Jumts ir celtnes visaugstākā daļa, kas to pasargā no laikapstākļu iedarbes.

Olomoucas baznīcu jumti

Lielākajā daļā valstu jumts pirmkārt pasargā no lietus. Atkarībā no ēkas pielietojuma jumts var pasargāt no svelmes, saules gaismas, sala, sniega un vēja. Citām ēkām, piemēram, siltumnīcai varētu būt jumts, kas pasargā no vēja, lietus un sala, bet uzņem saules gaismu. Verandai parasti ir jumts, kas nelaiž cauri saules gaismu.

Jumta īpašības ir atkarīgas no ēkas pielietojuma, kuru tas klāj, pieejamajiem jumta materiāliem, vietējām tradīcijām, ēkas dizaina un var būt noteiktas arī likumdošanā. Reizēm jumts mēdz būt horizontāls.

Telpu zem jumta sauc par bēniņiem vai mansardu, ja tā ir paredzēta dzīvošanai.

 
Plakans jumts
Plakans jumts vernakulārajā arhitektūrā sastopams zemēs ar nelielu nokrišņu daudzumu. Mūsdienu ūdensnecaurlaidīgie būvmateriāli ļauj būvēt līmeniskus jumtus jebkurā pasaules daļā, neatkarīgi no vietējiem laikapstākļiem. Kaut arī tos sauc par plakaniem, parasti tie ir nedaudz slīpi (līdz 10°). Pie plakaniem jumtiem pieder arī jumta terases un dārzi.
 
Vienslīpju jumts
Vienslīpju jumts ir jumts ar vienu slīpni. Lai samazinātu izmantojamo materiālu daudzumu, parasti slīpumu veido gar ēkas šaurāko fasādi, kamēr garenfasādes ir veidotas ar savstarpēji atšķirīga augstuma dzegām. Visbiežāk šādi apjumj saimniecības vai rūpniecības ēkas.
 
Divslīpju jumts
Divslīpju jumts ir klasisks jumta veids, kas galvenokārt sastopams vēsos un nokrišņiem bagātos klimatos. Tas sastāv no divām pretēji vērstām slīpnēm, kas saskaras to augstākajā punktā — korē. Divslīpju jumtu noslēdzošās ārsienas trijstūrveida daļu virs dzegas sauc par zelmini.
 
Nošļaupts jumts
Nošļaupts jumts, saukts arī četrslīpju jumts, ir jumts ar četrām slīpnēm, kas saskaras ar slīpajām malām un balstās vienādi uz visām ēkas sienām. Visas dzegas ir vienādos augstumos. Pie nošļauptiem jumtiem pieder arī piramidāli jumti.
 
Lāčpakaļa
Lāčpakaļa, saukta arī par jumtu ar pusnošļauptiem galiem, ir jumts ar četrām slīpnēm un nošķeltu (trapecveida) zelmini, virs kura balstās mazākās jumta slīpnes.
 
Mansarda jumts
Mansarda jumts ir jumts ar šķeltām slīpnēm, kas pieļauj dzīvojamo telpu ierīkošanu bēniņu stāvā. Jumta slīpņu augšējās malas ir lēzenākas, bet apakšējās malas — stāvākas, pie kam jumta apakšējās malas var būt ieliektas vai S-formas. Mansarda jumtos bieži veido jumta izbūves ar logiem jeb lukarnas.
 
Konisks jumts
Konisks jumts Konusa formas jumts, kas plānā veido apli un kura spāres saplūst vienā punktā. Spāres balstās uz apaļām gredzenveida sijām un mūrlatas. Galvenokārt izmantoti nocietinājumu būvēs, tai skaitā pilīs.
 
Kupols
Kupols ir pussfēras formas jumts, kas ļauj pārsegt lielu platību bez iekšējiem atbalstiem. Kupolu veidojošie elementi turas ar blakus esošo elementu svara radītā spiediena palīdzību.
 
Arkveida jumts
Arkveida jumts ir liekts vienslīpju jumts, kas turas ar arkas svara radītā spiediena palīdzību. Galvenokārt izmantots lielizmēra ēku arhitektūrā, tai skaitā dzelzceļa stacijās, tirgos un rūpniecības ēkās.
 
Konvekss jumts
Konvekss jumts ir ar iekšupvērsti liektām jumta slīpnēm. Bieži sastopams Austrumāzijas arhitektūrā.

Jumti Latvijas kultūrainavā

labot šo sadaļu

Latvijas guļbūvēm senākais jumta veids, domājams, bija līmenisks vai slīps apaļkoku klājums virs guļbūves sienām, ko sedza ar bērzu tāsīm, egļu kamienu, zemēm un velēnām. Vietām šādi segumi nelielām celtnēm saglabājās līdz 19. gadsimtam, īpaši zemnīcām un citām zemē iedziļinātām būvēm. Daugmales pilskalna, Ķentes pilskalna un Tanīsa kalna arheoloģiskajos izrakumos atklātās celtņu paliekas mudina domāt, ka šādi pārsegumi veidoti kopš mūsu ēras 1. gadu tūkstoša otrās puses. Līmeniski jumti Latvijā ir nepiemēroti, jo no tiem vāji noplūst lietus un sniega kušanas ūdeņi.

Lai novērstu līmeniska jumta radītās nepilnības ūdens novadīšanā no ēkas virsmas, 9.-10. gadsimtā Latvijā sāka būvēt divslīpju jumtus. Sākumā tos, tāpat kā līmenisko apaļkoku klājumu, lika no cieši līdzās novietotiem apaļkokiem jeb kārtīm, kas balstījās iežmaugos — zelmiņa baļķu galos iecirstos robos. Divslīpju jumtus pārsedza ar bērzu tāsīm, egļu kamienu, zāli vai kārtās krautiem niedru un zāļu stiebru kūļiem. Līdz 19. gadsimtam šādā manierē tika būvētas nelielas klētis, kūtis un pirtis. Šāda tipa jumti bija piemēroti tikai nelielām ēkām, jo lielai celtnei tie būtu pārāk smagi un to balstīšanai būtu nepieciešamas īpašas konstrukcijas. Turklāt jumta kārtis bija biezākas un tika liktas ar mazāku intervālu nekā prasīja to nestspēja.

Arheoloģiskie izrakumi Talsu pilskalnā liecina, ka 10. gadsimtā Latvijā sāka būvēt četrslīpju spāru jumtus. Virs spārēm guldīja plakanus aptēstus vai plēstus baļķus. Tiem virsū klāja bērza tāšu kārtu, ko pārsedza ar biezu mālu slāni, kam vajadzēja pasargāt celtni no uguns.

Ārējās saites

labot šo sadaļu