Mārtiņš Nukša
Mārtiņš Augusts Nukša (1878‑1942) bija latviešu politiķis un diplomāts. Latvijas vēstnieks Varšavā (1921—1930), Stokholmā (1930—1933) un Prāgā (1933—1938).
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1878. gada 29. septembrī Vidrižu pagastā. Mācījās Lēdurgas draudzes skolā un Rīgas reālskolā, ko beidza 1900. gadā un līdz 1908. gadam studēja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, līdztekus piestrādāja par skolotāju (1907-1908). Līdz 1915. gadam bija privāti prakstizējošs arhitekts Rīgā, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā u.c. sabiedriskajās organizācijās.
Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, strādāja Ziemeļu dzelzceļa pārvaldē Maskavā (1915-1916), vēlāk bija Sevastopoles pilsētas arhitekts (1916-1918). Krievijas pilsoņu kara laikā devās uz Franciju, kur 1919. gadā neilgi bija Marseļas pilsētas arhitekta palīgs, Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunu laikā 1920. gadā bija Latvijas sūtniecības Parīzē sekretārs, vēlāk padomnieks.[1]
No 1921. gada 4. augusta Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā (1921-1930), vēlāk arī Rumānijā (1922) un Austrijā (1925) ar rezidenci Varšavā. No 1930. gada 28. marta ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā, no 1933. gada 1. augusta Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā. Pēc Minhenes vienošanās un Čehoslovākijas sadalīšanas viņš atgriezās Latvijā un 1939. gada maijā tika iecelts par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada oktobrī Mārtiņu Nukšu atlaida no amata un no 1941. gada janvāra viņš strādāja par arhitektu Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariāta Projektēšanas trestā.
1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā viņu apcietināja un izveda uz Soļikamskas soda nometnēm, kur pēc pratināšanām 1942. gada 5. martā uzrādīja šādu apsūdzību: "1920.-1940. gadā bijis Latvijas sūtnis vairākās Eiropas valstīs, 1933.-1935. gadā buržuju un kulaku partijas Zemnieku savienība biedrs, konstitucionālā monarhisma pārliecināts piekritējs, aģitējis pret padomēm (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-13,10 (I d.). pants) Pēc sevišķās apspriedes 1942. gada 18. aprīļa lēmuma "par aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību" nošauts 1942. gada 17. maijā.[2]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Triju Zvaigžņu ordenis II šķira
- Norvēģijas, Polijas, Rumānijas un Zviedrijas ordeņi.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XV sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 29 440 - 29 440. sleja.
- ↑ «Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas lapa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 8. jūlijā.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: |
Latvijas sūtnis Polijā, Rumānijā un Austrijā 1921—1930 |
Pēctecis: Oļģerds Grosvalds |
| Priekštecis: Kārlis Reinholds Zariņš |
Latvijas sūtnis Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā 1930—1933 |
Pēctecis: Pēteris Sēja |
| Priekštecis: Kārlis Ducmanis |
Latvijas sūtnis Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā 1933—1938 |
Pēctecis: [[]] |