Protestantisma vēsture

Protestantisms ir viena no trim galvenajām kristietības strāvām līdzās katolicismam un pareizticībai. Tā saknes meklējamas 16. gadsimta Eiropā, reformācijas kustībā, kuru aizsāka vācu mūks un teologs Mārtiņš Luters. Protestantisma rašanās bija atbilde uz tolaik dominējošās Romas katoļu baznīcas dogmatismu un korupciju, kā arī prasība pēc teoloģiskām un institucionālām reformām.

Vēsture

Reformācijas sākums

1517. gada 31. oktobrī Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piestiprināja savas slavenās 95 tēzes. Šajā dokumentā Luters kritizēja indulgences – naudas maksājumus par grēku piedošanu, kas tolaik bija plaši izplatīti katoļu baznīcā. Luters uzskatīja, ka grēku piedošana ir atkarīga no Dieva žēlastības, nevis no naudas vai baznīcas rituāliem. Šis akts kļuva par reformācijas simbolu un izraisīja plašas debates, kas galu galā noveda pie baznīcas šķelšanās. Lutera idejas ātri izplatījās visā Eiropā, jo viņš izmantoja jaunizgudroto grāmatu drukāšanu, lai izplatītu savus rakstus. Viņš uzsvēra, ka Svētie Raksti ir vienīgais autoritatīvais avots ticībai un mācībai, un ka katram kristietim ir tiesības un pienākums pašam izprast Bībeli.

Kalvinisms un citi reformācijas līderi

Kamēr Luters darbojās Vācijā, citās Eiropas valstīs arī parādījās līdzīgas kustības. Žans Kalvins (1509–1564), kurš darbojās Šveicē, kļuva par otru ievērojamu reformācijas līderi. Kalvins uzsāka reformēto baznīcu kustību un attīstīja predestinācijas mācību – ideju, ka Dievs iepriekš nosaka, kuri cilvēki tiks izglābti. Kalvina idejas izplatījās daudzās valstīs, īpaši Francijā (kur viņa sekotāji bija pazīstami kā hugenoti), Nīderlandē un Skotijā.

Citi reformācijas līderi, piemēram, Ulrihs Cvinglijs Šveicē un Henrijs VIII Anglijā, katrs savu iemeslu dēļ izveidoja atsevišķas baznīcas. Henrija VIII gadījumā Anglijas baznīca atdalījās no Romas katoļu baznīcas pēc tam, kad pāvests atteicās anulēt viņa laulību.

Līdz ar reformāciju radās dažādas protestantu tradīcijas, kuras atšķiras gan teoloģijā, gan praksē. Starp galvenajām ir luterāņi, kalvinisti, anglikāņi, baptisti, metodisti un anabaptisti. Katrs no šiem virzieniem attīstījās ar savām teoloģiskajām īpatnībām, bet tos visus vieno pārliecība par ticību kā cilvēka personīgo attiecību ar Dievu un uzsvars uz Bībeles autoritāti.

Protestantu ietekme uz pasauli

Protestantisms izraisīja ne tikai reliģiskas, bet arī politiskas, kultūras un sociālas pārmaiņas. Daudzās valstīs reformācija izraisīja ilggadējus konfliktus, piemēram, Trīsdesmitgadu karu (1618–1648), kas bija viens no lielākajiem konfliktiem starp katoļiem un protestantiem. Tomēr ilgtermiņā protestantisma izplatība veicināja reliģijas brīvības idejas, demokrātiju un izglītības izplatību. Protestantisma ietekme uz izglītību un lasītprasmi bija īpaši nozīmīga, jo protestanti uzskatīja, ka katram cilvēkam jāspēj pašam lasīt Bībeli. Tāpat protestantu darba ētika, kas uzsver personisko atbildību, taupību un smagu darbu, vēlāk kļuva par pamatu kapitālisma izaugsmei, kā to savā darbā (Protestantiskā ētika un kapitālisma gars) analizēja vācu sociologs Makss Vēbers.

Mūsdienās

Mūsdienās protestantisms ir izplatījies visā pasaulē. Tas ir īpaši spēcīgs Ziemeļeiropā, Ziemeļamerikā un Subsahāras Āfrikā, bet tā klātbūtne jūtama arī citos reģionos. Lielākās protestantu baznīcas ir luterāņu, anglikāņu, baptistu un metodistu kopienas.

Protestantisms Latvijā

Protestantisms Latvijā ir viena no galvenajām kristietības tradīcijām, kas sākās reformācijas kustības laikā 16. gadsimtā un kļuva par dominējošo reliģisko virzienu līdz mūsdienām.

Reformācijas kustība Latvijā (tolaik Livonijā) sākās 16. gadsimta pirmajā pusē, ap to pašu laiku, kad Mārtiņš Luters sāka reformāciju Vācijā. Reformācija Baltijas reģionā izplatījās no Vācijas un Zviedrijas, galvenokārt caur Hanzas pilsētām, piemēram, Rīgu un Tērbatu (tagad Tartu), kas bija cieši saistītas ar Vācijas tirdzniecības un kultūras tīklu. Rīga bija pirmā Latvijas teritorijā esošā pilsēta, kur sākās reformācijas kustība. 1522. gadā Rīgas rāte pieņēma lēmumu atļaut luterisko mācību, un Rīgas baznīcas sāka pāriet uz luterisko ticību. Luterānisms kļuva populārs, jo tas bija saistīts ar valodas pieejamību – Svētie Raksti un dievkalpojumi tika tulkoti vietējā valodā, kas ļāva vietējiem iedzīvotājiem aktīvi iesaistīties reliģiskajā dzīvē. Līdz ar reformācijas uzvaru Rīgā un citās pilsētās, katoļu baznīca zaudēja savu dominējošo ietekmi Latvijā. Tomēr Latgalē, kas atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, katoļticība saglabāja dominējošu stāvokli.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Protestantisma vēsture.