Stobrs
Stobrs (angļu: barrel) ir šaujamieroča vai cita ieroča pamatdaļa — caurule, parasti metāla, caur kuru tiek izlaista kontrolēta eksplozija, lai dzītu uz priekšu (impulsu dod šaujampulvera gāzes, saspiests gaiss vai cits dzinējmateriāls), ārā no gala lodi (lādiņu, granātu, mīnu) vajadzīgajā virzienā un piešķirtu tai vajadzīgo sākuma ātrumu. Stobra garumam ir liela nozīme šaušanas tālumā, proti, jo garāks stobrs, jo ilgāku laiku pulvera lādiņš var degt, piešķirot lodei vai lādiņam vajadzīgo pirmātrumu. Šo garumu nosaka ar ballistikas palīdzību.
Termina izcelsme labot šo sadaļu
Pirmie ieroči tika izgatavoti laikā, kad metalurģija nebija tik attīstīta kā tā ir tagad, tāpēc caurulei bija jābūt periodiski nostiprinātai visā tās garumā, radot kaut ko nedaudz līdzīgu mucai (barrel).
Cits skaidrojums, saistīts ar etimoloģiju, deklarē, ka daudzos pašos pirmajos šaujamieročos 12. gs. un 13. gs. laikā būtībā arī tika realizētas mucas, izmantojot maza tilpuma mucas ar tām raksturīgajiem metāla riņķiem, nostiprinātiem ar ādu. Tādēļ arī radies tāds nosaukums. Būtībā vecu franču vārdu komplekts, no kuriem daži ir arī mūsdienu valodā, tika lietots pirmvārdiem dažādiem ar šaujamieročiem saistītiem angļu valodas terminiem (un mucām). Vecā franču gonne (rokas lielgabals) (kad to izrunā franči, šis vārds izklausās gluži kā angļu gun) bija maza muca, ko izmantoja uz tirdzniecības un kara kuģiem. Tāpat arī baril bija, jau ap 1320 (izmantota Du Chevalier au barisel), un vēl joprojām ir liela muca. Turklāt lielā angļu muca (Tun barrel), kad formulēta kā tonna (ton), ir franču vecā un mūsdienu tonnas muca.
Uzbūve un tās vēsture labot šo sadaļu
Mūsdienu stobru konstrukcija un struktūra ir sarežģīta. Pēc būtības tā ir caurule ar diviem vaļējiem galiem: tā resnāko galu ar patrontelpu sauc par resgali, bet otru — par tievgali. Stobra izmēri un forma ir atkarīgi no izturības prasībām, dzesēšanas iespējām, ieroča tipa un ieroča konstrukcijas īpatnībām. Stobram jābūt spējīgam noturēt dzinējmateriāla radītās izplešošās gāzes, lai nodrošinātu, ka tiek gūts optimālais lodes vai artilērijas šāviņa pirmātrums, kad šīs gāzes to izstumj. Vairums agro šaujamieroču bija lādējami nevis pa resgali, bet tievgali un to uzlādēšana bija lēna un sarežģīta procedūra, kas rezultātā deva lēnu uguns tempu. Lādēšana pa resgali deva augstāku uguns tempu, bet pirmajiem šādiem ieročiem trūka efektīvas metodes, kā cieši noslēgt izejošās gāzes, kuras izplūda no stobra tievgaļa; tas radīja zemāku lodes pirmātrumu. 19. gs. tika izgudrotas efektīvas mehāniskās slēdzenes, kas ļāva lādēšanu pa resgali, reizē arī efektīvi noslēdzot to no izejošajām dzinējmateriāla gāzēm.
Vairums stobru ir no metāla konstrukcijas. Senie ķīnieši, šaujampulvera izgudrotāji, par pirmajiem šaujampulvera lādiņu ieroču stobriem izmantoja bambusu, dabisku cauruļveida koku. Pirmie eiropiešu ieroči tika izgatavoti no kaltas dzelzs, parasti vairākas metāla sloksnes tika sakārtotas ap riņķveida kaltas dzelzs gredzeniem un tad sametinātas seklā cilindrā. Ķīnieši bija pirmie, kas apguva lētu čuguna lielgabalu stobru ražošanu. Bronza un misiņš bija vispiemērotākie ieroču meistariem tāpēc, ka tos bija viegli izliet un tie bija izturīgi pret koroziju, ko radīja šaujampulvera lādiņu lietošana. Modernie stobri ir no niķeļa un tērauda sakausējuma, kuri ir izgatavoti, lai izturētu patronas strauji izplešošo gāzu radīto spiedienu un arī koroziju. Līdz ar metalurģijas attīstību stobri var tikt izgatavoti mazāki un vieglāki, nemazinot to izturību eksplozīvo gāzu noturēšanā, kad no šaujamieroča tiek izšauts. Pirmie lielgabali bija ļoti biezi priekš tā kalibra, ko kura ar tiem tika šauts. Pirmie ražošanas defekti (kā gaisa burbuļi, kas ieslēgti metālā) bija atslēgas faktori daudzās ieroču eksplozijās, kad izplešošo gāzu spēks bija par stipru vājajam stobram, izraisot tā plīsumu un eksploziju nāvējošās lauskās.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stobrs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)