Romas Katoļu baznīca atzīmē Annas dienu 26. jūlijā.

Dažādās versijās Annas dzimtas koks ir atšķirīgs (sk. Kunga radu problēmu). Svētās dzimtas koka variants, kas likts rietumu ikonogrāfijas pamatā, ir šāds:

Priesteris
Matfans

Ismerija

Svētā
Anna

(3) Salomijs

Eliuds

Alfejs

Zebedeja
Marija

Zebedejs

Jānis Kristītājs

Jēzus Kristus

Jēkabs, Alfeja dēls

Jēkabs, Cebedeja dēls

Svētais Servātijs

Priesteris Matfans — svētās Annas tēvs
1. Ismerija — Annas vecākā māsa. Viņas bērni:
  1. Svētā Elizabete — Annas māsasmeita, Zaharija sieva. Viņu dēls:
    1. Jānis Kristītājs
  2. Eluids, Elizabetes brālis, Memelijas tēvs, svētā Servatija vectēvs
2. Svētā Anna
3. Svētais Joahims —Annas pirmais vīrs, Varpafīra dēls
  1. Jaunava Marija — pirmā meita, Svētā Jāzepa sieva
    1. Jēzus Kristus
4. Kleofs — otrais vīrs, pirmā vīra Joahima brālis
  1. Kleofa Marija — otrā meita. Alfeja sieva. Viņu dēli:
    1. Apustulis Jēkabs, Alfeja dēls
    2. Apustulis Simons Zelots
    3. Apustulis Jūda Tadejs
    4. Apustulis Jēzus "Justs"
5. Salomijs — trešais vīrs
  1. Zabedeja Marija (Salomeja) — trešā meita, Zebedeja sieva. Viņu dēli:
    1. Apustulis Jēkabs, Cebedeja dēls
    2. Apustulis Jānis Evaņģēlists

Atsauces

↑ Jacobus de Voragine’s Golden Legend, Volume II, Chapter 131
↑ «Иоанн Дамаскин. Точное изложение православной веры. Глава XIV. О родословии Господа и о святой Богородице.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.
↑ «Словарь святых». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. novembrī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.
↑ «Энциклопедия «Религия». Иоаким и Анна». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.
↑ «Путеводитель по монастырям Афона». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 8. martā. Skatīts: 2017. gada 17. decembrī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Svētā Anna

Jelgavas Sv. Annas baznīca
Liepājas Sv. Annas baznīca
Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāle Jelgavā Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
Bērzgales Sv. Annas Romas katoļu baznīca
Krievijas Svētās Annas ordenis
Katoļu enciklopēdijas ieraksts (angliski)

Galerija

Vācija, 15. gadsimts. Anna tur Mariju un Kristu
Vācija, 15. gadsimts. Leģendas par Sv. Annu
Jaunavas Marijas prezentācija Templī

[1] Jacobus de Voragine’s Golden Legend, Volume II, Chapter 131

[2] «Иоанн Дамаскин. Точное изложение православной веры. Глава XIV. О родословии Господа и о святой Богородице.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.

[3] «Словарь святых». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. novembrī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.

[4] «Энциклопедия «Религия». Иоаким и Анна». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 1. jūlijā.

[5] «Путеводитель по монастырям Афона». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 8. martā. Skatīts: 2017. gada 17. decembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]