Sergejs Staprāns

Sergejs Staprāns, arī Sergejs Staprans (1896—1951) bija latviešu strēlnieku virsnieks un sabiedriskais darbinieks. Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibinātājs (1917), Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas izlūkdienesta pirmais priekšnieks.

Sergejs Staprāns pēc atvaļināšanās no armijas

Dzīvesgājums

Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprāna un viņa sievas Emīlijas četru bērnu ģimenē. Mācījās Ventspils reālskolā. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Krieviju, sāka studēt Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā Aleksandra karaskolā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās Latviešu Nacionāldemokrātu partijā, bija Centrālās padomes loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc Latvju kareivju nacionālā savienības (LKNS) dibināšanas Rīgā 1917. gada 5. augustā bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iecelts par sakaru komandas priekšnieka palīgu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada beigās demobilizēts slimības dēļ, devies uz Maskavu, kur pulkveža F. Brieža vadībā darbojās pretlielinieciskajā B. Savinkova organizācijā, kaujas un izlūkošanas daļās. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada janvārī atgriezies dzimtenē, organizējis partizānus Padomju Latvijas armijas okupētajos Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada februārī S. Staprānu arestēja un veda tiesāšanai uz Rīgu, tomēr ceļā viņš atbruņoja pavadoņus un izbēga. Pēc frontes pāriešanas 1919. gada 26. martā iestājās Latvijas armijā, Liepājā noorganizēja kontroles un informācijas nodaļu. Kad pēc Aprīļa puča 29. aprīlī Liepājā ieradās Andrievs Niedra un 11. maijā izziņoja jaunu desmit ministru Latvijas Pagaidu valdību, viņu nolaupīja un līdz 17. maijam gūstā turēja S. Staprāna vadītā latviešu virsnieku grupa (Staprāns, Ozoliņš, Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis). Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, iedalīts 5. Cēsu kājnieku pulka jātnieku izlūkos, piedalījies Cēsu kaujās. 1919. gada 30. jūnijā krita vācu gūstā, kur atradās līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai.

Bermontiādes laikā vadīja 5. Cēsu kājnieku pulka velosipēdistu rotu, kaujās pie Iecavas skolas nakts uzbrukumā pie Misas 1919. gada 13. novembrī kontuzēts, bet palicis ierindā. Uzbrukumā Jelgavai pie Tetelmindes atņēmis ienaidniekam bruņuautomobili, kas vēlāk tika pārdēvēts par "Tālivaldi".

1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārgājis uz Latvijas kara aviācijas daļām, kļuvis par lidotāju. 1921. gada janvārī atvaļināts no militārā dienesta. Uzrakstījis savas karalaika atmiņas "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules".

Iesāka studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē, organizēja vairākas akciju sabiedrības Rīgā, taču tās visas beidza savu darbību ar bankrotu. Veica militāro apmācību sociāldemokrātu paramilitārajā organizācijā Strādnieku sports un sargs (SSS). Marģera Skujenieka valdības laikā darbojās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā (1926-1928). 1927. gadā sakāvās ar Arvedu Bergu un tiesājies ar ģenerāli Mārtiņu Peniķi, kam nepatika Staprāna atmiņu versija par Brīvības cīņu laikiem viņa grāmatā "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules". 1929. gadā aizbrauca uz latviešu kolonijām Brazīlijā, kur nonāca mēnesi ilgā arestā par kautiņu, pēc tam apmeties uz dzīvi Buenosairesā, bija Argentīnas krievu laikraksta redaktors.

Miris 1951. gada 25. septembrī.

Apbalvojumi

• Lāčplēša Kara ordenis nr.3/618 (1921)

Literārais tēls

Leitnants Sergejs Staprāns ir viens no tēliem Raimonda Staprāna lugā "Briedis-Peterss" par 1918. gada notikumiem Krievijā.