Lihenoloģija

Lihenoloģija (no sengrieķu: λειχήν (leikhḗn) — 'ķērpis' un λογία (logíā) — 'mācība') — agrāk botānikas, tagad mikoloģijas nozare, kas pētī ķērpjus. Ķērpju pētniekus sauc par lihenologiem.

Ķērpju zemsedze priežu silā

Lihenoloģijas pamatus var apgūt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu fakultātē un Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža fakultātē.

Vēsture

Pirmās ziņas par ķērpjiem atrodamas Teofrasta darbos (4.—3. gadsimts p. m. ē.). Par lihenoloģijas pamatlicēju uzskata zviedru botāniķi Ē. Ahariusu (Erik Acharius), kas 1789 — 1814 pētīja ķērpjus un izveidoja to sistēmu. 19. gadsimta 20. gados G. F. Meiers un K. F. Valrots (Vācija) publicēja darbus par ķērpju anatomisko uzbūvi, barošanos un vairošanos. A. Famincins (Андрей Сергeевич Фаминцын), O. Baraņeckis (Oсип Васильевич Баранeцкий) (Krievija) un S. Švendeners (Simon Schwendener) (Šveice) 1867.—1869. pierādīja, ka ķērpji sastāv no sēnes un aļģes. 20. gadsimta sākumā A. Cālbrukners (Alexander Zahlbruckner) no Austrijas izstrādāja jaunu ķērpju sistēmu un sastādīja pasaules ķērpju katalogu. Turpmāk tika izvērsti ķērpju citoloģiskie, fizioloģiskie, bioķīmiskie, sēnes un aļģes attiecību pētījumi. Pētīta ķērpju sugu ģeogrāfiskā izplatība un ekoloģija, to loma ekosistēmu funkcionēšanā un globālajās klimata izmaiņās. Attīstoties elektron-mikroskopijas, ģenētiskajām un molekulārajām pētniecības metodēm, tiek rastas atbildes ne tikai par ķērpju sastāvā esošo organismu (aļģes un sēnes) sarežģīto mijiedarbību, bet arī par organismu evolūciju plašākā nozīmē.

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi lihenoloģijā ir "The Lichenologist" (Cambridge University Press, kopš 1958. gada), "The Bryologist" (American Bryological and Lichenological Society, kopš 1898. gada), "Herzogia" (Bryological and Lichenological Association for Central Europe, kopš 1968. gada), "Mycotaxon" (Mycotaxon Publications, kopš 1974. gada), "Opuscula Philolichenum" (J. Lendemer, kopš 2004. gada).

Lihenoloģija Latvijā

Pirmās ziņas par ķērpjiem Latvijas teritorijā publicētas 18. gadsimta zinātniskajos darbos. Jakoba Benjamina Fišera “Versuch einer Naturgeschichte Livlands” (Kēnigsberga, 1791) aprakstītas 28 ķērpju sugas. Dāvids Hieronīms Grindelis savā “Botanisches Taschenbuch fūr Liv-, Cur- und Esthland” (Rīga, 1803) starp citu augu aprakstiem min arī 38 ķērpju sugas, katrai no tām pievienojot arī īsu augšanas apstākļu aprakstu. Dažas ķērpju sugas savos darbos minējuši arī V. Friebe (W. Friebe), K. Heigelis (C. Heugel), K. Millers (C. Mūller), K. Lūkass (C. Lucas), G. Korbers (G. Korber). 19. gadsimta pirmos plašākos darbus par Baltijas ķērpjiem sarakstījis Andrejs Brutāns (A. Bruttan), vācu lihenologa Kerbera skolnieks. 1870. gadā izdots viņa “Lichenen Est-, Liv- und Kurland”, kas papildināts 1889. gadā. Latvijas teritorijā autors atzīmējis 362 ķērpju sugas.

20. gadsimta sākumā ķērpjus savos darbos min Kārlis Reinholds Kupfers. Nikolajs Malta savā pētījumā par Latvijas smilšakmens atsegumu kriptogāmu floru (Malta, 1926) min 36 ķērpju sugas, no tām 12 viņš apraksta kā jaunas Austrumbaltijas apgabalam. Heinriks Skuja un M. Ore publicējuši darbus par ķērpju citoloģiju, Skuja sarakstījis rakstu izdevumam “Zeme, daba un tauta” 1.sēj. “Ķērpji”. Tajā aprakstītas 133 ķērpju sugas, grupējot tās pēc augtenēm. Ķērpjus pētījuši arī V. Eiche, K. Miške. Aptuveni 1600 ķērpju paraugus ievākuši Kārlis un Helēna Starci.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas ķērpju floras izpēte turpinājās LU Botānikas katedrā. 1959. gadā publicēts pirmais un pagaidām vienīgais ķērpju sugu noteicējs A. Āboliņa, E. Vimba “Latvijas PSR mežu ķērpju un sūnu noteicējs”. Sākot ar 60. gadiem pētīta Latvijas ķērpju flora, piesārņojuma ietekme uz ķērpjiem kā bioindikatoriem, ķērpju sugu un biotopu aizsardzība. Šo darbu vadīja docents Dr. habil. biol. Alfons Piterāns (1930 - 2024). Viņš laika gaitā izveidoja ekselences centru lihenoloģijā, sagatavoja jaunos zinātniekus un pedagogus (Anna Žeiveniece, Ināra Berga), iesaistīja studentus pētnieciskajā darbā un materiāla ievākšanā (Z. Tihonova, E. Heniņa, D. Leimane, L. Mūrniece, S. Bērziņa). Pēdējā publikācijā Āboliņa A., Piterāns A., Bambe B. Latvijas ķērpji un sūnas. Taksonu saraksts. (Daugavpils, 2015.) minētas 583 ķērpju sugas, kas aug Latvijā. Tā kā joprojām Latvijā katru gadu tiek atklātas jaunas ķērpju sugas, to kopējais skaits mainās.

Mūsdienās ķērpju taksonomijas un ekoloģijas pētījumi izvērsti Daugavpils Universitātē Mg. biol. Rolanda Moisejeva vadībā, Latvijas Universitātē, Nacionālajā Dabas muzejā un citur.

Avoti

1. Latvijas padomju enciklopēdija, 5.sēj. Rīga, 1984.
2. Alfons Piterāns. Zinātne un mana dzīve. 1.sēj. Rīga.
3. Intervija ar A. Piterānu 2020. gada oktobrī.
4. lihenoloģija
5. Ķērpju pētījumu vēsture Arhivēts 2023. gada 9. jūnijā, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lihenoloģija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis