Džuzepe Verdi

Džuzepe Fortunīno Frančesko Verdi (itāļu: Giuseppe Fortunino Francesco Verdi; dzimis 1813. gada 10. oktobris, miris 1901. gada 27. janvāris) bija itāļu komponists. Milānas Filharmonijas biedrības direktors. Sarakstījis 26 operas. Verdi kļuva par sava laika vadošo itāļu operas komponistu — pēc 19. gadsimta pirmās puses bel canto operas stila meistaru Džoakīno Rosīni, Vinčenco Bellīni un Gaetāno Doniceti laikmeta.

Džuzepe Verdi Giuseppe Verdi Personīgā informācija Dzimis 1813. gada 10. oktobrī Ronkole, Francijas Pirmā impērija Miris 1901. gada 27. janvārī (87 gadi) Milāna, Itālija Tautība itālis

Profesionālā informācija Stils romantisms Žanrs opera, vokāli simfoniskā un simfoniskā mūzika

Verdi operas arī mūsdienās ir ārkārtīgi populāras, īpaši trīs viņa darbības vidējā posmā komponētās operas: "Rigoleto" (Rigoletto, 1851), "Trubadūrs" (Il trovatore, 1853) un "Traviata" (La traviata, 1953). Verdi 200. dzimšanas diena 2013. gadā daudzviet pasaulē tika plaši atzīmēta.

Dzīvesgājums

Dzimis 1813. gada 10. oktobrī Ronkoles ciemā, netālu no Buseto pilsētas Ziemeļitālijā, tolaik Francijas Pirmā impērijā iekļautā teritorijā. Viņa tēvs bija krodzinieks. Kad Džuzepe bija septiņus gadus vecs, tēvs iegādājās vecu spinetu (līdzīgu nelielam klavesīnam) un zēns mācījās pie ciema skolotāja, baznīcas ērģelnieka Baistroki. Pēc skolotāja nāves Verdi astoņu gadu vecumā kļuva par oficiāli algotu ērģelnieku.

Kad zēnam palika divpadsmit gadu, tēvs viņu nosūtīja uz Buseto mācīties pilsētas skolā. Mācoties skolā, Verdi vienlaicīgi turpināja nodarbības mūzikā. Svētdienās un svētku dienās viņš devās uz savu ciemu, kur darbojās kā baznīcas ērģelnieks mirušā Baistroki vietā.

Verdi pirmie skaņdarbi radušies 13 līdz 18 gadu vecumā, 1820. gados: uvertīra, marši pūtēju orķestrim, skaņdarbi korim un dažas klavieru miniatūras. 1929. gadā Verdi pabeidza 12 gadu vecumā uzsāktās mācības pie Buseto mūzikas skolas un filharmonijas biedrības direktora Ferdinando Provezi. Viņš un otrs filharmonijas biedrības direktors Antonio Bareci no kādas labdarības iestādes sagādāja Verdi stipendiju uz diviem gadiem.

Verdi pasniedza dziedāšanas un klavierspēles stundas. Viņš bija pasniedzējs arī Antonio Bareci meitai Margeritai. 1831. gadā viņi neoficiāli saderinājās un 1836. gadā apprecējās. 1837. gada piedzima pirmais bērns, bet 1838. gadā — otrs. Abi bērni nodzīvoja tikai gadu un dažus mēnešus. 1840. gadā 26 gadu vecumā no encefalīta nomira arī Verdi sieva.

Darbības sākums

1831. gadā astoņpadsmit gadus vecais Verdi ieradās Milānā, lai kārtotu pārbaudījumus konservatorijā. Milānas konservatorijas direktors Frančesko Bazili atteicās uzņemt Verdi, aizbildinoties ar to, ka viņš esot profesionāli nepiemērots. Kā apgalvo daži biogrāfi, direktoram nepatika viņa āriene — vienkārša Lombardijas zemnieka izskats.

Neiekļuvis konservatorijā, Verdi Milānā privāti mācījās pie Vinčenco Lavinjas, kurš bija Milānas operas teātra "La Scala" diriģents un pedagogs. Viņa vadībā Verdi īsā laikā apguva kompozīcijas meistarības pamatus. Gadu pēc mācību sākuma Lavinja rakstīja Bareci: "Jūsu stipendiāts drīz būs savas tēvzemes lepnums."

Liela nozīme tālākajā Verdi karjerā bija negaidītai diriģenta debijai: Jozefa Haidna "Pasaules radīšanas" mēģinājuma laikā viņam bija jāstājas iztrūkstošā mēģinājuma vadītāja vietā, un pēc tam arī uzdeva diriģēt koncertā. Pēc šīs debijas viņam tūliņ pasūtīja kantātes un operu ar nosaukumu "Oberto grāfs Bonifačo".

Ārējie apstākļi aizkavēja Verdi tūliņ sākt komponēt operu: viņam vajadzēja atgriezties Buseto, lai ieņemtu mirušā Provezi vietu un tādā veidā atstrādātu viņam piešķirto stipendiju. Verdi iecēla par Buseto filharmonijas biedrības direktoru. 1839. gada novembrī "La Scala" teātrī nedaudz pārstrādātā veidā notika operas "Oberto grāfs Bonifačo" pirmizrāde. Tekstu operas jaunajai redakcijai uzrakstīja jaunais dzejnieks un mūziķis Temistokls Solēra, kurš ar Verdi radoši sadarbojās arī vēlākajos gados. Operai "Oberto" bija ievērojami panākumi, un tā tika izrādīta vēl 13 reizes.

1840. gadu operas

"Oberto" panākumi ierosināja La Scala operteātra administratoru Bartolomeo Marelli pasūtīt Verdi jaunu operu. 1840. gada sākumā Verdi sāka komponēt komisku operu "Šķietamais Staņislavs vai Karalis uz dienu" (Un giorno di regno). Operai, kas tika uzvesta 1840. gadā, nebija panākumu, un Verdi apņēmās nekad vairs nekomponēt. Verdi pavisam nesen bija zaudējis sievu un abus bērnus, viņa dvēseles stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Tomēr Merelli pārliecināja viņu uzrakstīt jaunu operu ar Temistokla Solēras libretu "Nabuko" (Nabucco, 1842).

No Verdi 1840. gadu operām nozīmīgākās ir "Ernani" (1844), "Makbets" (1847), "Kauja pie Lenjano" (1849) un "Luīze Millere" (1849).

Operas "Makbets" muzikāli dramatiskais stils daudzējādā ziņā sasaucās ar vēlākajām Verdi operām. Par šo operu Verdi rakstīja: "operā ir divas galvenās vietas: lēdijas duets ar vīru un somnambulisma skats; ja šīs vietas pazudīs, opera izgāzīsies; šīs vietas nav jādzied: jāspēlē un jādeklamē ļoti drūmā un neskaidrā balsī; bez tā nav panākams iespaids."

1850. gadu operas

Šajā laikā Verdi komponēja sešas operas: "Rigoleto" pirmo reizi uzveda Milānā 1851. gadā, "Trubadūrs" — Romā 1853. gadā, "Traviata" — Venēcijā 1853. gadā, "Sicīliešu vespere" — Parīzē 1855. gadā, "Simons Bokanegra" — Venēcijā 1857. gadā, "Masku balle" — Romā 1859. gadā.

Opera "Rigoleto" ir Viktora Igo drāmas "Karalis izklaidējas" pārcēlums operas žanra valodā. Libretists Frančesko Marija Piave, pārstrādājot Igo drāmu operas libretā, visu laiku ievēroja Verdi norādījumus. Komponistu saistīja Igo drāmas sociālā ideja: vienkāršs, cēls cilvēks — galma nerrs Tribulē pārdzīvo lielu traģēdiju; viņam pretstatīts franču karalis Fransuā I (operas darbību vēlāk pārnesa uz Mantuju Itālijā).

Operā "Trubadūrs" pretstati trubadūra Manriko, čigānietes Azučenas un grāfa di Lunas tēli. Galveno varoņu muzikālie raksturojumi ir reljefi, un tas panākts galvenokārt ar vokāli melodiskajiem līdzekļiem. Vispārējais operas raksturs ir brāzmaini kvēls, nemiera pilns, dramatiski spraigs.

"Rigoleto" un "Trubadūra" uzvedumiem bija milzīgi panākumi, turpretī cits liktenis piemeklēja "Traviatu". Tās pirmuzvedums Venēcijā 1853. gada martā bija neveiksmīgs — operu izsvilpa. Neveiksmes iemesls meklējams tiem laikiem neparastajā "Traviatas" sižetā: Dimā (dēla) sadzīves drāma "Kamēliju dāma", kur galvenā varone ir kurtizāne, kritusi sieviete (tiešs itāļu vārda "la traviata" tulkojums; burtiski no ceļa — tra via — nogājusi sieviete), likās rupjš uz operas skatuves. Sadzīves sižeti bija atļauti tikai komiskā operā, bet ne operā ar traģisku saturu. Viduslaiku vietā parādīta tagadne, piļu un pazemes romantikas vietā — Parīzes salons vai vasarnīca pie Parīzes, kamzoļos un ar zobeniem greznoto hercogu un augstmaņu vietā — vīrieši un dāmas laikmetīgos kostīmos, — tas bija operā pārāk neierasti. "Traviata" — intīma, psiholoģiska sadzīves opera sagrāva nostabilizējušos tradicionālo uzskatu par itāļu operu.

"Sicīliešu vesperē", kas pirmo reizi uzvesta Parīzē 1855. gadā, Verdi attīstīja savu agrīno varoņoperu ("Nabuko", "Lombardieši", "Kauja pie Lenjano") līniju, bet jau daudz augstākā daiļrades pakāpē, jau būdams ar lielāku pieredzi un meistarību.

Pēdējās operas

Nākamie gadu desmiti Verdi daiļradē kvantitatīvā ziņā nav tik intensīvi: 1860. gados radītas divas operas — "Likteņa vara" (1862) un "Dons Karloss" (1867). 1870., 1880. un 1890. gados — pa vienai operai (neskaitot iepriekšējo operu pārstrādājumus) — "Aīda" (1871), "Otello" (1887) un "Falstafs" (1893).

1869. gadā Ēģiptes hedivs lūdza Verdi uzrakstīt operu ar ēģiptiešu sižetu; ar šās operas izrādi vajadzēja atzīmēt Suecas kanāla atklāšanas svinības. Sākumā Verdi atteicās, bet, būdams Parīzē, saņēma atkārtotu priekšlikumu ar Kamila Dilokla starpniecību, kurš bija viens no "Dona Karlosa" libretistiem. Verdi iepazinās ar operas "Aīda" libretu un apņēmās komponēt operu ar ēģiptiešu sižetu. Iespēja radīt spožu, efektīgu izrādi, kas iztēlē aizved klausītāju Nīlas krastos, sfinksu un piramīdu zemē, etiopu verdzenes Aīdas un ēģiptiešu karaspēka vadoņa Radamesa liesmainā mīla, divas sāncenses — ēģiptiešu faraona meita Amnerisa un viņas verdzene Aīda, sagūstītais etiopiešu karalis Amonasro, kas izrādās Aīdas tēvs, drūmie ēģiptiešu priesteru tēli, Aīdas un Radamesa — dzīvu aprakto nāve uz lūgšanu fona svētnīcā, — tas viss spēcīgi aizrāva Verdi, strādājot pie jaunās operas. Dilokls uzrakstīja libreta franču tekstu prozā, itāļu valodā to pārtulkoja dzejnieks Antonio Gislanconi. Daudz no libreta teksta ir paša Verdi sacerēts.

Nākamais Verdi skaņdarbs bija "Rekviēms". Pēc Rosīni nāves 1868. gadā Verdi ierosināja godināt viņa piemiņu ar sēru mesu un piesaistīt tās komponēšanai itāļu komponistu kolektīvu. Verdi pats komponēja mesas noslēguma daļu — Libera me ("Atpestī mani"). Bet šis kolektīvais pasākums netika īstenots — mūziku uzrakstīja, bet neatskaņoja. 1873. gadā, kad nomira dzejnieks Alesandro Mandzoni, Verdi pilnībā uzrakstīja Rekviēmu un veltīja to kvēli apbrīnotā dzejnieka piemiņai, iekļaujot jau agrāk uzrakstīto Libera me (ar zināmām izmaiņām).

Libretists Arrigo Boito bieži apmeklēja Verdi Santagatā. Viņi kopā strādāja pie operas "Otello" libreta, pamatojoties uz Šekspīra traģēdiju, daudzas reizes pārveidoja jau uzrakstīto. Saglabājot Šekspīra traģēdijas galvenās dramatiskās līnijas, viņi saīsināja tekstu un koncentrēja skatītāju uzmanību uz Otello, Dezdemonas un Jago traģēdijas kodolu.

Verdi operas Latvijā

Latvijas Nacionālajā operā ir uzvestas operas "Traviata", "Nabuko", "Otello", "Dons Karloss", "Rigoleto", "Aīda", "Makbets" un "Masku balle".

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)