Āfrika (Romas province)

Āfrika (latīņu: Africa Proconsularis, Africa Vetus) bija Senās Romas province ar centru Utikā, kas aizņēma mūsdienu ziemeļu Tunisijas teritoriju un Vidusjūras piekrasti mūsdienu Lībijas rietumos un daļēji Alžīrijas ziemeļos. Tā tika izveidota pēc Trešā Pūniešu kara (149.—146. g. p.m.ē.), kad Roma sakāva Kartāgu un iznīcināja to. Vēlāk par tās centru kļuva Kartāga, kad to atjaunoja pēc izpostīšanas.

Āfrika bija arī kultūras un intelektuālais centrs, kurā izcēlās daudzi slaveni romieši, piemēram, filozofs un rakstnieks Apulejs, kā arī kristietības teologi Augustīns no Hiponas un Tertulliāns.

Pēc Diokletiāna reformas 4. gadsimtā Romas Āfrikas province tika sadalīta vairākās mazākās provincēs, tai skaitā Africa Proconsularis, Byzacena un Tripolitania. Provinces stratēģiskā atrašanās vieta padarīja to par nozīmīgu Romas impērijas daļu gan ekonomiski, gan militāri, jo tā atradās uz svarīgiem tirdzniecības ceļiem, kas savienoja Vidusjūru ar Sahāras tuksnesi un Subsahāras Āfriku.

Romas impērijas norieta laikā 5. gadsimtā province tika iekarota un īslaicīgi pārvaldīta no Vandaļu karalistes, bet vēlāk to iekaroja Bizantijas impērija, līdz 7. gadsimtā to galīgi pārņēma arābu musulmaņu iebrucēji, ievadot Ziemeļāfrikas islamizācijas un arābizācijas procesu.

Saimniecība

Āfrikas provinces galvenais ienākumu avots bija lauksaimniecība. Ziemeļāfrika gadā saražoja aptuveni 1 miljonu tonnu graudu, no kuriem ceturtā daļa tika eksportēta. Papildus labībai audzēja arī pupas, kā arī vīģes, vīnogas un citus augļus. Otrajā gadsimtā olīveļļa, tāpat kā maize, bija izdevīga eksporta prece. Papildus vergu tirdzniecībai un eksotisko savvaļas dzīvnieku ķeršanai un pārvadāšanai eksportēja arī tekstilpreces, marmoru, vīnu, kokmateriālus, lopus, vilnu un keramiku.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āfrika.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)