Kapulauks

Kapulauks jeb senkapi ir pirmskristietības laikmeta apbedījuma vieta, kas Latvijas teritorijā sastopami līdz 13. gs. Ziemeļu krusta kariem.

Arheoloģisko izrakumu gaitā atsegti skeleti Puzes Lejaskroga kapsētā

Mēdz būt dažādu veidu kapulauki: līdzenie, uzkalniņu, akmeņu krāvuma, akmens laivveida krāvuma u.c. kapulauki. Arī apbedīšanas veidi kapulaukos mēdz būt dažādi: inhumcijas (jeb t.s. skeletkapi, mirušie apbedīti vai nu ar vai bez piedevām, ar vai bez šķirsta visdažādākajās pozās); kremācijas (jeb t.s. ugunskapi, ķermenis tiek sadedzināts sārtā, reizēm ar visām līdzi dotajām lietām, kremētie kauli var tikt aprakti urnās, bedrēs vai izkārtoti anatomiskā secībā, tāpat arī lietas); kenotafi (jeb t.s. simboliskie apbedījumi, tiek apbedītas tikai lietas, bez mirušā ķermeņa).

Kapulauku atrašana

Kapulaukus dabā atpazīt ir samērā grūti, parasti tiem nav ārēju pazīmju un tos var atšķirt pēc lauku darbu laikā atrastiem savrupatradumiem — senlietām vai kaulu fragmentiem.

Vieglāk atpazīt pēc nosaukuma, ko vietas apzīmēšanai lieto vietējie iedzīvotāji. Kurzemē kapulaukus visbiežāk sauc par "zviedru kapiem". Šāds nosaukumi saistāms ar to, ka jaunākās vēstures notikumi cilvēkiem šķiet tuvāki un tāpēc senie apbedījumi tiek attiecināti uz senākiem "zviedru laikiem". Savukārt Latgalē senie kapulauki reizēm tiek dēvēti par "franču kapiem" vai "krievu kapiem".

Akmenskrāvuma kapulauku nosaukums bieži tiek saistīts ar velnu: "velna laivas", "velna klēpis", "velna kancele", kas saistāms ar kristīgās baznīcas cīņu pret pagānisma kultūras paliekām.

Kapulauku veidi Latvijas teritorijā

Līdzenie kapulauki un savrupapbedījumi

Akmens laikmetā Latvijā bija tikai līdzeni kapulauki. Vienīgais zināmais neolīta indivīda apbedījums atrasts Laukskolas apmetnē pie Salaspils. Pazīstamākais vidējā akmens laikmeta kapulauks ir Zvejnieku kapulauks, kurā atrasti mezolītam raksturīgie okerēti kapi, šeit apglabāts gan viens indivīds, gan grupveida apbedījumi. Ar akmens laikmetu datējams arī Kreiču kapulauks, kurā apbedītie zemē guldīti gan izstiepti, gan sēdus pozā. Bronzas laikmeta interesantākais kapulauks ir Doles Ķivutkalnā, kur atklāts vīrieša un maza bērna dubultapbedījums, arī ugunskapi. Dzelzs laikmeta līdzenā kapulauka piemērs ir Lielvārdes Pārceltuves kapulauks, kurā atrakti 38 skeletkapi un 2 ugunskapi. Kuršu apdzīvoto teritoriju vēlajā dzelzs laikmetā raksturo līdzenie ugunskapi (piemēram, Lībagu pagasta Sāraji), kas liecina par ugunsritu lielo nozīmi kuršu tā laika kultūrā.

Uzkalniņu kapulauki

Latvijas teritorijā uzkalniņu kapulauki parādās, sākot ar Bronzas laikmetu. Tie tiek saistīti ar saimniecības sistēmas maiņu (pāreju uz zemkopību un lopkopību) un ietver ideju par aizkapa mājokli. Bronzas laikmeta uzkalniņu kapulauka piemērs ir Pukuļu kapulauks Dienvidkurzemes novadā. Sākotnējie kauli nav vēlāk kalcinēti. Dzelzs laikmetā uzkalniņu kapulauki bija izplatīti tikai Zemgales, Sēlijas teritorijā un Vidzemes dienvidos un tiek saistīti ar latgaļu un sēļu priekštečiem. Uzkalniņu kapulauka veidotāji izdedzināja zemi, izveidoja laukakmeņu riņķi un visbeidzot uzbēra smiltis (piemērs — Īles pagasta Gailīšu kapulauks). Vidējā dzelzs laikmetā uzkalniņu nav. Vēlajā dzelzs laikmetā tie izplatīti Kurzemē (Sabiles Krievu kapi) un austrumu Latvijā, kā arī lībiešiem ap Gauju.

Lībiešu uzkalniņu kapulauki

Lībiešu uzkalniņu kapulauki ir raksturīgi Gaujas upes baseina lībiešiem, un parasti atrodas pie mazas upes vai strauta un veido atsevišķas grupas ietvertas vienā kapulaukā. To pazīmes var būt ap 0,4-2,5 metru augstums un ap 3-15 metru diametrs. Parasti uzkalniņā apbedīts viens, vai retāk divi mirušie.

Latgaļu uzkalniņu kapulauki

Latgaļu uzkalniņu kapulauki parādījās 10. gadsimtā, Latvijas austrumos, kur atrodas lielākie kapulauki. Vidzemē ir zināmi tikai 7 latgaļu uzkalniņu kapulauki. To pazīmes ir vidēji 0,3-0,8 metru augstums un 5-7 metru diametrs, un uzkalniņu ietver liels laukakmeņu riņķis. Uzbērumi ir veidoti no smilts un parasti nav akmens konstrukciju. Parasti uzkalniņā tiek apbedīts viens, vai retāk divi mirušie. Kapulauki ir saglabājušies mežainos apvidos, un gandrīz visi ir postīti ar mantraču ierakumu virsotnē.

Akmeņu krāvuma kapulauki

Izplatīti tikai Latvijas ziemeļos, tradīcija ienākusi no tagadējās Igaunijas teritorijas. Agrīnākie akmens krāvuma kapulauki atrodas Ziemeļkurzemē un tiek datēti ar 2.—3. gs. pr. Kr. (Strazdes kapulauks). Akmens krāvuma kapulauki izplatīti tikai agrā un vidējā dzelzs laikmetā. Akmens krāvumu veidoja šādi: izveidoja no akmens četrstūri, tam piebūvēja paplašinājumus, kopējais garums varēja būt vairāki desmiti metru. Tajā bija gan uguns, gan skeletu kapi. Parasti kapulaukā atradās 1 —2 krāvumi. Līdz 5. gs. zināmi ap 80 tādu kapulauku, bet vēlāk jaunus apbedījumus veica vecajos kapulaukos.

Akmens laivveida krāvumi

Bronzas laikmeta akmens laivveida krāvumi jeb t.s. "Velna laivas" atrodamas tikai Ziemeļkurzemē un saistāmi ar līdzīgiem atradumiem tagadējās Somijas teritorijā. Latvijā esošie akmens laivveida krāvumi drīzāk ir izņēmums, nevis tipiska apbedīšanas tradīcija. Mūsdienās dabā apskatāmas tikai Birznieku un Bīlavu akmens laivas.

Citi veidi

Bez augstāk minētajiem, vēl pastāv arī:

• Batariņi
• Akmeņkrāvuma kapulauki (tarandas)
• Viduslaiku un jauno laiku kapsētas/apbedījuma vietas

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kapulauks.