Vikipēdija

Cionistu organizācija "Mizrahi"

(Pāradresēts no Mizrahi (Latvija))

Cionistu organizācija "Mizrahi", saīsināti "Mizrahi" (akronīms no vārdiem Merkaz Ruhani — "reliģijas centrs"),[2] bija politiskā partija Latvijā. Tā tika dibināta Rīgā 1922. gadā[1] un likvidēta 1934. gadā, līdz ar valsts apvērsumu, pēc kura likvidēja visas Latvijas politiskās partijas. Partijas vienīgais vadītājs bija Mordehajs Nuroks. Partija pirmajās Saeimas vēlēšanās bija Ebreju apvienotā nacionālā bloka kopīgajā sarakstā kopā ar partijām Histadrut-Hacionit un Ebreju nacionāldemokrātu partiju, turpmākajās vēlēšanās piedalījās kā atsevišķa partija un ietilpa mazākumtautību partiju blokā, vienubrīd pēc bloka organizētās valdības gāšanas (1926. gadā) tā līderis Nuroks vadīja Ministru kabinetu. Politiski partija parasti turējās kopā ar latviešu politiķu kreiso spārnu,[3][4] starptautiski bija aktīva Vispasaules ebreju kongresā, lai gan tās saimnieciskā pozīcija bija labēja un aizstāvēja privātīpašnieku tiesības pret valsts monopoliem, kā arī iestājās pret ebreju saimniecisku diskrimināciju no valsts iestāžu puses.[5]

Cionistu organizācija "Mizrahi"
Vadītājs Mordehajs Nuroks
Dibināta 1921. gadā
Likvidēta 1934. gadā
Galvenā mītne Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Ideoloģija cionisms,
reliģiskais nacionālisms[1]
Politiskā pozīcija labēji centriska[1]

Vēsture

labot šo sadaļu

Ideoloģijas rašanās

labot šo sadaļu

Reliģisko cionistu kustība "Mizrahi" tika dibināta Viļņā 1902. gadā rabīna Reinsa sasauktajā[6] pasaules reliģisko cionistu konferencē, noformējoties no kopš 19. gadsimta vidus attīstošās ideoloģijas. Kustībai piederīgie uzskatīja, ka cionisma centrā jābūt Torai un augošajam ebreju laicīgajam nacionālismam jābūt pakļautam reliģisko mērķu sasniegšanai. Viens no "Mizrahi" pamatlicējiem[7] un kā pirmām kārtām reliģiskas kustības ideologiem bija toreizējais Bauskas (1895—1904), vēlākais Jeruzalemes ortodoksālais rabīns Ābrams Īzaks Kūks,[8][9] kurš uzskatīja jūdaismu un ebreju nacionālismu par nesaraujami saistītiem.[10]

Jau 19. gadsimta vidū reliģiskā cionisma idejas bija kļuvušas populāras Latvijā; viens no šīs kustības atbalstītājiem, ietekmīgais koktirgotājs Šmuels Hiršfelds šo ideju iespaidā 1882. gadā izceļoja uz Palestīnu un nodibināja tur pilsētu Rišon Le Cionu.[9] Šajā laikā reliģiskais cionisms bija daudz stingrāks kā nākamajā gadsimtā; viens no tālaika viņa redzamākajiem pārstāvjiem un organizācijas "Hovevej Cion" ("Cionas mīlētāji") vadītājiem un Bauskas rabīns (1862—1889) Mordehajs Eliasbergs iestājās pret neticīgo ebreju-cionistu ielaišanu Izraēlā, jo tur viņu grēks pret ticību būšot daudz lielāks. Taču pēc gadiem 20 viņš savu Palestīnas apmeklējumu rezultātā savu attieksmi mīkstināja, un tas pats vēlāk notika ar Kūku.

Latvijas politikā

labot šo sadaļu

Latvijā pēc neatkarības iegūšanas šo kustību kā politisku partiju uz 1921. gada 1. Saeimas vēlēšanām noformēja Latvijā no bēgļu gaitām atgriezies Mordehajs Nuroks. Partija uzreiz izrādījās konfliktā ar ortodoksālo jūdaismu atbalstošo Mordehaja Dubina vadīto partiju "Agudas Israel", kura bija cionismam naidīga un uzskatīja to par novēršanos no jūdaisma laicīgu mērķu vārdā.[9] Pretējā flangā atradās liberālie anticionisti, kuri uzskatīja, ka ebrejiem sava valsts nav vajadzīga un tiem jāintegrējas esošajā sabiedrībā, un laicīgie nacionālisti, kuri iestājās par cionismu un pret reliģiju. Pazīstamais Krievijā dzimušais ebreju darbinieks Vladimirs Žabotinskis vizītes laikā Latvijā 1923. gadā palīdzēja organizēties laicīgajai cionistu-revizionistu kustībai "Betar", kura iestājās par Izraēlas zemes atgūšanu jebkuriem līdzekļiem un kuras starptautiskā galvenā mītne 1926.-1930. gadā atradās Rīgā.[11] No ebreju partijām Latvijas Saeimā vairākkārt iekļuvuši tikai ortodoksi "Agudas Israel" , reliģiskie cionisti "Mizrahi", kreisie reliģiskie cionisti "Ceirei Mizrahi" un kreisais "Bunds". Vēlēšanu propaganda starp partijām visu laiku bija diezgan agresīva un personiski orientēta pat pēc tālaika standartiem; ebreju partiju darbību lielā mērā noteica personālijas, īpaši Nuroks un Dubins.[9]

Nuroks, kas bija ievērojami cīnījies par ebreju tiesībām Pirmā pasaules kara laikā, kad Krievijas Impērijas armija izsūtīja Kurzemes ebrejus no piefrontes zonas, vainojot tos sadarbībā ar vāciešiem, pateicoties tam saņēma lielu atbalstu no Kurzemes ebrejiem, nereti arī no tādiem, kas viņa idejas neatbalstīja. Kopā ar viņu par jaunās partijas līdzpriekšsēdētājiem kļuva Josels un Zodens Friedmani.[12] 1921. gada 5. novembrī partijās dibināšanu apstiprināja Iekšlietu ministrija. Partijas statūtos tā tika nosaukta par vispasaules cionistiski ortodoksālās partijas "Mizrachi" frakciju un tās mērķis ir apvienot Latvijas ticīgos ebrejus, lai izveidotu aizsargātu ebreju mājvietu Palestīnā, saskaņā ar 1897. gada cionistu kongresā pieņemto Teodora Hercla "Bāzeles programmu". Frakcijas uzdevumi bija organizēt ebreju interešu aizstāvību un praktiski sagatavot tos emigrācijai uz Palestīnu ar mērķi ierīkot tur dzīvi uz reliģiskiem pamatiem, kā arī vākt ziedojumus šim mērķim.[9]

1926. gada decembrī, kad bija jāsastāda jauna valdība un sociāldemokrāta A. Rudēvica mēģinājums neizdevās, prezidents J. Čakste lūdza to izdarīt M. Nuroku, jo latvieši sadrumstalotības dēļ to nebija varējuši izdarīt. M. Nuroks šo uzdevumu paveica pāris dienās, sarunājot atbalstu mazākumtautību partijās un izveidojot sociāldemokrātu valdība, kurā pats Nuroks nepiedalījās un to neplānoja, bet šī valdība vienalga tika saukta par "Nuroka valdību".[4] Pēc šīs diplomātiskās veiksmes, 1928. gadā "Mizrahi" ieguva 38% ebreju partiju balsu (trīs ceturtdaļas no tām — Rīgā un Liepājā) un Saeimā iekļuva ne tikai Mordehajs Nuroks, bet arī partijas otrais numurs — viņa brālis.[13]

1933. gadā Nuroks un viņa partija stingri iestājās pret jauno Hitlera valdību Vācijā, kura uzreiz sāka saimnieciskus pasākumus pret ebrejiem, un aicināja Latvijas valdību rīkoties pret kreisajiem un labējiem ekstrēmistiem, kā arī boikotēt Vācijas uzņēmumus. Par šo pozīciju pret partiju tika sākta tiesvedība, kuru pārtrauca Ulmaņa apvērsums. Tomēr boikota organizatori tika īslaicīgi ieslodzīti Liepājas nometnē.[14]

Mordehaja Nuroka darbība pēc Latvijas partijas likvidācijas

labot šo sadaļu

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma "Mizrahi" tika aizliegta kopā ar citām politiskajām partijām. Nuroks, kurš bija stingrs demokrātijas un Satversmes aizstāvis, jaunajai valdībai bija lieks — Ulmanim tuvāka bija "Agudas Israel", kuras vadītājs Dubins tam bija tuvs paziņa un, būdami reliģiskie ortodoksi, daudz mazāk bija uztraukti par Latvijas politikā notiekošo. Dubinam arī vienīgajam tika ļauts publicēt vienīgo ebreju avīzi "Haint" jidišā 1934.-1940. gados un faktiski turpināt nepolitisko partijas darbības daļu kā biedrībai "Machane Israel".[9] Nuroks šajā laikā pievērsās starptautiskai darbībai un dažādos ebreju saietos brīdināja par nacisma briesmām, piemēram, pasaules ebreju kongresā Ženēvā 1936. gadā kritizējot ebreju lielrūpniekus, kreisos internacionālistus un reliģiozos ortodoksus, kuri nenovērtējot nacisma bīstamību ebrejiem, kā arī pasaules valdības, kuras esot pārāk iecietīgas pret Hitlera agresīvajiem plāniem.[15] 1939. gadā, īsi pirms Otrā pasaules kara sākšanās, Vispasaules cionistu kongresā, būdams viens no "Mizrahi" frakcijas oficiālajiem līderiem, beigu runā viņš teica: "neviens no mums nevar izvairīties no kaujas (...) Kad mēs aizbrauksim no Ženēvas vistraģiskākajā brīdī, mēs pacelsim savas rokas pret debesīm un lūgsim, lai lielgabalu troksnis apklustu un pasaulē vairs nebūtu granātu krusas."[16] Tomēr viņa brīdinājumi netika uztverti pietiekami nopietni ne pasaulē, ne Latvijā.

Dalība Saeimas vēlēšanās

labot šo sadaļu
Gads Vēlēšanas Rezultāti (%) Deputāti (no 100)
1922 1. Saeimas vēlēšanas 2,1 (kopējais saraksts)[17] 2 (kopējais saraksts)
1925 2. Saeimas vēlēšanas 1,27[13] 1
1928 3. Saeimas vēlēšanas 1,63[13] 2
1931 4. Saeimas vēlēšanas 1,22[18] 1

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 ĀM: Leo Dribins, Armands Gūtmanis, Marģers Vestermanis Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana
  2. ↑ CVK: 2. Saeimas vēlēšanas
  3. ↑ Aivars Stranga, Ebreji un diktatūras Baltijā (1926—1940), 115. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 V. Sprūde, “Ebreju politiķis Mordehajs Nuroks — neparasta personība ne tikai Latvijas vēsturē”, Latvijas Avīze, oktobris 2013: 10.-11. lpp.
  5. ↑ Aivars Stranga, Ebreji un diktatūras Baltijā (1926—1940), 131-132. lpp..
  6. ↑ Mizrachi. org: Our Founder
  7. ↑ Enciklopēdija.lv: jūdaisms Latvijā
  8. ↑ Yehudah Mirsky, Rav Kook: Mystic in a Time of Revolution, 34. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 LU.lv: Eva Sinkēviča, Reliģiskā cionisma kustība Latvijā: vēsture, organizācijas, ietekme
  10. ↑ Rav Kook, From The Pages Of The Jewish Press In 1961
  11. ↑ JewishVirtualLibrary, BETAR
  12. ↑ LVVA, 3724-11770s, 2-3.
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 «CVK: 3. Saeimas vēlēšanas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. maijā. Skatīts: 2021. gada 26. februārī.
  14. ↑ V. Kaņepe, sast., Latvijas izlūkdienesti 1919-1940. 664 likteņi (Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2001), 235-239. lpp.
  15. ↑ 141-טרטקובר, אריה, עיון. זכר מרדכי. ירושלימ: הוצאת מוסד הרב קוק, 1967 ,142.
  16. ↑ S. Dubnov, “A dank cu rov M. Nurok”, Unzer Vort, Nr. 275., 3. november 1939
  17. ↑ «CVK: 1. Saeimas vēlēšanas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 26. februārī.
  18. ↑ «CVK: 4. Saeimas vēlēšanas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. maijā. Skatīts: 2021. gada 26. februārī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Cionistu_organizācija_%22Mizrahi%22&oldid=4112361"