Vikipēdija

Rīgas Politehniskais institūts (1896—1918)

(Pāradresēts no Rīgas Politehniskais institūts (1896–1919))

Rīgas Politehniskais institūts (krievu: Рижский политехнический институт) bija tehniska augstskola, kas tika dibināta uz Rīgas Politehniskās augstskolas bāzes, to pārveidojot no privātas augstskolas ar vācu mācību valodu par valsts augstskolu ar krievu mācību valodu, tomēr saglabājot iekšējo autonomiju.

Rīgas Politehniskais institūts (1896—1918)

Dibināta 1896. gadā
Atrašanās vieta Troņmantnieka bulvāris (tagad — Raiņa bulvāris 19), Rīga
Tips Valsts augstskola
Mājaslapa [1]

Par mācībspēkiem strādāja daudzi starptautiski atzīti zinātnieki, galvenokārt, ķīmijā un inženierzinātnēs. Pirmā pasaules kara laikā institūtu evakuēja uz Maskavu, kur tas darbojās līdz 1918. gadam. Pēc tam, kad 1917. gadā Rīgu okupēja Vācijas karaspēks, 1918. un 1919. gadā uz institūta bāzes darbojās Baltijas Tehniskā augstskola (Baltische Technische Hochschule). LSPR laikā 1919. gada 8. februārī to pārdēvēja par Latvijas Augstskolu, 1923. gadā par Latvijas Universitāti.

1958. gadā LPSR laikā no Latvijas Valsts Universitātes atdalīja tehniskās fakultātes un atjaunoja Rīgas Politehnisko institūtu (1958—1990), kas 1990. gadā tika pārdēvēts par Rīgas Tehnisko universitāti.

Studējošie

labot šo sadaļu

Periodā no 1896. līdz 1912. gadam no Rīgas Politehniskā institūtā studējošo kopskaita 52,7% studentu nāca no Baltijas guberņām, bet 44,7% no Krievijas Impērijas citiem reģioniem (daudzi no Polijas), pārējie bija ārzemnieki. Pēc Jāņa Stradiņa aplēsēm laika posmā no 1896. līdz 1900. gadam no studentu kopējā skaita ik gadus latvieši sastādīja ap 8%, bet no 1901. gada latviešu studentu skaits jau sastādīja vairāk kā 17%.[1]

Augstskolā darbojās studentu korporācijas „Fraternitas Baltica” (dib. 1865), „Concordia Rigensis” (dib. 1869), „Rubonia” (dib. 1875), „Arconia” (dib. 1879), „Fraternitas Arctica” (dib. 1880), "Selonija" (dib. 1880), „Veletia” (dib. 1883), „Vironia” (dib. 1900) un "Talavija" (dib. 1900).

Mācībspēki

labot šo sadaļu

Ja 1886./1887. studiju gadā no Rīgas Politehniskās augstskolas mācībspēku kopskaita 42,9% bija Tērbatas Universitātes absolventi (Vilhelms Ostvalds, Voldemārs Knīrīms, Pīrss Bols, Hermanis Pflaums), tad turpmākajos gados mācībspēku skaits no Tērbatas proporcionāli saruka un 1912. gadā no 90 mācībspēkiem, kuri strādāja institūtā, 18 nāca no Tērbatas Universitātes, 7 no ārzemju un 10 no citām Krievijas Impērijas augstskolām, savukārt 55 bija Rīgas augstskolas absolventi. Augstskolas mācībspēki veica augsta līmeņa pētījumus lietišķajās un fundamentālajās zinātnēs, un to problemātika atbilda zinātnes attīstības pamatvirzieniem. Šis laiks zinātnes un tehnikas vēsturē bija iezīmīgs ar dabaszinātņu un eksakto zinātņu attīstību, ar klasiskās fizikas, ķīmijas un bioloģijas koncepciju izveidošanos, ar speciālnozaru izdalīšanos no universālām disciplīnām un robežzinātņu rašanos. Straujā rūpniecības attīstība sekmēja inženierzinātņu paātrinātu attīstību, tehnoloģisko procesu būtības teorētiskos skaidrojumus.

Matemātikas profesors Pīrss Bols (1865–1921) deva vērtīgas atziņas kvaziperiodisko funkciju teorijā un matemātiskajā topoloģijā, ko izmanto, risinot debess mehānikas un citas sarežģītas matemātikas problēmas; prof. Aleksandrs Beks (1847–1926) Rīgā (1873–1899) izveidoja un pielietoja oriģinālus instrumentus, veicot ģeogrāfiskā platuma un pulksteņa korekcijas; prof. Alvils Buholcs (1880–1972), RPI un LU (1904–1944) pirmais sāka izmantot fotogrammetrijas metodi sarežģītu arhitektūras objektu uzmērīšanai; prof. Teodors Kaleps (1866–1913), RPI (1895–1913) konstruēja pirmos aviācijas motorus Krievijas Impērijā, kopā ar R. Kablicu nodibināja rūpnīcu „Motors”; Mašīnbūves nodaļas absolvents Čārlzs Klarks (1867–1942), RPI docētājs (no 1896), prof. RPI un LU (1902–1937), bija izcils kuģu (arī ledlaužu) būves speciālists. RPI profesors (1913–1918) fiziķis Vladimirs Ļebedinskis gan popularizēja un tālāk attīstīja A. Popova izgudrojumus radiojomā, gan strādāja pie augstsprieguma transformatoru teorijas izveides. Maksimiliāns Glāzenaps (1845–1923) RPI, vēlāk arī LU, ķīmijas tehnoloģijas prof. (no 1878) veica oriģinālus pētījumus cementa, ģipša un kaļķu saistvielu jomā. Ievērību ar saviem pētījumiem ieguva profesora Paula Valdena skolnieki ķīmiķi Jans Zavidzskis, RPI prof. (1900–1907); Mečislavs Centneršvērs RPI, vēlāk arī LU prof. (1898–1929); Valdemārs Fišers RPI, vēlāk arī LU prof. (1908–1934); Edvīns Iegrīve RPI, vēlāk arī LU mācībspēks (1908–1939); Stefans Šimanskis, RPI mācībspēks (1897–1918) u. c.

Ķīmiķis Andreass fon Antropovs, RPI asistents un docents (1908–1915), vēlāk kļuva par Bonnas Universitātes fizikālās ķīmijas profesoru un katedras vadītāju (1925–1945). RPI profesors un direktors ķīmiķis Pauls Valdens no 1919. gada līdz mūža nogalei bija ķīmijas un farmācijas profesors Rostokas Universitātē, vēlāk Frankfurtes un Tībingenes universitātēs. Tartu Universitātē pēc 1919. gada kā profesori darbojās Fedors Buholcs (1919–1924) kā botānikas profesors; Mihaels Vitlihs, bijušais RPI vicedirektors, kļuva par ķīmijas profesoru (1919–1931) un Matemātikas – dabzinātņu fakultātes dekānu (1920–1924); Gvido Šneiders bija zooloģijas profesors (1921–1923).[1]

LU profesors ģeologs Ernsts Krauss pēc 1941. gada docēja Minhenes Universitātē, meteorologs Rūdolfs Meijers un ķīmiķis Edvīns Iegrīve strādāja akadēmiskā darbā vācu okupētās Pozenes Universitātē (1940–1945). Ģeodēzists Alvils Buholcs pēc Otrā pasaules kara bija Drēzdenes Tehniskās augstskolas profesors (1945–1954).

Institūta direktori

labot šo sadaļu

Izcili profesori

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Jānis Stradiņš, Juris Briedis. Rīgas Politehniskā institūta vēsturiskā nozīme augstākās izglītības, zinātņu un tautsaimniecības attīstībā, The Humanities and Social Science. History of Science and Higher Education 2013, Vol. 21

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rīgas_Politehniskais_institūts_(1896—1918)&oldid=3900336"