Senās kulta vietas

Senās kulta vietas jeb kulta pieminekļi ir apvienota kategorija[jāprecizē], kas apvieno dažādu citu kategoriju pieminekļus, kas bijuši pagānisku kultu objekti. Tajā ietilpst alas, avoti, koki, kulta kalni utt.

Jau kopš 10. gadsimta rakstītajos avotos ir minētas kulta vietas baltu apdzīvotajā teritorijā, konkrēti — sakarā ar Prāgas bīskapa Adalberta 997.gada neveiksmīgo misiju prūšu zemē. Kad Adalberts prūšus aicina atstāt savus aklos un nedzirdīgos dievu tēlus (idola surda et muta), bīskapam pretī stājas un to nogalina prūšu „elku priesteris un sazvērnieku vadonis”. Brēmenes Ādams (11. gadsimta 70. gadi), atsaucoties uz Adalberta mocekļa nāvi, prūšiem pārmet, ka viņi svešiniekiem aizliedzot tuvoties svētbildēm un avotiem. Par kuršiem šis autors raksta, ka viņiem esot daudz burvju un pareģu, kas bijuši mūku tērpos.

Sakrālas vietas nozīme bija arī kapulaukiem — senču atdusas vietām, kur, domājams, tāpat notika dažādi rituāli.

Senās kulta vietas LatvijāLabot

Kulta vietas KurzemēLabot

Kurzemē ir relatīvi lielāks kulta vietu skaits, tie ir Elku (Elkas) kalni, Baznīckalni, Upurkalni vai Lūgšanas kalni. Kulta kalni bieži atrodas pilskalna tuvumā. Elku kalni pārsvarā atrodas Kurzemes dienvidu daļā un reizēm ir nocietināti ar lokveida vaļņiem un grāvjiem. Bez kultiskās nozīmes šādus Elku kalnus kara gadījumā varēja izmantot par patvēruma vietām, bet arī par iedzīvotāju sapulču un tiesas spriešanas vietām. Plašu kulta vietu grupu veido t.s. Baznīcas kalni (Latvijā vairāk nekā 30). Vairāk tie sastopami Kurzemē un Vidzemes ziemeļu daļā, kur vēlajā dzelzs laikmetā dzīvoja lībieši. Baznīckalni ir savrup stāvoši, nepārveidoti zemes pauguri, vienīgi nosaukums un novietojums pilskalnu tuvumā liecina par to iespējamo kultisko nozīmi. Izrakumi Matkules Baznīckalnā parādīja tikai to, ka plakums un nogāzes klātas ar kaļķakmens šķembu segumu. Pētījumi Strazdes Baznīckalnā turpretī norādīja uz kalna izmantošanu 11.—14. gadsimtā, par ko liecina atsegtās piltuvveida un muldveida bedres. To augšējā daļa bijusi nostiprināta ar klūdziņas pinumu, bet ziedojuma bedrēs atrastais inventārs (atsevišķi kalcinēti cilvēka kauli, salauztas rotaslietas) liecina par to sakaru ar tā laika ugunskapiem.

Bez kulta kalniem Kurzemē sastop akmeņus, ūdeņus (ezeri, zemas, applūdušas vietas) (piemēram, Brūveru upuravots Liepājas rajonā), kokus, pat birzis — t.s. svētmežus ar kultisku nozīmi.

Kulta vietas ZemgalēLabot

Zemgalē ir reģistrēts mazāk kulta vietu nekā Kursā. Tās saistās ar vārdu „Elka”, tie ir kalni, pļavas (Mežotnē, Zentenē), kas izceļas ar lielu audzelību. Par vietām ar kultisku nozīmi var uzskatīt Svētkalnu (Tērvetē), Zebrenes Elkas kalnu, Pērkona strautu u.c.

Kulta vietas Latgalē un VidzemēLabot

Latgaļu zemē kulta objektu vidū izdalās daži kalni — Zilais kalns un Sauleskalns. Zilais kalns, kas sastāv no pauguru kopas, atrodas Valmieras tuvumā. Pēc tautas nostātiem te atrodama svētā birzs un avots, kura ūdeni turējuši par svētu un lietojuši dažādu kaišu dziedināšanai. Sauleskalns, kas atrodas Krāslavas tuvumā, ir izsenis pazīstams kā ļaužu pulcēšanās vieta. Dažādā laikā te iegūti trīs vēlā dzelzs laikmeta depozīti. Atsevišķos gadījumos upurēšanu vietām izdevies izsekot pētītajos pilskalnos (Asotes pilskalnā upurbedri). Zināmi arī kultakmeņi (Priekuļu-Ģūģeru kultakmens, Kandavas Melderu Velna akmens, Daviņu Lielais akmens un daudzi citi).

Skatīt arīLabot