Pauls Šīmanis
Pauls Šīmanis (vācu: Paul Schiemann; dzimis 1876. gada 17. martā Jelgavā, miris 1944. gada 23. jūnijā Rīgā) bija vācbaltiešu politiķis.
| Pauls Šīmanis | |
|---|---|
 | |
| 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1922. gads — 1934. gads | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1876. gada 17. martā Jelgava, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1944. gada 23. jūnijā (68 gadu vecumā) Rīga, Latvijas ģenerālapgabals, Ostlande (tagad Latvija) |
| Tautība | vācbaltietis |
| Politiskā partija | Vācbaltiešu demokrātiskā partija |
| Profesija | Žurnālists |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuPauls Šīmanis dzimis 1876. gada 17. (29.) martā Jelgavā jurista ģimenē, viņa tēvocis bija vēsturnieks Teodors Šīmanis. Mācības viņš uzsāka Jelgavas ģimnāzijā, bet vēlāk tēvs viņu nosūtīja uz Vāciju mācības pabeigt Elberfeldē. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš studēja tiesības, vēsturi un literatūru Berlīnes, Marburgas, Kēnigsbergas un Bonnas universitātēs. Studijas viņam nācās pārtraukt sakarā ar iesaukšanu uz vienu gadu Krievijas Impērijas armijā. Dienestu Šīmanis pavadīja Kaukāzā un vēlāk virsnieku kursos Lietuvā.
1901. gadā viņš nokārtoja eksāmenus Ķelnes Universitātē, bet 1902. gadā Greifsvaldes Universitātē ar diplomdarbu "Atklāto banku tiesiskais stāvoklis" ieguva Dr. iur. grādu. Šīmanim kā ārvalstniekam jurista karjera Vācijā bija liegta, tāpēc viņš pievērsās žurnālistikai. Īsu laiku uzturējies Tērbatā, 1903. gadā viņš Tallinā sāka strādāt par Revalsche Zeitung redaktoru. Šīmanis bija arī Igaunijas Konstitucionālās partijas un Vācu apvienības (Deutscher Verein) līdzdibinātājs. 1907. gadā Šīmanis kļuva par Rigasche Rundschau redaktoru. Līdz 1914. gadam viņš šajā laikrakstā publicēja vairāk nekā 600 ievadrakstu. Viņš iesaistījās asās diskusijās ar vācbaltiešu konservatīvajām aprindām, iegūstot atklātus pretiniekus muižniecības un lieltirgotāju aprindās.
Sākoties pirmajam pasaules karam, Šīmani mobilizēja Krievijas Impērijas armijā. Pēc revolūcijas Krievijā, lai izsargātos no aresta, Šīmanis armiju atstāja. Savukārt, sakarā ar Šīmaņa attieksmi pret bruņniecību, viņu izraidīja no vācu armijas ieņemtās Rīgas. Šīmanis devās uz Berlīni, kur 1918.—1919. gadā darbojās kā teātra kritiķis un feļetonists, izdevumu Frankfurter Zeitung un Preussische Jahrbücher līdzstrādnieks. Viņš publicēja arī vairākus pretlielinieciskus rakstus un bija arī Antiboļševistiskās līgas līdzdibinātājs.
1919. gadā Šīmanis atgriezās Rīgā. Viņš iesaistījās atjaunotās Vācbaltiešu demokrātiskās partijas (Deutsch-Baltische Demokratische Partei) darbībā, kļūdams par tās līderi, un atsāka darbu kā Rigasche Rundschau redaktors. Šīmanis kļuva arī par Tautas padomes locekli.
Šīmanis bija Satversmes sapulces, kā arī I, II, III un IV Saeimas deputāts, bet no 1920. līdz 1925. gadam arī Rīgas domes deputāts. No 1920. gada viņš vadīja Saeimas frakciju — Vācbaltiešu partiju komiteju (Ausschuß der deutschbaltischen Parteien), kas apvienoja piecas vācbaltiešu partijas.
No 1925. gada Šīmanis pārstāvēja vācbaltiešu intereses Eiropas nacionalitāšu kongresa (Europäischer Nationalitäten kongreß) valdē, kā arī bija kongresa viceprezidents. Viņš bija arī viens no Vācu tautas grupu savienības (Verband der deutschen Volksgruppen Europas) dibinātājiem.
1927. gada decembrī Šīmanim uzticēja sastādīt Latvijas valdību, taču viņš no šī piedāvājuma atteicās. 1929. gadā viņš bija Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. 1930. gada rudenī Šīmanis bija spiests doties ārstēties uz ārzemēm, viņš nolika Saeimas deputāta mandātu, lai izšķirošajā balsojumā par Rīgas Doma baznīcas atsavināšanu vācu draudzei viņa balss neietu zudumā. Ārstēšanās laiku Šīmanis izmantoja vairāku plašu rakstu sarakstīšanai, kuros asi vērsās pret nacionālsociālismu.
1933. gada 30. jūnijā Šīmani atstādināja no nacionālsociālistu ietekmē nonākušā laikraksta Rigasche Rundschau redaktora amata. 20. oktobrī viņš veselības stāvokļa dēļ atstāja arī darbu Saeimā.
No 1933. gada Šīmanis uzturējās Vīnē. 1935. gadā nacionālsociālistu spiediena rezultātā XI Eiropas tautību kongresā Šīmanis vairs netika ievēlēts kongresa prezidijā. Līdz ar to viņš savu darbību kongresā viņš pārtrauca. 1937. gada janvārī viņš nodibināja Eiropas nacionālā izlīguma apvienību (Verband zur nationalen Befriedung Europas), cenšoties apvienot tās vācu minoritāšu grupas, kas nebija nonākušas nacionālsociālistu ietekmē. Uzturoties Vīnē, Šīmanis daudz laika veltīja arī publicistiskai darbībai. Liela daļa viņa rakstu tika publicēti Polijā izdotajā laikrakstā Der Deutsche in Polen. Viņš publicējās arī lielajos Austrijas preses izdevumos — laikrakstā Neues Wiener Tagblatt un žurnālā Der christliche Ständesstaat.
Pēc Austrijas anšlusa Šīmanis atgriezās Rīgā. 1939. gadā viņš atteicās pievienoties vācbaltiešu izceļošanai uz Vāciju.
Vācu okupācijas laikā Šīmanis atradās mājas arestā un tikai sava sliktā veselības stāvokļa dēļ netika arestēts. Neskatoties uz to, viņš savā dzīvoklī deva patvērumu vairākiem ebrejiem, tai skaitā vēlākajai kinokritiķei Valentīnai Freimanei.[1]
Šīmanis ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Šīmanis mira Rīgā 1944. gada 23. jūnijā.
1994. gada 11. jūnijā Paulam Šīmanim Rīgā Herdera laukumā atklāja piemiņas plāksni.
2000. gadā Izraēlas institūts Yad Vashem viņam pēc nāves piešķīra "Taisnīgie starp tautām" titulu.[2]
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Šīmanis, P. Eiropas problēma: Rakstu izlase. Rīga: Vaga, 1999. 176 lpp.
- Šīmanis, P. Raksti 1933-1940. Sastādītājs H.Šimkuva. Rīga, 2000. 92 lpp.
Informācijas avoti
labot šo sadaļu- Šīmanis, Pauls, Historia.lv