Olbija (Pontijas)

Olbija pie Melnās jūras jeb Pontijas Olbija (grieķu: Ὀλβία Ποντική) bija sengrieķu kolonija tagadējās Ukrainas teritorijā, kuru 6. gadsimtā pr.Kr. dibināja milētieši Dņepras līča labajā krastā uz dienvidiem no mūsdienu Mikolajivas pilsētas. Savos ziedu laikos (5. gadsimta pr.Kr. otrā puse — 3. gadsimta pr.Kr. pirmā puse) pilsēta aizņēma 50 hektārus lielu platību un bija svarīgs tirdzniecības un zvejniecības centrs, kurai bija ciešas ekonomiskas saites ar skitiem. Tās iedzīvotāju skaits tiek lēsts uz 15 tūkstošiem cilvēku. Uz 1924. gada izrakumu bāzes ir izveidots arheoloģiskais rezervāts. Vietējo un ārzemju arheologu izrakumu gaitā Olbijas teritorijā tika atklātas un izpētītas nocietinājuma mūru, sargtorņu, dubultvārtu, agoras u.c. celtņu drupas. Arheoloģiskie izrakumi tiek turpināti arī pašlaik.

Olbija
Ὀλβία Ποντική
Senās Olbijas apbūves paliekas.
Olbija
Atrašanās vieta	Ukraina
Reģions	Skitija
Koordinātas	46°41′19″N 31°54′21″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Sengrieķu
Piezīmes
Izrakumi	no 1901. gada
Arheologi	B.Farmakovskis
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais rezervāts

Vēsture

Senie grieķi, kas 6. gadsimtā pr.Kr. dibināja pilsētu, izspieda kimeriešus un skitus (lai gan arī grieķi pakāpeniski asimilējās ar vietējiem iedzīvotajiem: pēc kāda laika tie sāka runāt jauktā grieķu un skitu valodā un valkāt skitu drēbes). Vēl 6. gadsimtā pr.Kr. Olbijā kopā ar Zeva templi parādījās svētnīcas veltītas Apollonam Delfīnijam un Ārstam. 450. gadā pr.Kr. Olbiju apmeklēja Herodots. Viņš pirmo reizi aprakstīja to tautu vēsturi, ģeogrāfiju un paražas, kas tolaik apdzīvoja Melnās jūras ziemeļu piekrasti. 6—5. gadsimtā pr.Kr. tur valdīja oligarhi, bet 4. gadsimta pr.Kr. sākumā tika iedibināta demokrātiska pārvaldes forma. 331. gadā pr.Kr. Olbiju nesekmīgi centās iekarot Maķedonijas Aleksandra pulkvedis Zopirions. 55. gadā pr.Kr. pilsētu iekaroja getu valdnieks Burebista. Ar laiku pilsētvalsts atjaunojās, taču uz daudz mazākas teritorijas. 198. gadā Olbija tika iekļauta Romas impērijas sastāvā. Pilnībā tā gāja bojā huņņu invāzijas laikā 4. gadsimta 70. gados.

Apraksts

Ir viedoklis, ka pirms grieķiem šeit bija neliela skitu apmetne. Par to liecina tādi arheoloģiskie atradumi, kā bezripas trauki, bronzas spoguļi un rotaslietas ar skitiem raksturīgo dzīvnieku dekorējumu.

Grieķu Olbija dalījās kalna un ielejas daļās, un to ieskāva spēcīgi aizsargmūri ar torņiem. Pilsētai bija taisnstūrveida plānojums, kuru veidoja ar dakstiņiem klātas akmens ēkas, kas pildīja sabiedriskās, sadzīves, saimnieciskās un ražošanas funkcijas. Dažas ēkas bija ar mozaīku grīdu. Laukumi un centrālās ielas bija bruģētas ar akmens plāksnēm un tās izdaiļoja ar dievu un varoņu skulptūrām, godājamu pilsoņu bareljefiem un marmora plāksnēm ar tajās iegravētiem pilsētvalsts izdotajiem dekrētiem. Olbijas kalnainās daļas centrā atradās galvenais pilsētas laukums — agora, un tur bija izvietota sabiedriska ēka ar 7 istabām priekš kulta ceremonijām un tirgotāju sapulcēm. Tās sienas bija klātas ar apmetumu. Vēl tur bija monumentāls altāris mākslīgas akmens ūdenskrātuves, kā lielas hidrotehniskas sistēmas daļa. Ap agoru izvietojās valsts iestāžu ēkas, ģimnāzijs, teātris un hipodroms. Agoras ziemeļu daļā atradās temenoss (svētvieta) ar tempļiem, svētnīcām, altāriem un ziedokļiem. Dzīvojamie nami tika celti no akmens un kleķa ķieģeļiem. Tie tika bagātīgi dekorēti ar kolonnām, freskām un mozaīkām. Pilsētā bija labi attīstīta cauruļvadu ūdensapgādes sistēma. Apkārt pilsētai izvietojās nekropole. Olbijas ziemeļos un dienvidos atradās desmitiem grieķu un vietējo iedzīvotāju apmetņu un nenocietinātu ciematu.

Praktiski pilsēta bija izvietota uz divām terasēm, kas bija savienotas ar kāpnēm. Apakšēja terase robežojās ar estuāru un tur atradās osta. Bet augšēja terasē atradās agora.

Nozīmīgākie atradumi, kurus arheologiem izdevās identificēt, bija Ziemeļu vārti, no kuriem sākās Galvenā iela, pati iela, agora, temenoss, hidrosistēma, Austrumu un Rietumu stojas, ģimnāzijs, dekastērijs, romiešu citadeles aizsargmūris, tempļi, darbnīcas, nekropole un dzīvojamie kvartāli. No daudzām celtnēm ir saglabājušies tikai nelieli fragmenti: atsevišķi akmeņi, nelieli mūru fragmenti, kā arī celtņu pamati, kas balstīja namu sienas (priekš to tika raktas būvbedres, kuras pamīšus tika aizpildītas ar zemes-pelnu un māla slāņiem 5 līdz 30 centimetru biezumā). Izņēmums ir centrālais altāris, kas tiek vērtēts kā Olbijas celtnieku meistarības paraugs, kā arī ūdens drenāžas sistēmas kanāli. Daži apskates objekti rezervātā tiek eksponēti restaurētā veidā, balstoties uz pilsētas plānojumu, jo arī celtņu pamati ir ļoti slikti saglabājušies (piemēram, Zeva un Apollona Delfīnija tempļi, u.c.). Taču zinātnieki ir precīzi noteikuši katra atraduma funkciju. Piemēram, ģimnāzija komplekss iekļauj unikālas pirts celtnes, ieskaitot trīs akmens rezervuārus ūdens uzsildīšanai, kas tika piegādāta pa keramiskiem cauruļvadiem. Bet bijušā dekastērija (tiesas nama) vietā, no kura bija saglabājusies tikai pamatne, tika atrast liels daudzums keramisko ostakonu (keramisku lausku) ar tajos iegravētiem vārdiem. Tie tika izmantoti tiesā balsošanas laikā. No tiem ir cēlies pazīstamais teiciens "pakļauts ostrakismam". Tāpat pagraba telpā bija atrasti bronzas psefi (balsošanas žetoni). Īpaši ievērības cienīgi ir Olbijas dzīvojamie nami. Tie tika grupēti kvartālos, kas nodalīti ar šaurām ejām. Tika atrastas 6. gadsimta pr.Kr. zemnīcas un puszemnīcas. Tās bija 6-15 m² lielas vienkameras telpas, iegremdētas 0,3-2 metri zem zemes, kurām reizēm bija no kleķa veidotas virszemes sienas. Katrā zemnīcā dzīvoja atsevišķa 3—5 cilvēku liela ģimene. Vēlākās apbūves objekti, īpaši turīgu pilsoņu nami, tika veidoti no kleķa uz akmens pamatiem, un tiem bija māla dakstiņu vai salmu jumti. Daudzās no tām bija iebūvētas cisternas ūdens glabāšanai, kā arī kanalizācijas sistēma.