Staņislavs Saušs

Staņislavs Saušs (dzimis 1918. gada 16. martā, miris 1997. gada 27. janvārī) bija latviešu skolotājs, preses darbinieks, publicists, Vladislava Lōča izdevniecības darbinieks.

Staņislavs Saušs
Staņislavs Saušs
Personīgā informācija
Dzimis 1918. gada 16. martā
Dvornij-Ostrovas ciema Saltupēs, Krāslavas pagasts
Miris 1997. gada 27. janvārī (78 gadi)
Rīga, Latvija, apbedīts Ulbrokas kapos
Tautība Latvietis
Nodarbošanās Skolotājs, publicists, V. Lōča izdevniecības darbinieks
Vecāki Anna Sauša, Staņislavs Saušs
Brāļi Julijans Saušs
Dzīvesbiedre Tekla Škapare
Augstskola Latvijas Universitāte

BiogrāfijaLabot

Staņislavs Saušs dzimis 1918. gada 16. martā Krāslavas pagasta Dvornij-Ostrovas ciema Saltupēs zemnieku Annas (dz. Žmuidina) un Staņislava Sauša ģimenē.[1] Pēc 1897. gada Viskrievijas Tautas skaitīšanas ieraksta[2] secināms, ka kartē atzīmētā Dvornij-Ostrovas sādža ir tikusi saukta arī par Saušiem, sādžā ir 3 saimniecības, visiem 26 iedzīvotājiem uzvārds bija Saušs. Vienā no saimniecībām dzīvoja Staņislava tēva Antona Augusta dēla Sauša ģimene. Tautas skaitīšanas ierakstā Saušu ģimenē atzīmēta dzimtā valoda — baltkrievu, ticība — Romas katoļi, taču visiem, izņemot tēvu Antonu Augusta dēlu Saušu, atzīmēta lasītprasme latviski, kas apgūta mājās, tas varētu būt saistīts ar Latgalē, toreizējā Krievijas impērijas Vitebskas guberņā no 1865. līdz 1904. gadam pastāvošo latīņu drukas aizliegumu un visaptverošo pārkrievošanu. Tomēr 1941. gada skaitīšanas anketā ģimene norāda latviešu tautību.

Staņislavs Saušs mācījies Izvaltas pamatskolā, pēc tās beigšanas 1933. gadā iestājies Aglonas ģimnāzijā, ko absolvējis 1938. gadā.[1] Iespējams, te arī iepazīstas un satuvinās ar Latgales sabiedrisko darbinieku, literātu un grāmatizdevēju Vladislavu Lōci.

1938. gadā iestājies Latvijas Universitātē tā paša gada 1. jūlijā atklātās Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes 1. kursā. Padomju okupācijas vara 1940. gadā Teoloģijas fakultāti slēdza,[1] starp studentiem, kam fakultāte jāpamet, bija S. Saušs.

1940. gadā S. Saušs ar Vladislava Loča gādību sācis strādāt dzelzceļa dienestā Abrenē[1] (arī pats V. Lōcis pēc karadienesta strādāja uz dzelzceļa, sākumā Rēzeknē, pēc tam Daugavpilī.) 1942. gadā S. Saušs apmeklējis skolotāju sagatavošanas kursus Cēsīs, strādājis par skolotāju Izvaltas sešklasīgajā pamatskolā.

No 1943. gada strādājis Vladislava Lōča izdevniecībā, kas atradās Daugavpilī, Alejas ielā 3-21, par tehnisko sekretāru (tehnisko redaktoru).[1]Vladislava Lōča izdevniecība grūtajos kara gados nodarbojās ne tikai grāmatu, kalendāra, avīzes izdošanu, bet kļuva par nozīmīgāko „magnētu”, kas pievilka Latgales radošo inteliģenci. Kā atceras Staņislavs Saušs, tur ticis ne tikai spriests par grāmatu izdošanu, bet arī tika sprausta līnija visam latgaliešu kultūras darbam.[3] Publicistiskā darbība izvērtās, strādājot laikraksta „Latgolas Bolss” redakcijā, līdzās vietēja rakstura informācijai rakstot par kristīgo mākslu. Savos rakstos S. Saušs risinājis nozīmīgus Latgales kultūras mantojuma, valodas, literatūras u.c. jautājumus. 1943. gadā sakārtojis un sagatavojis izdošanai Viktora Mundura stāstu izlasi „Stōsti”.[4] 1943. gadā atjaunojis studijas, taču pārgājis uz LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.[1] 1944. gadā kopā ar izdevniecību devies uz Rīgu, kur turpināja iznākt laikraksts „Latgolas Bolss”.[1]

1944. gada septembrī devies uz Kurzemi, meklējot iespējas doties uz Zviedriju, pārcēlies uz Ventspili. Izbraukt no Latvijas neizdodas. Izdevniecības vadītājs Vladislavs Lōcis savā dienasgrāmatā 1944. gadā pirms došanās trimdā vairākas reizes ar bažām raksta par savu dzimtenē palikušo līdzstrādnieku, tostarp S. Sauša, likteni.[5] Staņislavs Saušs tolaik bija tikko nodibinājis ģimeni — 1944. gada 16. septembrī Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā tika noslēgta laulība ar Teklu Škapari (dz. 1919. g. 6. novembrī), dzimušu Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagastā. Laulības liecinieks no līgavaiņa puses bija Vladislavs Lōcis.

Pēc kara S. Saušs paliek Kurzemē — sāk strādāt par skolotāju, vēlāk par direktoru Tukuma apriņķa Aizupes-Variebas septiņklasīgajā pamatskolā. Varas iestādēm licies aizdomīgs un 1947. gada 4. janvārī Tukumā aizturēts, 11. janvārī arestēts un ieslodzīts Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas cietumā Nr. 1 Rīgā. Ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara Tribunāla 1947. gada 5.—6. maija spriedumu Saušs Staņislavs Staņislava dēls notiesāts pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta 1. daļas un 58-3 panta pielietojot 58-2 panta sankciju, kopējo sodu nosakot pēc 58-3 panta,[6] uz 5 gadiem labošanas darbu nometnē, ar tiesību ierobežošanu uz 3 gadiem un ar mantas konfiskāciju, soda termiņu uzskaitot no 1947. gada 4. janvāra. Sodu izcieš Stepnoj labošanas darbu nometnē Kazahijas PSR Karagandas apgabala Karagandas pilsētas rajona Rudņik ciematā, vēlāk — Kazahijas PSR Pavlodaras apgabala Ekibastuza ciematā[1] un labošanas darbu nometnē Kazahijas PSR Karagandas apgabala Karagandas pilsētā. Pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1954. gada 14. jūlija Dekrētu “Par nosacītas — pirmstermiņa atbrīvošanas no apcietinājuma vietām ieviešanu”, Staņislavs Saušs no ieslodzījuma Karlagā (Karagandas labošanas darbu nometnē Kazahijas PSR Karagandas apgabala Doļinkas ciemā) atbrīvots 1955. gada 28. aprīlī un nosūtīts nometinājumā uz Karagandas apgabalu. PSRS okupācijas režīma represijas skar arī St. Sauša ģimeni Latgalē, Krāslavas pagasta Dvornij-Ostrovas ciemā. 1949. gada 25. marta deportācijā uz Omskas apgabala Sargatskas rajonu izsūtīts Staņislava vecākais brālis Julijans Saušs (dz. 1914. g.), viņa sieva Helēna (dz. 1911. g.), meitas Silvija (dz. 1944. g.) un Zita (1948. g.), māte Anna (dz. 1885. g.) un tēvamāsa Regīna (dz. 1869. g., mirusi 1949. gada jūnijā). Lieta Nr. 3706. Ģimene atbrīvota 1956. gada 19. decembrī.[7]

1955. gadā S. Saušs atgriezies Rīgā un 28 gadus strādājis Celtniecības un montāžas pārvaldē, pēc aiziešanas pensijā vēl 10 gadus strādājis uzņēmumā „Rīgas Zieds”.

Atmodas laikā aktīvi iesaistījies latgaliešu kultūras aktivitātēs, darbojies Rīgas Latgaliešu biedrībā „Trešō zvaigzne”[8], lasījis referātus par latgaliešu kultūras jautājumiem[9], bijis „Tāvu zemes kalendara” sastādītājs Latgales kultūras centra izdevniecībā.

Šajā periodā atdzimusi St. Sauša publicistiskā darbība. Rakstījis kompetentus un argumentētus rakstus par tiem latgaliešu kultūras darbiniekiem, kurus personiski pazinis kopš jaunības un ar kuriem kopā mācījies un strādājis — V. Munduru, V. Lōci, N. Trepšu-Neikšānīti.[1] 20. gs. 90. gados aktīvi iesaistījies diskusijās par latgaliešu valodas ortogrāfijas jautājumiem, oponējot pret jaunajiem pareizrakstības noteikumiem (Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisijas lēmums Nr. 1. 2007. gada 28. septembrī).

Staņislavs Saušs miris 1997. gada 27. janvārī Rīgā, apbedīts Ulbrokas kapos.

Nozīmīgākās publikācijas periodiskajos izdevumosLabot

  • „Renesanse”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 29. marts — 1944. gada 5. aprīlis
  • „Baroka mōksla”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 3. maijs
  • „Lelō atmūdas darbinīka mag. Kazimira Skrindas pīmiņai”, Latgolas Bolss, 1944. gada 24. maijs
  • „Klasiskō mōksla”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 17. jūnijs
  • „Vladislavs Lōcis un latgalīšu literatura”, rakstu krājums „Olūts” VIII, LKCI, 1992, 154.—161.lpp.
  • „Viktors Mundurs (1914—1942), rakstu krājums „Olūts” VIII, LKCI, Rēzekne, 1992, 194.—199.lpp.
  • „Vladislavam Lōčam — 80”, Tāvu zemes kalendars 1992, LKCI, Rēzekne, 1991., 141.—145. lpp.
  • „Bazneickungu Seimani Tukišu pīmynūt”, Tāvu zemes kalendars 1993, LKCI, Rēzekne, 1992., 59.—60. lpp.
  • „Rakstnīks un prīsters Norberts Trepša”, Tāvu zemes kalendars 1993, LKCI, Rēzekne, 1992., 77.—82. lpp.
  • „Kazimeram Skryndai — 120 godi”, Tāvu zemes kalendars 1995, LKCI, Rēzekne, 1995., 47.—51. lpp.
  • „Pyrmōs Atmūdas darbinīks bazneickungs Pīters Smeļters”, Tāvu zemes kalendars 1996, LKCI, Rēzekne, 1995., 81.—84. lpp.


Nozīmīgākās publikācijas par Staņislavu SaušuLabot

  • Broks J. Stanislavs Saušs // Latgales kultūras darba entuziasti. Rīga, 1995.
  • Broks-Eisāgs J. Stanislavam Saušam — 80 // Tāvu zemes kalendars 1998. LKCI, 1997.
  • Zeile P. Stanislavs Saušs // Tāvu zemes kalendars 1998. LKCI, 1997.
  • Saušs Staņislavs // Latgales kultūras darbinieki II. Rīga, 2008


AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Latgales kultūras darbinieki. Rīga : Jumava. 2008. ISBN 9789984384672. OCLC 236084460.
  2. «1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšana, Krāslavas pagasts, 700.—704. kadrs, LVVA, 2706. f., 1. apr., 80. lieta». Skatīts: 25.05.2021.
  3. Staņislavs Saušs. «Olūts» Vladislavs Lōcis un latgalīšu literatura. Nr. 8. Rēzekne, 1992. 154 – 161.. lpp.
  4. «Viktors Mundurs». Skatīts: 25.05.2021.
  5. Vladislavs Lōcis. Dainis Mjartāns (redaktors) . Dīnasgrōmota, 1940-1945. Varakļōni : Latgaļu sāta, 2009. 255. lpp. ISBN 9789984397375.
  6. «Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. pants». Skatīts: 28.05.2021..
  7. «Latvijas iedzīvotāju 1949. gada. 25. marta deportācija. Krāslavas apriņķis». Skatīts: 28.05.2021..
  8. «Rīgas latgaliešu biedrība “Trešō zvaigzne”». Skatīts: 28.05.2021..
  9. Aleksandrs Rockāns. «Turpinot aizsākto», 1990. gada 25. janvāris. Skatīts: 28.05.2021..