Makss Vēbers

Šis raksts ir par sociologu. Par citām jēdziena Vēbers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Makss Vēbers, pilnā vārdā Maksimiliāns Karls Emīls Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber; dzimis 1864. gada 21. aprīlī, miris 1920. gada 14. jūnijā), bija vācu sociologs un politekonomists, kvalitatīvās socioloģijas pamatlicējs.

Makss Vēbers Max Weber Personīgā informācija Dzimis 1864. gada 21. aprīlī Erfurtē, Prūsijā Miris 1920. gada 14. jūnijā (56 gadi) Minhenē, Vācijā Tautība vācietis

Zinātniskā darbība Zinātne socioloģija, politekonomija

Dzīvesgājums

Savu karjeru Vēbers sāka Berlīnes Universitātē, bet vēlāk strādāja arī citās universitātēs Freiburgā, Heidelbergā un Minhenē.

Uzskati

Vēbera galvenie darbi bija saistīti ar racionalizāciju gan reliģijas socioloģijā, gan politiskajā socioloģijā. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars" (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus), ar kuru viņš sāka strādāt reliģijas socioloģijas nozarē. Šajā darbā Vēbers argumentēja to, ka reliģija bija viens no svarīgākajiem cēloņiem, lai rietumu un austrumu pasaules kultūras attīstītos dažādi, kā arī uzsvēra askētiskā protestantisma īpašā raksturojuma nozīmīgumu, kas Rietumos vadīja kapitālisma, birokrātijas un tieslietu attīstību. Citā ievērības cienīgā darbā, Politik als Beruf, Vēbers definēja valsts būtību, kura ir tiesīga iegūt monopolu, izmantojot fizisku spēku. Šī definīcija kļuva par galveno tematiku politoloģijas studijās. Vēberu interesēja galvenokārt reliģijas ietekme uz sabiedrību. Viņš pētīja reliģijas attiecības ar citām kultūras iestādēm, it īpaši ekonomikā. Vēbers atšķir vēsturiskā pieejas un funkcionālas pieejas savienojumu: salīdzinošās analīzes rezultātus, viņš klasificēt ar viņa izgudroto jēdzienu "ideāls veids". Šīs analīzes viens no svarīgākiem rezultātiem ir Vēbera piedāvāta reliģiju klasifikācija, kā dažāda veida veidus glābšanas ceļus, kuru motivācija ir pasaules pieņemšanas vai noraidījumu. Vēbers pieeja reliģijai ir ar mērķi izprast "noteikta veida sociālās uzvedības rezultātā nosacījumus", ar to nosakot indivīdu uzvedības vērību. Vēbers uzskatīja savu pētījums kā pasaules reliģiju vienotu projektu. Protestantisma Rietumu attīstībā ieguldījuma studēšana, bija daļa no visaptverošas analīzes dažādu reliģiju ietekmes un ekonomisko un sociālo jomu dažādās kultūrās. Vēbers salīdzina dažādas reliģijas, nosakot kāda pakāpē ekonomiskās darbības racionalizēšana ir pieļaujama dažādas reliģijās.

Reliģijas, kuras Vēbers analizēja — budisms, zoroastrisms, kristietība, islāms un jūdaisms. Šo reliģiju sākotnējas formas, kurā dominēja kulta un rituālu elementi, bija ar salīdzinoši augstu sociālas diferenciācijas līmeni, intelektuālo attīstību un personības izpausmēm. Vēbera ieskatā šīs reliģijas sniedz materiālu ētisko mācību analīzei, kurus izmanto vadošie indivīdi, reliģijas saikne ar sociālām un profesionālām slāņiem un grupām, attiecības reliģijas ar sociālo un profesionālo slāņiem un grupām, tāda veida reliģisko organizāciju, piemēram, baznīcas un sektas.

Makss Vēbers uzskatīja, ka socioloģijas skaidrojumi jāatvedina no izpratnes par to, kāpēc cilvēki izvēlas rīkoties tā, kā viņi rīkojas — "izpratīgās socioloģijas" aizsācējs. M. Vēbers uzskatīja, ka sociālie fakti ir individuālu rīcību kumulatīvs rezultāts. Pievērsa uzmanību indivīdu subjektīvajām attieksmēm, vērtībām, ticībai, rīcības motīviem un tam, ka socioloģijai nav jākopē dabaszinātnes.
Makss Vēbers deva ievērojumu ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā, pētot sabiedrības noslāņošanos. Viņš aplūkoja šķiru kā sabiedrības daļu, kurā esošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība noteiktai šķirai nosaka arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.

Ideāltipi

Vēbers uzsvēra, ka indivīda rīcība ir kā noteicošais sociālo zinātņu jomā. Vēbers runāja par "ideāltipa jēdzienu", kas nekad neatbilst konkrētai realitātei, tas nav definējams, vienīgi izprotams. Tas tiek uzskatīts noderīgs, jo realitātē nav atrodams.

Pastāv trīs veidu ideāltipi:

1. Konkrētas vēsturiskas parādības — "viduslaiku pilsēta"

2. īpaša veida sociālā realitāte — dažādos vēsturiskos kontekstos: birokrātija

3. īpašā rīcības veida rekonstrukcija — dzīšanās pēc peļņas

Tāpat Vēbers iezīmēja leģimitālās kundzības ideāltipus:

1. Tradicionālā kundzība — ticība tradīcijas svētumam "vienmēr tā ir bijis"

2. Harizmātiskā kundzība — līdera īpašās spējas pielietošana kundzībā

3. Racionālā kundzība — pretenzijas racionāls pamatojums, bezpersoniskas, likumiskas kārtības

Vēberu nodarbināja arī modernās sabiedrības šķiriskais raksturs. Vēbers šo attiecību apgrieza otrādi, definējot, ka moderno sabiedrību nosaka kapitālisms kā saimniekošanas forma.

M. Vēbers izdalīja : 1. sociālo diferenciāciju, saistot to ar kārtām un amatiem, kuri veido hierarhisku struktūru

2. ekonomisko diferenciāciju, kad tiesību un pienākumu apjoms ir saistīts ar personas īpašumu

3. tiesisko diferenciāciju, kas veidojas nošķirot privātās un publiskās tiesības

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Makss Vēbers.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)