Vikipēdija

Sarkanā panda

zīdītāju suga
(Pāradresēts no Sarkanās pandas)

Sarkanā panda jeb mazā panda (Ailurus fulgens — 'spīdīgais kaķis') ir neliela auguma mazo pandu dzimtas (Ailuridae) plēsējs, kas pamatā pārtiek no bambusa.

Sarkanā panda
Ailurus fulgens (F. Cuvier, 1825)
Sarkanā panda
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaSermuļu virsdzimta (Musteloidea)
DzimtaMazās pandas (Ailuridae)
ĢintsSarkanās pandas (Ailurus)
SugaSarkanā panda (A. fulgens)
Izplatība
Sarkanā panda Vikikrātuvē

Sarkanās pandas mīt Himalajos, Butānā, Ķīnas dienvidos, Indijā, Laosā, Nepālā, un Mjanmā.[1] To var sastapt kalnos 2200—4800 metrus virs jūras līmeņa,[2] mērenā klimata joslas bambusu mežos, kur gaisa vidējā temperatūra nenoslīd zemāk par 10 °C un nepaceļas augstāk par 25 °C.[3] Saskaņā ar 2001. gada datiem, pasaulē dzīvo 16 000—20 000 sarkano pandu,[4] bet 1999. gada datos ir norādīts, ka ir mazāk nekā 2500 pieaugušu šīs sugas dzīvnieku.[5] Lai arī sarkanā panda visās valstīs, kurās tā dzīvo, ir aizsargāta ar likumu, tomēr pandu skaits turpina samazināties apdzīvotības sadrumstalotības dēļ. Liels skaits sarkano pandu dzīvo zoodārzos, 2006. gadā tajos bija vairāk kā 800 īpatņu, jo sarkanā panda labi piemērojas nebrīves apstākļiem.

Kādreiz sarkanā panda tikusi klasificēta gan kā jenotu dzimtas (Procyonidae), gan lāču dzimtas (Ursidae) dzīvnieks, bet jaunākās iespējas ģenētikā atrisināja sarkanās pandas neskaidro piederību. Sistematizācijā tika ieviesta jauna mazo pandu dzimta (Ailuridae), kas kopā ar jenotu dzimtu (Procyonidae), sermuļu dzimtu (Mustelidae) un skunksu dzimtu (Mephitidae) pieder sermuļu virsdzimtai (Musteloidea).[6]

Sarkanā panda ir Sikimas nacionālais dzīvnieks un Dardžilingas starptautisko festivālu talismans.

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Pirmais rietumnieks Tomass Hārdviks, kas aprakstīja sarkano pandu, nosauca to par va

Pirmās rakstiskās ziņas par sarkano pandu ir no 13. gadsimta, kad to aprakstīja Čou (Chou) dinastijas dabas pētnieki Ķīnā.[7] Tomēr rietumos pirmo reizi par sarkano pandu uzzināja 1821. gadā, kad to aprakstīja Tomass Hārdviks (Thomas Hardwicke).[7] Hardviks sarkano pandu sauca par va, saistot tās nosaukumu ar skaņu, kādu dzīvnieks bieži un atkārtoti izsauc.[8] Diemžēl Hardvika veiktais pandas apraksts tika publicēts tikai 1827. gadā. Tikmēr cits dabas pētnieks 1824. gadā Frederiks Kivjē (Frédéric Cuvier) nopublicēja savu aprakstu, nosaucot Himalajos dzīvojošo dzīvnieku par pandu un dodot tam zinātnisko vārdu Ailurus Fulgens — spīdīgais kaķis.[9] Kad 1827. gadā tika publicēts Hardvika apraksts, autors piekrita, ka va vārds tika aizstāts ar Kivjē doto vārdu.[8] Kur Kivjē ņēmis vārdu ‘panda’, nav īstas skaidrības, jo šis vārds tikai attālu sasaucas ar vietējo dzīvnieka nosaukumu. Visbiežāk lietotie nosaukumi vietējās valodās ir Nigalya ponya, nyala ponga un poonya, kas šajās valodās nozīmē bambusa ēdājs.

Evolūcija

labot šo sadaļu

Sarkano pandu mēdz saukt par dzīvo fosiliju. Ar lielo pandu (Ailuropoda melanoleuca) tā ir ļoti tāla radiniece. Abu pandu kopējais radinieks varētu būt dzīvojis agrajā tertiarija periodā pirms vairākiem desmitiem miljoniem gadu visā Eirāzijas teritorijā. Sarkanās pandas priekšteča (Parailurus anglicus) fosilie kauli ir atrasti gan Ķīnā, gan Lielbritānijā.[10] Ziemeļamerikā nesen atrada miocēna fosilijas (Pristinailurus bristoli), kas sarkano pandu aizvēsturisko priekšteču izplatību ir paplašinājis ārpus Eirāzijas.[10]

Mūsdienās sarkanā panda ir vienīgā dzīvojošā suga no mazo pandu dzimtas. Tai ir 2 pasugas: rietumu sarkanā panda (Ailurus fulgens fulgens), kas dzīvo sarkano pandu izplatības areāla rietumu daļā (Nepāla, Asama, Sikima, Butāna), un Staiena sarkanā panda (Ailurus fulgens styani), kas dzīvo austrumu daļā (Ķīnas dienvidi un Birmas ziemeļi).[11] Reizēm vecākos informācijas avotos Staiena sarkanajai pandai tiek lietots kļūdains latīniskais nosaukums — Ailurus fulgens refulgens.[12]

Izskats

labot šo sadaļu
 
Sarkanās pandas pavēdere un kājas ir tumšas, gandrīz melnas

Sarkanā panda ir nedaudz lielāka kā parastais kaķis, tās ķermeņa garums bez astes ir 56—63 cm, astes garums 37—47 cm. Tēviņi parasti ir nedaudz lielāki kā mātītes. Tēviņa vidējais svars 3,7—6,2 kg, mātītes svars 4,2—6,0 kg. Kažoks visbiežāk ir sarkanbrūnā krāsā uz ķermeņa augšdaļas, bet tumši brūns, uz ķerneņa apakšdaļas gandrīz melns. Uz sejas sarkanajai pandai ir baltas zīmes; vaigi, uzacis, zods un purns ir baltā krāsā, kā arī baltas ausu iekšpuses. Matojums mīksts un garš. Galvas forma apaļa, ausis nelielas, noapaļotas. Uz baltā purna izceļas melnais degungals, un sarkanajai pandai ir ļoti tumšas acis. Aste ir salīdzinoši gara un pūkaina, uz tās ir 6 dzelten-sarkani krāsas gredzeni. Aste kalpo līdzsvara noturēšanai, kāpjot kokos. Kājas ir melnas un īsas. Pēdu apakšas ir apaugušas ar biezu matojumu. Tā kā priekškājas ir īsākas nekā pakaļkājas, tad gaita sarkanajai pandai ir gāzelīga. Nagi ir asi un līki, tie ir daļēji ievelkami. Tāpat kā lielajai pandai, sarkanajai pandai ir "viltus īkšķis", kas ir ķepas kaula izaugums un kalpo īkšķa funkcijai.

Staiena sarkanā panda ir lielāka un tumšākā krāsā kā tās radiniece rietumu sarkanā panda. Tomēr abām pasugām ir iespējama kažoka krāsu variācija. Sarkanās pandas kažoks var būt ne tikai sarkanbrūns, bet arī dzeltenbrūns vai tumši brūns.[3]

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Karstā laikā sarkanā panda guļ koku zaros, kājas nokarinot uz leju
 
Sarkanā panda, ja tai nav kur noslēpties, pieceļas pakaļkājās, lai izskatītos lielāka

Sarkanā panda ir nakts dzīvnieks, kļūstot aktīva pēc saulrieta un līdz saullēktam.[2] Pa dienu tā guļ koku zaros vai koku dobumā. Karstā laikā sarkanā panda guļ uz zara, kājas nokarinot uz leju, bet aukstā laikā tā saritinās un ar asti apsedz purnu.[2] Sarkanā panda jūtas labi starp 17 °C un 25 °C.

Pēc pamošanās sarkanā panda savas gaitas parasti uzsāk ar kažoka tīrīšanu tāpat kā to dara kaķis. Tā laiza priekšķepu, un tad ar ķepu berzē kažoku. Reizēm tā berzējas gar koka mizu vai akmeni. Pēc mazgāšanās sarkanā panda dodas pārskatīt savu teritoriju, iezīmē no jauna robežas, lietojot urīnu un sekrētu no dziedzera zem astes.[13] Kad kļūst tumšs, panda uzsāk barības meklējumus, pārmeklējot gan zemi, gan kokus. Ēdot sarkanā panda lieto priekšķepas, lai barību iebāztu sev mutē, bet dzerot tā saslapina priekšķepu un tad to nolaiza.[2] Tā kā pamatbarība bambuss ir mazkaloriju barība, tad lielākā daļa pandas nomoda paiet barojoties.

Sarkanās pandas ir vientuļnieces un nometnieces. Savā starpā pieaugušās pandas socializējas tikai riesta laikā. Parasti tās ir klusas, bet reizēm svilpo un čivina. Sarkano pandu dabīgie ienaidnieki ir sniega leopards un cauna. Ja panda tiek nobiedēta, tā cenšas uzrāpties kokā vai klintī. Ja nav kur patverties, tad tā pieceļas pakaļkājās, lai izskatītos lielāka un lai varētu sevi aizstāvēt ar asajiem priekšķepu nagiem.

Barība

labot šo sadaļu

Sarkanā panda ir visēdāja, lai gan pamatā tā ēd bambusu, apmēram ⅔ no apēstā. Tā kā sarkanā panda, tāpat kā lielā panda nespēj pārstrādāt celulozi, tad, lai paēstu, tai ir jāpēd liels daudzums bambusa. Sarkanā panda ēd arī dažādus augļus, ogas, sēnes, augu saknes, dzinumus, ķērpjus un zāli. Pie izdevības tā izēd olas no putnu ligzdām, medī arī pašus putnus, kukaiņus, zivis un dažādus citus sīkus dzīvniekus, kā grauzējus. Nebrīvē zoodārzos tā labprāt ēd gaļu.

Pandas gremošanas sistēmai ir vieglāk tikt galā ar bambusa dzinumiem nekā ar lapām. Visvieglāk un pilnīgāk lapas pārstrādājas vasarā un rudenī, vidēji labi pavasarī, bet vissliktāk ziemā. Lai varētu paēst, sarkanā panda dienā apēd 1,5 kg lapu un 4 kg dzinumu. Bambuss diezgan ātri izceļo cauri pandas gremošanas sistēmai, apmēram 2—4 stundu laikā.

Vairošanās

labot šo sadaļu
 
3 mēnešu vecumā mazuļi sāk pamest migu un iepazīt pasauli

Savvaļā pieaugušas sarkanās pandas socializē ļoti reti, izņemot riesta laiku. Abi dzimumi var sapāroties vairākas reizes ar dažādiem partneriem. Grūsnība ilgst 112—158 dienas. Īsi pirms mazuļu dzimšanas mātīte veido migu no zariņiem, zāles un lapām. Miga parasti tiek iekārtota koka dobumā vai akmeņu krāvumā.[2] Jūnijā vai jūlijā piedzimst 1—4 akli, nevarīgi mazuļi, un katrs sver apmēram 110—130 g. Pēc piedzimšanas māte mazuļus aplaiza un aposta, un vēlāk tā spēj savus bērnus atpazīt pēc smaržas.

Iesākumā māte mazuļus gandrīz nemaz nepamet, paliekot ar tiem kopā 60—90% no sava laika. Pēc pirmās nedēļas māte sāk bērnus atstāt ilgāk vienus pašus, atgriežoties pie tiem ik pa 2 stundām, lai tos pazīdītu ar pienu, aplaizītu un apmīļotu. Ik pa laikam māte maina un pārvieto mazuļus uz jaunu migu. Acis tiem atveras pēc 18 dienām, bet pēc 90 dienām tiem ir izaudzis un izveidojies pieaugušas pandas kažoka matojums un krāsa. Ap šo pašu laiku mazuļi sāk iznākt no migas un ēst pieaugušo dzīvnieku barību, lai gan māte tos zīda ar pienu 6—8 mēnešus.[2] Mazuļi paliek kopā ar māti, līdz nakamā gada vasarā piedzimst nākamais metiens.

Tēviņi parasti bērnu audzināšanā nepiedalās, bet reizēm sarkanās pandas veido ģimeņu grupas, tad tēvs mazuļu audzināšanā piedalās. Dzimumbriedumu sarkanā panda sasniedz 18 mēnešu vecumā, bet pāroties sāk 2—3 gadu vecumā. Savvaļā sarkanā panda dzīvo 8—10 gadus, reizēm sasniedzot 15 gadu vecumu.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Ailurus fulgens (Red Panda, Lesser Panda, Red Cat-bear, Tolai Hare)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 18. martā.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. maijā. Skatīts: 2010. gada 18. martā.
  3. ↑ 3,0 3,1 http://www.rotterdamzoo.nl/import/assetmanager/1/5621/fulgensloc.pdf
  4. ↑ Choudhury, A. (2001). "An overview of the status and conservation of the red panda Ailurus fulgens in India, with reference to its global status". Oryx (Flora & Fauna International) 35 (3): 250—259
  5. ↑ Lauren Kurpis. «Izmirstošo Sugu Profils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-26. Skatīts: 2007-01-31.
  6. ↑ http://www.msb.unm.edu/mammals/publications/Flynn2000.pdf
  7. ↑ 7,0 7,1 «Red Panda: The Fire Cat - National Zoo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 26. novembrī. Teksts " FONZ " ignorēts
  8. ↑ 8,0 8,1 Botanicus.org: Transactions of the Linnean Society
  9. ↑ NYPL Digital Gallery | Detail ID 106776
  10. ↑ 10,0 10,1 «The once mighty red panda empire : Tetrapod Zoology». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. septembrī. Skatīts: 2010. gada 9. janvārī.
  11. ↑ The annals and magazine of natural history : zoology, botany, and geology
  12. ↑ Don E. Wilson, Russell A. Mittermeier, ed (2009). Handbook of the Mammals of the World, Volume 1: Carnivores. Lynx Edicions. pp. 503. ISBN 978-84-96553-49-1
  13. ↑ Pocock, Reginald I. (1941). The Fauna of British India. Mammalia Volume II, Carnivora

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sarkanā_panda&oldid=4167439"