Anarhisms

Anarhisms (grieķu: ἀναρχία, anarkhiā — "bez valdnieka") ir politiska filozofija vai ideoloģija, kas ietver teoriju, ka sabiedrībai būtu jāorganizējas pašai, bez hierarhiskām organizācijām, bet ar demokrātisku pārvaldes sistēmu. Daļa anarhistu uzskata, ka valstij nav vajadzīga valdība, ka tā ir kaitīga un/vai pat nevēlama. Anarhistu atbalstīto sistēmu sauc par anarhiju. Tomēr anarhisti nav vienisprātis par to, kas tad īsti ir anarhisms.

Anarhijas simbols

Anarhistu domāšanas virzieni

Anarhistu domāšanas virzienus vispārīgi var grupēt divās vēsturiskās tradīcijās: individuālistu anarhismā un sociālajā anarhismā. Katrai no tām ir atšķirīgas izcelsme, vērtības un attīstība. Bez tām pastāv vēl dažādi anarhisma virzieni un tradīcijas. Zināmākie no tiem:

• anarhokomunisms;
• anarhosindikālisms;
• anarhokapitālisms;
• anarhofeminisms;
• anarhopacifisms;
• anarhoprimitīvisms;
• anarhokolektīvisms;
• postkreisais anarhisms.

Anarhisms un vardarbība

Ļoti daudz cilvēku uzskata, ka anarhisms un vardarbība ir cieši saistīti, jo tādā gadījumā sabiedrībā valdīs visatļautība un nebūs kas kontrolē cilvēkus. Arī paši anarhisti uzskata, ka vardarbība ir pieļaujama pašaizsardzības nolūkos, kā arī gadījumos, lai panāktu, ka tiktu turēta vienošanās. Savukārt anarhisma domāšanas virzienu, kas noraida jebkādu vardarbības izpausmi, sauc par anarhopacifismu.

Anarhisma vēsture

Viljams Godvins bija viens no pirmajiem, kas formulēja anarhisma politiskos un ekonomiskos jēdzienus

Sengrieķu domātājs Zēnons no Kitijas, stoicisma pamatlicējs, tiek uzskatīts arī par anarhisma "tēvu". Viduslaikos anarhistu tradīcijas bija cieši saistītas ar utopiju un reliģiskām kustībām, piemēram, ar Brīvā gara brāļiem un māsām, kas uzplauka Ziemeļeiropā 13. un 14. gadsimtā, ar anabaptistiem 16. gadsimtā. Mūsdienu politiskā anarhisma filozofijas aprises iezīmēja 18. un 19. gadsimtā tādi ievērojami vīri kā Viljams Godvins (William Godwin), Pjērs Žozefs Prudons un citi. Anarhisms bija viens no vadošajiem politiskās filozofijas veidiem, kas 19. gadsimtā attīstījās Eiropā.

Mihails Bakuņins mēģināja vērst Pirmo Internacionāli anarhisma virzienā, bet piekāpās Kārlim Marksam. Bakuņins anarhismam piešķīra kolektīvisma un vardarbības toni, kas pastāvēja par spīti Pjotra Kropotkina un Ļeva Tolstoja pūlēm. Boļševiki politisko anarhismu Krievijā apspieda pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas.

Anarhisma idejām daudz sekotāju bija Spānijas revolūcijas laikā, kas notika Spānijas pilsoņu kara sākumā 1936. gadā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: anarhisms.
• «Anarhisms» (latviski). Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca. Skatīts: 2013. gada 31. maijā.
• No Britu Enciklopēdijas 11. izdevuma tulkojusi Ingmāra Balode. «Pjotrs Kropotkins: Anarhisms (1. daļa no 3)» (latviski). Satori. Interneta žurnāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. janvārī. Skatīts: 2013. gada 31. maijā.
• No Britu Enciklopēdijas 11. izdevuma tulkojusi Ingmāra Balode. «Pjotrs Kropotkins: Anarhisms (2. daļa no 3)» (latviski). Satori. Interneta žurnāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. janvārī. Skatīts: 2013. gada 31. maijā.
• No Britu Enciklopēdijas 11. izdevuma tulkojusi Ingmāra Balode. «Pjotrs Kropotkins: Anarhisms (3. daļa no 3)» (latviski). Satori. Interneta žurnāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 31. maijā.
• «Anarkopēdija» (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. septembrī. Skatīts: 2013. gada 31. maijā.