Meža susuris
Meža susuris (Dryomys nitedula) ir viena no susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgo grauzēju sugām.[1] Izplatīts Dienvideiropas austrumos, Centrāleiropā un Austrumeiropā, areālam austrumu virzienā sasniedzot Centrālāziju.[2]
| Meža susuris Dryomys nitedula (Pallas, 1778) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Vāverveidīgie (Sciuromorpha) |
| Dzimta | Susuri (Gliridae) |
| Apakšdzimta | Eirāzijas susuru apakšdzimta (Leithiinae) |
| Ģints | Meža susuri (Dryomys) |
| Suga | Meža susuris (Dryomys nitedula) |
 Meža susuris Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļuMeža susuris Eiropā sastopams, sākot ar Šveici izplatības areāla rietumos, austrumu virzienā plašā areālā turpinās pāri Eiropai, ietverot Mazāziju, Kaukāzu, Krievijas centrālo daļu, Vidusāziju, Ķīnas ziemeļrietumus un Pakistānu, sasniedzot 90° austrumu meridiānu.[2][3] Areāla perifērijā daudzas sīkas, izolētas populācijas — Izraēlā, Irānā, Afganistānā, Tiaņšaņā un Siņdzjanas reģionā Ķīnā. Vidusjūras reģionā meža susuris mājo Itālijā, Balkānos, Turcijā, Sīrijā un Izraēlā. Sastopams no jūras līmeņa līdz 2300 m virs jūras līmeņa.[2]
Latvijā
labot šo sadaļu
Latvija ir meža susura izplatības areāla ziemeļu robeža, tāpēc pie mums sastopams ļoti reti. Tā ir aizsargājama suga un meža susuris ir ietverts Latvijas Sarkanajā grāmatā (3. kategorijā).[4] Latvijā meža susura populācija ir izolēta, skaitliski un teritoriāli maza.[5] Dzīvotnes konstatētas Latgales dienvidos. Sastopams Ilgu dabas liegumā, dzīvotne atrasta 1968. gadā. Liegums robežojas ar Silenes dabas parku un atrodas Baltkrievijas pierobežā Skrudalienas pagastā.[3] Sugas atradnes konstatētas arī ārpus dabas parka.[5]
Latvijā meža susuris ir tipisks mežu iemītnieks, kurš dzīves lielāko daļu pavada kokos. Dzīvo dažāda vecuma un galvenokārt jauktos skujkoku mežos ar izteiktu otro stāvu un bagātīgu pamežu. Dzīvotnēm ir raksturīgs izteikts reljefs, biotopu mozaīka un biotopu pārejas zonas, kurās robežojas mežmalas ar vecām pamestām pļavām vai mitrām ieplakām. Susura dzīvotnes var būt dabiski vai stādīti priežu un egļu meži, kuros pamežā dominē lazdas.[5]
Izskats
labot šo sadaļuMeža susuris ir neliels vāverveidīgais grauzējs, vizuāli atgādina daļēji peli, daļēji vāveri.[3] Ķermeņa garums 7,5—13 cm, astes garums 6—11 cm, svars 15—40 g. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.[3][6] Pirmsguļas periodā susuriem ir vislielākais ķermeņa svars. Tas var būt pat divkārt lielāks par svaru pavasarī, jo ir uzkrātas zemādas tauku rezerves enerģijai.[3]
Galva iegarena ar slaidu purnu, uz kura atrodas gari, cieti vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas noapaļotas, nelielas (1—1,5 cm garas). Tās tikai nedaudz paceļas virs galvas apmatojuma. Acis vidēji lielas. Pakaļkājas garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām 5 pirksti, priekškājām 4 pirksti. Tie ir vidēji gari, lokani, ar asiem nagiem. Aste gara un samērā kupla, vienmērīgi apmatota. Vienīgi astes galā mati mazliet garāki. Četri pāri zīdekļu.[3]
Kažoka matojums samērā īss, biezs. Krāsojums ķermeņa augšpusē rūsganbrūns, sāni tumši pelēki, apakšpuse iedzelteni gaišpelēka. Abpus galvai virs baltajiem vaigiem ap acīm izceļas gareni, melni laukumi, kas stiepjas no purna līdz ausīm (var nesasniegt ausis, var pavisam nedaudz aizstiepties aiz ausīm). Astes krāsa virspusē okerpelēka, galā ar baltu apmali, bet apakšpusē dzeltenbalta. Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā — pavasarī un rudenī.[3]
Līdzīgas sugas
labot šo sadaļuMeža susurim līdzīgs ir dārza susuris, bet pirmais ir mazāka auguma, tā aste ir īsāka, kuplāka un gaišāka, ar vienmērīgāku krāsojumu.[3][7] Arī ausu gliemežnīcas meža susurim ir relatīvi platākas un īsākas, košajai sejas maskai citādas formas melnais laukums (parasti nesasniedz ausis vai tikai pavisam nedaudz aizstiepjas aiz ausīm).[3][6]
Uzvedība
labot šo sadaļuMeža susuris ir nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā.[3] Sastopams biezos mežos, parasti lapkoku vai jauktu koku mežos ar bagātīgu pamežu. Mājo arī krūmāju biežņās, dārzos un akmeņainās pļavās. Galvenokārt uzturas krūmos vai koku apakšējos zaros. Meža susuris ir izteikti teritoriāls dzīvnieks. Teritorijas lielums ir apmēram 65—100 m diametrā.[2][6]
Ziemošana
labot šo sadaļuZiemu pavada ciešā ziemas miegā savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā — citu dzīvnieku izraktā alā vai dabīgā alā zem saknēm, zem celmiem, zem kritalām un koku lapām, dobos celmos. Ligzda veidota no sūnām un sakaltušas zāles, siltināta ar spalvām un vilnu. Ziemo vienatnē vai nelielās grupās (līdz 11 īpatņiem[8]). Guļa atkarībā no izplatības areāla sākas septembrī vai oktobrī.[3][6] Latvijā meža susuris guļ no septembra vidus līdz aprīļa beigām.[5] Toties Izraēlā meža susuris ir aktīvs visu gadu.[6] Pieaugušie īpatņi (tēviņi vispirms, mātītes vēlāk) ielien ziemas migās ātrāk nekā jaunie susuri. Ziemas miegā susuris guļ uz sāna, saritinājies kamolā. Purniņš un kājas cieši piekļautas vēderam, ar kuplo asti pārsegtas gan kājas, gan galva. Nereti vienā ziemošanai sagatavotā midzenī vienkop salasās vairāki dzīvnieki. Atmodas periods iestājas aprīlī. Vispirms atmostas tēviņi, apmēram nedēļu vēlāk mātītes.[3]
Vasaras periods
labot šo sadaļuVasarā dārza susuris aktīvs krēslā un tumsā (no saulrieta līdz saullēktam).[3] Meistarīgi un veikli kāpelē pa krūmiem, koku zarotni, rāpjas pa stumbriem. Labi lec no koka uz koku (līdz 2 m). Pa virszemi pārvietojas samērā reti.[3][6]
Vasaras guļamligzdas mēdz atrasties dažādās vietās, biežāk pielūžņotās, biezi saaugušās veca meža teritorijās, pirmkārt, tajās, kurās atrodami dobumaini koki vai putnu būrīši. Priekšroku dod dabiskām slēptuvēm (koku dobumiem, kā arī pussatrupējušām kritalām, celmiem vai koku stumbeņiem ar cauru vidu), taču arī putnu būrīšos (un īpašos susuru būrīšos) iemitinās ļoti labprāt. Ja dobu vietu trūkst, midzeni var ierīkot arī žagaru kaudzē, jaunas eglītes vai priedītes skuju sabiezinājumā, liela lapkoka staklē, uz horizontāli atejoša zara līdzās stumbram vai putnu (visbiežāk sīļu un mežastrazdu) vai vāveres ligzdā, to pārveidojot un pielāgojot savām vajadzībām.[3]
Vasaras midzeņa sienas tiek darinātas no smalkiem zariņiem un koku lapām, no iekšpuses izklāts ar paparžu plūksnām, zāles, mizas stērbelītēm, sūnām un blīgznu pūkām. Midzeņi ir apaļi, apmēram 15—25 cm diametrā, ieeja viena, parasti vērsta pret stumbru. Miga parasti atrodas 1—7 m augstumā. Mitināties vasaras midzeņos var gan atsevišķi īpatņi, gan vairāki vienkop (mātīte ar bērniem vai arī mātes aprūpi zaudējuši, bet pilnīgu patstāvību vēl neieguvuši viena metiena jaunuļi).[3][6]
Barība
labot šo sadaļuMeža susuris ir visēdājs — barojas gan ar dzīvnieku, gan augu izcelsmes barību. Tomēr lielāko daļu sastāda dzīvnieku izcelsmes barība. To iegūst galvenokārt koku zarotnē, uz zemes salīdzinoši reti. Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs: tie ir gliemji, tārpi, kukaiņi (visās attīstības stadijās), zirnekļi, nelieli putni (pirmkārt, dobumperētāji), putnu olas un mazuļi, peļveidīgo grauzēju mazuļi, daudzu sugu koku un krūmu sēklas, lapas, ziedi, rieksti, ozolzīles, dažādi augļi un ogas.[3][6]
Meža susuris iegūto barību mēdz aizgādāt uz noteiktām paslēptuvēm, lai drošībā un netraucēti ieturētu maltīti. Šajās ēstuvēs atrodamas ēdiena paliekas, pārsvarā tie ir kukaiņu hitīna apvalki. Arī spirās, kas bieži vien atstātas turpat līdzās, saskatāms kukaiņu (lielākoties vaboļu) apvalka daļas.[3]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Vairošanās periods meža susurim sākas uzreiz pēc mošanās no ziemas miega (Latvijā maijā). Pāroties noskaņoti dzīvnieki reizēm mēdz būt aktīvi arī gaišajās diennakts stundās, partnera meklējumos viņi pārvietojas ne vien pa kokiem un krūmiem, bet nereti arī pa zemi. Tie atstāj smaržojošas zīmes un skandina "kāzu dziesmas". Mātītes svilpj (vai nu asi, spalgi, aprauti, vai arī stieptās sērijās), tēviņu radītās skaņas atgādina zemās toņkārtās ieturētu burbuļojošu šņākšanu. Starp atsevišķiem saucieniem vai to sērijām tiek ieturētas diezgan garas pauzes. Mātītes sauc skaļāk par tēviņiem.[3]
Pēc sapārošanās pāris šķiras, par mazuļiem rūpējas tikai māte. Latvijā gadā viens metiens. Siltos reģionos var būt 2—3 metieni.[3][6] Grūsnības periods ilgst 21—30 dienas. Piedzimst 2—7 nevarīgi, kaili un akli mazuļi. Piedzimstot mazulis sver 2 g. Acis atveras apmēram 16 dienu vecumā.[3][6] Metiens neattīstās vienmērīgi. Vairākas stundas ik nakti, kamēr māte meklē sev barību, mazuļi pavada vieni. Ja midzenis, top pārlieku piegružots vai, ja draud briesmas, māte mazuļus, satvertus zobos, aiznes uz citu vietu. Kad pēcnācēji paaugušies, uz citu mājvietu viņi pa zemi vai zariem tiek vesti prom rindā jeb karavānā. Māte par mazuļiem rūpējas apmēram 5 nedēļas. Dzimumgatavību meža susuris sasniedz nākamajā pavasarī. Dzīves ilgums 4—8 gadi.[3]
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni un sermuļveidīgie zvēri. Susurim viegli atdalās āda — īpatnība, kas kalpo aizsardzībai. Ja kāds plēsējs satver dzīvnieciņa asti, tās āda, dzīvniekam cenšoties izrauties un izlocīties, notrūkst, nomaucas un paliek uzbrucējam. Sakropļotā aste pēc laiciņa nopūst un nokrīt, vai arī susuris pats to sev nograuž.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Mammal Species of the World: Eliomys quercinus
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 IUCN: Forest Dormouse
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 3,17 3,18 3,19 3,20 3,21 3,22 «Latvijas Daba: Meža susuris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 8. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 14. aprīlī.
- ↑ «Dzīvnieku aizsardzība: Susuri». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 14. aprīlī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Meža susura dabas aizsardzības plāns». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 14. aprīlī. Arhivēts 2019. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 ADW: Dryomys nitedula
- ↑ «Meža susuris — zināmais un nezināmais». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 14. aprīlī.
- ↑ ADW: Gliridae