Burtnieku svīta

vidusdevona Živetas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā

Burtnieku svīta (D2br) ir vidusdevona Živetas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Kurzemes ziemeļu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 23-89 metriem[1], taču lielākajā daļā variē 40-60 m robežās. Nosaukums veidots no Burtnieku ezera, kura krastos atrodas svītas atsegumi. Burtnieku svītas griezuma stratotipi atsedzas Rojas (Lūrmaņu klintis), Salacas (Neļķu klintis, Skaņaiskalns), Gaujas krastos, kā arī Rīgas jūras līča austrumu daļā (Veczemju klintis un Ķurmrags) un pie Burtnieku ezera. Tālāk svītas atsegumu josla stiepjas uz ziemeļaustrumiem Igaunijas un Pleskavas apgabala teritorijā.

Neļķu klintis. Burtnieku svīta.

Burtnieku svītu 1956. gadā Pēteris Liepiņš izdalīja kā Salacas svītu. Tās apakšējā robeža tiek vilkta pamatojoties uz griezumu ritmisko uzbūvi. Svītai atbilst skaidri izteikts vidusdevona sedimentācijas augšējais ritms. Svītas griezuma pamatnē ieguļ daudz rupjgraudaināki ieži (smilšakmeņi ar aleirolītu un kvarca oļu piejaukumu), kas klāj Arukilas svītas aleirolītus. Augstāk griezumā sāk dominēt sīkgraudaini smilšakmeņi un aleirolīti. Aleirolīti svītas griezuma augšdaļā veido diezgan biezu (virs 30 m) slāni. Izskalojuma pēdas svītas apakšējā robežā parasti nav novērojami. Rupja drupu materiāla ieslēgumi ir novērojami dažādos smilšakmens slāņa līmeņos. Burtnieku svītas apakšējā robeža visskaidrāk redzama Centrālās un Ziemeļlatvijas teritorijā, kur smilšakmens bazālais ritms ir visizteiktāks, kā arī redzama lielāka atšķirība minerālu sastāvā (palielināts turmalīna, cirkona, stavrolīta, kvarca saturs, kas palielinās gar paleonogāzi no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem). Pārējā Latvijas teritorijā apakšējā robeža ir nosacīta (nav izteikta). Svītas nogulumu augšējo aleirolītisko daļu sedz Gaujas svītas smilšakmeņi. Abavas baseina teritorijā starp Burtnieku un Gaujas svītām mēdza izdalīt Abavas svītu, kuru raksturo īpatnējs paleontoloģiskais sastāvs.

Faciālais iedalījumsLabot

Burtnieku svītas nogulumu izplatības areālā Latvijā tiek izdalītas divas litoloģiski-faciālās zonas un viena zona Igaunijā:

  • Aleirītu un smilšu zona aizņem plašus apgabalus Latvijas rietumu un centrālajā daļā, un raksturojas ar aleirolītu pārsvaru pār smilšakmeņiem. Veidojusies šelfa salīdzinoši dziļūdens apstākļos. Slāņus raksturo sarkanīgs un raibs krāsojums un paaugstināts karbonātiskums.
  • Smilšu un aleirītu zona aizņem teritoriju pašos Latvijas austrumos un Pleskavas apgabalā, un raksturojas ar krasu smilšu pārsvaru pār aleirītiem. Veidojusies šelfa seklūdens daļā. Smilšakmeņiem ir pārsvarā pelēks un zaļganpelēks krāsojums un māla cements.
  • Zemūdens deltu smilšu un mālu zona izplatīta Igaunijas dienvidu daļā, kur svītas griezumu raksturo bieži izgrauzumi smilšakmeņos, pildīti ar sīkdispersiem gaiši pelēkiem māliem. Nogulumi veidojušies upju deltu rajonā.

Paleontoloģiskais raksturojumsLabot

Burtnieku svītu raksturo heterostraka Pycnosteus tuberculatus un antiarha Asterolepis dellei vadfosiliju zona. Tās ihtiofaunas komplekss ir samērā bagāts. To veido bezžokļaiņi: Pycnosteus tuberculatus, Ganosteus stellatus, Tartuosteus maximus, Psammosteus bergi. Šeit ir atrodamas akantodes jeb žokļžaunzivis: Archaeacanthus quadrisulcatus, Homacanthus talavicus un Haplacanthus marginalis. Bez tam šeit ir sastopamas bruņuzivis Actinolepis magna, Holonema haermae, Coccosteus marcae, Homostius sulcatus?, Heterostius ingens?, Plourdsteus sp., Byssacanthus dilatatus. Ir sastopamas arī kaulzivis Glyptolepis sp., Hamodus lutkevitshi, Gyroptychius elgae, Moythomasia? sp., Dipterus sp. u.c.

Burtnieku svītas bezmugurkaulnieku komplekss ir nabadzīgs. To veido bezslēdzenes pleckāji Bicarinatina livica, sīki divvākčauļi un gliemeņvēži. Augu valsti pārstāv pirmspapardes Primofilices sp.

Derīgie izrakteņiLabot

Burtnieku svītas nogulumi tika izmantoti kā māla ieguves vieta. Sākotnēji tos izmantoja nelielas ķieģeļnīcas (Plančos, Pālē un Burtniekos). Vēlāk izveidoja māla raktuves Tūjā. Pašlaik Burtnieku svītas māli netiek izmantoti, jo tajos ir augsts cieto, kaitīgo ieslēgumu saturs. Turklāt tajos ietilpst arī smilšakmeņi ar karbonāta cementu.[2]

AtsaucesLabot

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 176. lpp.
  2. V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984. Sērija "Daba un mēs"